Elles liesmas mana daļa [335]
Mana vāja sirds iztrūkstās Grēku pulks atminot.
Tīši krājis tiesas grūtas No tev, Dievs Kungs atkrītot.
Jezus, klaus, es atzīstu Sevi par pazudušu.
Tiešām, Jezu, tavā vaļā Būtu man pazudināt!
Elles liesmas mana daļa; Tu vien var tās dzisināt!
Tu man, Kungs, lai atgriežos, Žēligi ar laiku dos’.
Ak tā tava balss skan mīļi, Kad tu sauci žēligi;
„Nāc, kas kritis, nāci droši! Nedusmošos mūžigi!
Celies un atgriezdamies Ticigs uz man uzskaties!
„Tavus grēkus slīcināju Savās paša asinīs.
Citur netur pestīšanu Kā pie man neatradīs’.
Tavs Kungs esmu, tavs Dievs ar, kas no bēdām izglābt var.”
Grēku deldetajs, mans glābējs Jezu, mīļais Kungs un Dievs,
Tu no elles man izrāvejs, Bēdās tu palīdz’ paties’!
Tu piedod’ noziedzibas, Kad tik cilveks atgriežās.
Tapēc es nometos ceļos, Tavas kājas apkampju;
Es kā tārpiņš pazemojos, Tu caur priecas-mācibu
Manu dvēsel’ pacelsi, Man no grēkiem šķīstisi.
Savus grēkus es tev sūdzos, Tie tev visi zinami;
Dusmas pelnijs tevi lūdzos: Dievs, ak piedod žēligi,
Ko priekš tava vaiga es Domās darbos noziedzies.
Es atzīstu un apraudu, Ko es pret tev grēkojis,
Pīšļos guledams nogaudu, Ko es ļauna darijis;
Ar to dēlu zudušu Žēlastibu meklēju.
Grēkus atstāt tam pienākās, Kas pie tev grib atgriezties.
Palīdz, žēlīgs Dievs, kā klājās, Man no grēkiem sargaties.
Lai ta miesa, sirds un prāts No tiem paliek pasargāts.
Ieskaties