Ekskursija ellē
Savākusies svaigi mirušo grupiņa. Tie viens pēc otra nākuši pēc neveiksmīga kastinga debesīs. Tagad šos atsijātos kāds no vella kalpiem sagaida un tiek rīkota ekskursija ellē.
Staigā ilgi, nekā īpaša, nekas īsti nepatīk.
Sen jau izrādītas moku vietas slepkavām, zagļiem un netikļiem. Ir arī paiets garām vaidošiem sātanistiem, komunistiem, ateistiem un visāda cita neticīgajiem. Tāpat arī redzēti neskaitāmie šausmu kambari dažādu reliģiju atkarīgajiem. Beidzot ekskursanti nonāk pie novietnes ar izkārtni “KRISTIEŠIEM”…
Negaidījuši te vispār kādu sastapt, tie ir pārsteigti par milzum lielo skaitu, kas te izcieš nāves mokas. Ekskursija virzās katram vienam garām. Kāds vaimanā, kāds plosa sevi, cits žēlojas: “Man taču teica, ka tikai jānokristās un viss būšot kārtībā…”
Ekskursijas vadītājs tik baksta ar pirkstu: “Tas baptists; rekur tur kalvinists.” Šie dzird: “Jā, man arī teica ka kristībā manus grēkus … gan bijušos un nākamos tā nomazgās, ka vairs nespēšu grēkot, lai ko darīdams… “
Grupa iet tālāk. Redz pasaul-slavenu Romas katoli priekšā. Šis sēž kāju pār kāju pārlicis un rokām pret savu ceļgalu balstoties rādās baigi mierīgais. Runā kā priekš citiem: “Šitā nav elle, tas tik purgatorijs! Jābūt mierīgam, jāgaida pacietīgi, kamēr manējie savējos izlūgs no šejienes laukā.”
Paiet vēl nedaudz dziļāki, klausās, ausās, netic savām ausīm: “Ouo!…Jeuē!…LLaabbī!”. Šķiet ka vismaz kādam te laimējies. Šie prasās turp. Taujā, kas par labumiem? Brīnās kāds iemesls tādai pozitīvai apliecināšanai:
“Oijē – tūlīt! …Tūlīt jau būs!…Nu pat, nu pat vēl labāk kļūs!”
Velns šos ar laiž. Lai tak iet un ņem un bauda.
Bet kas tur? Johhaidī! – tāds pats kambaris kā citiem.
Nu, tu maita, harizmāts! Kāpēc tu tā? Bet šis pretī: “Nē, nē!…manis vispār šeit nav!”
Ieskaties