Ēdīsim mūsu Lieldienu Jēru ticībā katru dienu

“Jūsu lielīšanās nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” (1.Kor.5:6-8)

Lai pareizi saprastu šo vārdu pielietojumu, mums ir jāiedziļinās Israēla tautas vēsturē. Kad Dievs nolika Pashā jēru kā to, kas aizsargā israēliešus no nāves eņģeļa, Viņš arī noteica, ka viņiem no saviem namiem ir jāizmēž viss raugs un jāēd tikai neraudzēta, svaiga maize. Šis pienākums bija tik stingrs, ka Dievs draudēja izdzēst no Israēla ikvienu dvēseli, kurš ēstu raudzētu maizi Pashā svētku laikā.

Šis likums, tāpat kā visas citas ceremonijas, kas attiecas uz Pashā jēra iestādīšanu, bija kā priekšvēstneši un attēli. Visa rauga izmēšana nozīmē ikdienas grēku nožēlu, bet neraudzētās maizes ēšana nozīmē ikdienas svēttapšanu. Tieši tā Pāvils raksta mūsu teksta noslēgumā: “Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” Tā nu, ticīgu kristiešu svēts pienākums ir ikdienas grēku nožēlošana un ikdienas svēttapšana, izmēžot veco ļaunuma un netikumības raugu un svinot Lieldienas ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm!

Vai šī prasība pēc grēku nožēlas un svēttapšanas neizskan kā skumja un neiederīga sēru dziesma mūsu Lieldienu prieka un gaviļu himnu vidū? Vai tas nav pretrunā ar pirmdraudzes aizliegumu Lieldienās gavēt un lūgt Dievu uz ceļiem? Noteikti ne! Vai tad ir kas skumjš tad, ja esi brīvs no grēkiem un esi ģērbies visā, kas patīk Dievam? Noteikti nē.

Izmēzt veco raugu nozīmē, ka jums ir jāiedziļinās savā sirdī, un pat tad, ja jūs vairs neļausit grēkam valdīt sevī, jūs joprojām atklāsiet, ka jūsos ir daudz grēku, kas nav tikuši iznīcināti, kā tam vajadzētu būt. Tukšais Kristus kaps ir īstais laiks un īstā vieta, lai pārmeklētu savas sirds visslēptākos nostūrus, un, ja jūs joprojām tur atrodat dīgstam tā vai cita grēka nezāli, tad, cik vien tas iespējams ar ticības spēku, raujiet ārā to aiz saknes. Ja mēs kļūstam patiesi svētāki cilvēki, tad mūsu sirdis un dzīves aizvien kļūs par dārzu, kas arvien brīvāks no šīs indīgās nezāles!

Bet “svinēsim svētkus…ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” Tas ir, pārbaudīsim savu sirdi un dzīvi. Pat tad, ja būsim šķīstīti ar mūsu Lieldienu Jēra asinīm un caur ticību saņēmuši jaunu sirdi, mēs atradīsim, ka mums vajadzētu būt daudz dedzīgākai mīlestībai un cerībai, daudz dziļākai pazemībai, daudz lielākai pacietībai un daudz debešķīgākam prātam. Īsāk sakot, mēs atradīsim, ka mums joprojām trūkst daudz krāšņāka visu kristīgo tikumu mirdzuma. Tāpēc uz augšu, uz augšu! Tā kā mūsu Kungs iet mums pa priekšu ar Savu uzvaras karogu, tad nu kopā ar Viņu vēl dedzīgāk nekā iepriekš iesim jaunajā debesu dzīvē.

Lai pats Dieva Gars šodienas Lieldienu vārdu dziļi iespiež mūsu sirdīs! Tā nu kā divkārši svētīti cilvēki, mēs nebeigsim svinēt savus dārgos Lieldienu svētkus. Tā vietā no šī brīža mēs katru dienu tos svinēsim, katru dienu ēdīsim mūsu Lieldienu Jēru ticībā, katru dienu iztīrīsim no mūsu sirdīm visu raugu, katru dienu ēdīsim skaidrības un patiesības neraudzēto maizi un katru dienu svinēsim mūsu augšāmcelšanos kopā ar Kristu un mūsu gājumu kopā ar Viņu. Tad nu, ja mēs mirtu šodien vai rīt, mēs mirtu Kungā, un ar šo svētīgo nāvi mēs kopā ar Viņu ieietu mūžīgās godības dzīvē.

Lai Jēzus Kristus, mūsu dārgais Pashā Jērs, palīdz mums visiem to sasniegt ar Sava asiņainā upura spēku un Savu uzvarošās augšāmcelšanās spēku. Viņam lai ir pateicība, gods, slava un vara gan še laikā, gan mūžībā.