Eņģeļu dziesmas skaidrojums

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:14]

Šī dziesma ir plaši pazīstama, bet nav daudz to, kuri šos vārdus pareizi saprot. Tomēr tajā ir daudz kā vērtīga, tādēļ mēs gribam to pārrunāt nedaudz sīkāk, atkārtojot un papildinot skaidrojumu, kas atrodams Postillā.

Eņģeļi šajā dziesmā piemin trīs lietas: godu jeb slavu, mieru un labu prātu jeb labu gribu. Godu viņi piešķir Dievam, mieru – zemei, bet labo gribu – cilvēkiem. Pirmais ir Dieva gods jeb slava; ar to arī jāsāk, lai Dievam it visās lietās dotu godu un slavu – kā Tam, kas dara visas lietas, kas visu dod un pārvalda, – lai neviens neko nepiedēvētu pats sev. Jo gods pienākas tikai Dievam un nevienam citam; tas arī nav dalāms ar kādu vai saņemams kopīgi.

Šo godu Ādams, ļaunā gara mudināts, ir nozadzis Dievam un piesavinājies, tādēļ visi cilvēki ir krituši nežēlastībā līdz ar Ādamu un godkāre visos cilvēkos ir iesakņojusies dziļāk par visiem citiem netikumiem. Neviens negrib un nespēj atzīt, ka viņš nav nekas; ikviens pats sev ļoti patīk. Tādēļ arī uz zemes rodas tik daudz dažādu nelaimju, nemieru un karu.

Kungs Kristus ir atdevis godu Dievam, Savam Tēvam, mācīdams mums, ka visas mūsu lietas nav nekā vērtas un Dieva priekšā tās pelna tikai dusmas un nežēlastību, tā ka mums nekādā ziņā neklājas lielīties, nedz tīksmināties pašiem ap sevi; mums vajadzētu bīties un kaunēties – kā tādiem, kas ir apdraudēti un krituši vislielākajā kaunā. Tā mūsu gods un patika pašiem pret sevi tiek satriekta un iznīcināta – mēs kļūstam brīvi no šādām lietām, tā ka varam palikt un tikt uzturēti Kristū.

Bet eņģeļu dziesmas vārdi: “Gods Dievam augstībā,” ir sacīti ebreju valodai raksturīgajā izteiksmes veidā. Jo par Dievu šeit tiek runāts kā par Vienīgo, kas mājo debesu augstībā; tādēļ Viņš tiek saukts par Visaugstāko, un tas, kas ir augsts, pieder Dievam.

Kā otrais ir pieminēts “miers virs zemes”. Jo tur, kur nav Dieva goda, ir jābūt nemieram, – kā Salamans saka savās pamācībās, Sal.pam.13:10: “Lepno starpā arvien ir nesaskaņas..” Savukārt tur, kur ir Dieva gods, jābūt arī mieram. Kādēļ gan lai kristieši ķildotos, ja tie zina, ka viņiem pašiem nekas nepieder, bet viss, kas tiem ir, viss, kas viņi paši ir un ko tie spēj, pieder Dievam?! Tādēļ viņi ļauj Dievam valdīt – viņiem pietiek ar to, ka viņiem ir žēlīgs Dievs. Kas zina, ka visas viņa lietas Dieva priekšā nav gluži nekas, tas par sevi daudz nedomā, bet raugās pēc kā cita – kā tāda, kam ir vērtība Dieva priekšā; tas ir Kristus.

Tādēļ arī tur, kur ir īsti kristieši, viņu starpā nevar būt strīdu, ķildu un nemiera, – kā Jesaja pravieto Jes.11:9: “Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā,” tas ir, kristietībā. Un tālāk pravietis norāda iemeslu: “..jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi,” tas ir, – tā kā kristieši atzīst Dievu un to, ka viss pieder Viņam, turpretī mūsu lietas nav gluži nekas, viņi var uzturēt mieru savā starpā. Citviet, Jes.2:4, Jesaja piemetina: “Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.”

Tādēļ mūsu Kungs tiek saukts par Miera Ķēniņu jeb Miera Valdnieku, un to pašu izsaka ķēniņa Salamana vārds, kas latviešu valodā būtu – ‘tāds, kam bagātīgi pieder miers un kas nes to citiem’. Kristus mums dāvā mieru – gan iekšēji, Dieva priekšā, ar ticību, gan arī ārēji, cilvēku vidū, laicīgajā dzīvē, ar mīlestību. Tā nu Kristus dod, ka miers valda uz zemes.

Kā trešā tiek pieminēta labā griba jeb “cilvēkiem labs prāts”. Eņģeļi runā nevis par tādu labo gribu, kas dara labus darbus, bet par labprātību un mierpilnu sirdi, kura ņem par labu visu notiekošo, – vai tas būtu kas labs vai ļauns, priecīgs vai bēdīgs. Jo eņģeļi labi zina, ka miers, par ko tie dzied, pastāv tikai to ļaužu vidū, kuri patiesi tic Kristum, – viņu vidū pavisam noteikti valda miers. Turpretī pasaulei un velnam nav miera un tie neļauj dzīvot mierā arī kristiešiem, bet vajā viņus līdz pat nāvei, – kā Kristus saka Jņ.16:33: “To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Tādēļ eņģeļi dzied ne tikai par mieru uz zemes, bet arī par labu prātu cilvēkiem, tas ir, ka viņi visu ņem par labu, slavē Dievu un pateicas Viņam, – tiem šķiet labi un pareizi viss, ko Dievs viņiem dara un ļauj darīt. Viņi nekurn, bet labprāt pieņem Dieva gribu; jā, tā kā viņi zina, ka visu rada un dara Dievs, ko viņi ticībā saņēmuši par savu žēlīgo Tēvu, tie priecājas un lepojas arī tad, kad tiek vajāti, – kā Sv. Pāvils saka Rom.5:3: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās..” Viņi to visu uzņem kā labāko, kas ar viņiem varētu notikt, – pāriplūstošā prieka dēļ, kuru viņu sirdīm dod Kristus.

Redzi, par tādu labprātību, labo gribu un labām domām visās lietās eņģeļi dzied savā dziesmā. Jo, kur nav labās gribas, tur arī miers ilgi nevar pastāvēt, jo visas lietas tiek izskaidrotas vissliktākajā veidā, ļaunums šķiet liels un no vienas nelaimes arvien rodas divas. Tādēļ ļaudīm, kuriem trūkst labās gribas, nekad nepatīk tas, ko Dievs viņiem dara, un viņi vēlas pieredzēt ko citu. Tā nu viņiem notiek tā, kā Ps.18:26–27 sacīts: “Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns. Šķīstajiem Tu rādies šķīsts Savā sirdī,” tas ir, tāds, kam ir laba griba visās lietās; viņiem Tu esi tīkams, un viņi ir tīkami Tev; “bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies,” – tiem nepatīc ne Tu, ne Tavi darbi, tā ka arī viņi nepatīk ne Tev, ne Taviem ļaudīm.

Par labo gribu jeb labprātību Sv. Pāvils 1.Kor.10:32–33 saka: “Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā [es] ..mēģinu tīkams būt visiem..” Kā tas notiek? Kad tu visas lietas vēlies ņemt par labu un tās tev ir tīkamas, tad arī tu ikvienam esi tīkams. Tas ir pavisam vienkāršs likums: ja negribi patikt nevienam, raugies, lai arī tev neviens nepatiktu; ja gribi patikt ikvienam, tad raugies, lai ikviens patiktu tev. Tomēr savas labprātības dēļ tu nedrīksti atkāpties no Dieva vārda – šī vārda priekšā visai tavai patikai un nepatikai jāpiekāpjas. Bet, kas var tikt pieļauts, neatkāpjoties no Dieva vārda, to vari pieļaut un pieņemt, lai būtu tīkams ikvienam, uzskatot, ka Dieva priekšā tas ir labi. Tad tev ir labā griba jeb labs prāts, par ko eņģeļi šeit dzied.

No šīs eņģeļu slavas dziesmas varam mācīties arī, kādas būtnes ir eņģeļi. Neklausies, ko pašas cilvēka dabas izskolotie meistari par viņiem ir sasapņojušies! Šai vietā eņģeļi tiek attēloti tā, ka varam iepazīt viņu sirdis un domas, – vispirms redzam, ka viņi ar prieku dzied par Dieva godu. Tas skaidri parāda, ka eņģeļi ir gaismas un uguns pilni, atzīdami, ka visas lietas ir tikai Dieva rokās. Paši sev viņi nepatur nekādu godu, bet lielā dedzībā pienes godu un slavu Tam, kam vienīgajam pienākas gods un slava. Tādēļ, ja gribi domāt par pazemīgu, paklausīgu, Dievu slavējošu un priecīgu sirdi, tad domā par eņģeļiem! Tā ir pirmā lieta – tā eņģeļi dzīvo Dieva priekšā, godādami un slavēdami Viņu.

Otrā lieta ir eņģeļu mīlestība pret mums – viņi izturas tieši tā, kā arī mums ir mācīts. Tu redzi, cik lielu prieku un labumu mums sniedz tas, ka eņģeļi mums novēl ne mazāk laba kā paši sev, – viņi priecājas par mūsu pestīšanu gluži kā par savu. Tā viņi ar savu dziesmu mūs mierina un mudina gaidīt no viņiem tikai pašu labāko – kā no mūsu labākajiem draugiem. Redzi, tādi ir eņģeļi – nevis savā pārdabiskajā būtībā, ar kuras skaidrošanu gluži neauglīgi nopūlas visi meistari, bet savā sirdī, prātā un nodomos. Es īsti nezinu, kas viņi ir, taču zinu, kādas ir viņu viskvēlākās ilgas un darbs, ko viņi nemitīgi dara, – šī dziesma man ļauj iepazīt eņģeļu sirdis. Ar to pietiktu, runājot par šo eņģeļu dziesmu un Bērniņa Jēzus Kristus piedzimšanas augli. Lai Dievs dod Savu žēlastību, ka mēs to saprastu un arī mūsu dzīve no tā kļūtu labāka! Āmen.