“Es, man, sev” triumfs

Kultūras virziens ar sevi visa centrā aizsākās vairāk nekā pirms gadsimta, taču pagājušā gadsimta 60. gados tas tika pārslēgts uz lielāku ātrumu. Tika skandēti saukļi, piemēram, “dari pats to, kas ir tevī”, “katram savs”, “dzīvo šodienai” un “ja jūties labi, tad dari to”.

Tomēr tie nebija metafiziski paziņojumi — galīgas nozīmes vai dzijas personīgas identitātes paziņojumi. Drīzāk tie bija vienkārši atteikšanās no pašreizējām ētikas konvencijām, no tā, kas līdz šim tika uzskatīts par labu sliktu, pareizu un nepareizu. Pēdējos piecdesmit gadus kristīgā pasaules uzskata paliekas ir zināmā mērā ierobežojušas šo hedonistiskās pašnoteikšanās impulsu. Tomēr tagad brūce ir kļuvusi daudz dziļāka. Mūsdienās to pauž viens sauklis: “You do you”, kas nozīmē, ka ir jādara tas, kas katram šķiet vislabākais, kas visvairāk patīk vai kas atbilst viņa personībai.

Tātad visa mūsdienu dzīves filozofija ir ietverta divos personas vietniekvārdos, kam pa vidu ir viens darbības vārds. Nekas cits. Mantra ir pilnīgi sevi apceroša: es par mani. Tā ir valdošā dogma. Kādā populārā grāmatā šis galējais individuālisms tiek aprakstīts kā ideja, ka “katrs no mums atrod savu nozīmi, izpaužot savas jūtas un vēlmes”. Lai šo formulējumu nepārprastu kā cēlu apņemšanos personas autentiskumam, ņemiet vērā viņa frāzi “atrod savu nozīmi”. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kas agrāk noteica cilvēka dzīves mērķus, liekot tiem klūt par lieliem sabiedriskiem darbiniekiem, sociālā taisnīguma aizstāvjiem utt. Šie Jaudis bija uzticīgi sev peldot pret straumi, jo viņu pārliecība sakņojās ārpus viņiem pašiem — Dieva patiesībā par katra cilvēka cieņu un vērtību. Tagad cilvēka “autentiskums”, īstums, patiesums nav nekas vairāk kā plika vēlme, un šīs vēlmes neierobežotā izpausme ir cilvēka identitātes galvenā sastāvdala. To sauc par “individuālo vēlmju atbrīvošanu”. Uzmanīgi ieklausieties:

Mūsdienu būtība ir noliegt, ka ir kādi pārpasaulīgi stāsti, struktūras, ieradumi vai uzskati, kuriem katram indivīdiem ir jāpakJaujas un kam būtu jāsaista mūsu rīcība. Būt modernam nozīmē brīvi izvēlēties. Tam, kas tiek izvēlēts nav nozīmes; jēga ir pašā izvēlē. Nav svētas kārtības, nav citas pasaules, nav fiksētu tikumu un pastāvīgu patiesību. lr tikai šeit un tagad un mūžīgā cilvēka vēlmju liesma. Volo ergo sum — es gribu, tātad es esmu.

Vai kā Ninja Warrior T-krekla sauklis skan:

Esi pats savs varonis.

Padomā par to. Varoņi ir tie, uz kuriem mēs raugāmies un kam vēlamies līdzināties kādu izcilu tikumu dēl. Būt pašam savam varonim nozīmē, ka es pats jau esmu virsotne. Tādējādi varoņu godināšana tiek reducēta uz sevis pielūgšanu. Nemiet vērā, cik dziļi ir nostiprinājusies šī sākotnējā ķecerība. Narcisma pandēmija mūs apņem no visām pusēm, un tā tiek uzskatīta par galveno cilvēka individuālās nozīmes un personīgās identitātes izpratnē. Patmīlība un neierobežota tiekšanās pēc pašlabuma vairs nav netikumi; tie tagad ir ne tikai tikumi, bet pat paši lielākie no visiem tikumiem. Patiešām, tagad tas tiek uzskatīts par neaizskaramām cilvēktiesībām.

Nav tā, ka jaunās tendences veicina amorālu rīcību, ko cilvēki pirms paaudzes nebūtu cietuši. Drīzāk šķiet, ka tie, kas atrodas šī metafiziskā narcisma valdzinošajā gūstā, vispār nespēj domāt objektīvās morālās kategorijās. Vienkārši nekādas ētiskas kārtības pasaulē nav un nevar būt. Ir tikai amour propre — sevis mīlestība. Uz brīdi apsveriet, kā tagad tiek uztverts dzimums. “Dzimums” vairs neapzīmē neko attiecībā uz mūsu ķermeni ārpusē; tas drīzāk ir iekšējās izvēles un personīgās pašnoteikšanās jautājums. Dzīvot tā, kā jūs pats par sevi ticat, tagad nozīmē “būt autentiskam”. Īsta dzimuma disforija jeb neapmierinātība ar savu dzimumu, protams, ir traģisks slogs, un tie, kuri no tā cieš, nereti beidz dzīvi pašnāvībā. Tomēr traģēdija tikai vairojas, ja šī pievilšanās tiek veicināta. Pareizais risinājums dzimumu apjukuma gadījumā ir meklēt patiesību ārējā nevis iekšējā pasaulē. Tomēr šāda pieeja ir pretrunā jaunajai kultūrai. Šāda novirzīšanās no narcisma dogmas tagad tiek pat sodīta. Spēks aizstāj patiesību. Līdzīgi kā padomju laikos patiesību noteica brutāls spēks, kura saturs tika izklāstīts laikrakstā “Pravda.” Visi zināja, ka “Pravda” ir nekaunīgs melis, bet “Pravdas” pusē bija spēks — armija, tanki un milzīgs represīvs aparāts. Šajā kontekstā ir interesanti vērot, kā Rietumu pasaule raugās uz Krievijas prezidenta autentiskuma realizāciju. Kristīgais mantojums, gadsimtiem mācītā taisnīguma izpratne šķiet uz mirkli ir atdzimusi, bet nav jābūt pravietim, lai redzētu, ka tas nav paliekoši. Jau tagad ir dzirdamas daudzas balsis, kas mudina respektēt diktatora sevis realizāciju, par spīti tam, ka tā jau tagad ir atnesusi nāvi simtiem tūkstošiem cilvēku.

Kad mūsu pirmie vecāki, Ādams un Ieva, apmainīja Dieva ārējo valdīšanu un viņa radītās pasaules objektīvo patiesību “tur ārpusē” pret savu vēlmju iekšējo valdīšanu “šeit iekšā” — ārējā vai iekšējā samainīšanu vietām, kas ir visu veidu relatīvisma pamatā — tie iegrūda cilvēci tumsā. Tagad kā biedinošs mākonis, pār šo paaudzi klājas maldu sega. Vecā Čūska tajā visā ir pamanījusies palikt ēnā, cilvēcei nezinot un pat nenojaušot par tās nāvējošo žņaugšanas tvērienu. Tumsas valstības gūstekni piedāvā tumsu kā gaismu, ietērpjot netikumu tikumības vārdu drēbēs ar tādiem vārdiem kā tolerance, dažādība, vienlīdzība, iekļaušana, plaša domāšana, dialogs, taisnīgums un, pats galvenais, mīlestība. Viņi izmanto ļaunuma vārdu krājumu, lai grautu labo ar tādiem vārdiem kā neiecietība, fanātisms, netaisnība, atstumtība, šaursirdība, varmācība, netaisnība un — galvenais — naids.

Tomēr viņu valoda viņus nodod. Gaismas bērni taču redz to, ko tumsas bērni nespēj. Ir svarīgi to saprast. Ja jūs nesaprotat, cik pamatīgi pirmatnējā ķecerība caurstrāvo pašreizējo kultūru, jūs nesapratīsiet šai jaunajai paaudzei raksturīgo antipātiju pret kristietību. Viņiem objektīvā patiesība, kas attiecas uz ikvienu un ko māca kristietība, ir nekas vairāk ķecerība, kuru nolād mūsdienu pasaule. Pirmie meli, pirmā ķecerība, informē un ietekmē gandrīz visu, ar ko jūs saskaraties mūsdienu pasaulē — sākot ar uzskatiem par reliģiju un Dieva esamību līdz idejām par seksu, laulību, dzimumu, abortiem, Bībeli, Dieva autoritāti cilvēku dzīvēs, un tā tālāk. Esi gatavs! Uzvelc visas bruņas! Mēs neatbalstāmies uz populāru viedokļu vai sabiedrības atzinības greizo spieķi. Mēs drīzāk spriežam, runājam, brīdinām un dažreiz pārliecinām, jo patiesība ir pirmais ierocis mūsu garīgajā arsenālā. Tad, visu izdarījuši, mēs stāvam. Sekojot Pāvila pamudinājumam, gurnu apjošana ar patiesību ir pirmais solis cīņā par cilvēku dvēselēm. Nedaudz turpinot iesākto, varam pakavēties pie pāris iebildumiem par Dieva esamību, kas ir izteikti saistīti ar subjektīvismu.

Iespējams viens no visbiežāk sastopamajiem iebildumiem pret ticību Dievam ir vācu filozofa Ludviga Feierbaha uzskats, kurš apgalvoja, ka Dieva ideja un reliģija vispār ir nekas vairāk kā cilvēka iztēles “projekcija”. Pēc Feierbaha domām, runa ir tikai par cilvēka jūtu un tieksmju projicēšanu iluzorā pārpasaulīgā jomā. Cilvēki kļūdaini objektivizē savas jūtas, interpretējot savu pieredzi par sevi kā Dieva apziņu. Mūsdienās šis arguments ir vairāk saistīts ar austriešu psihoanalītiķa Zigmunda Freida teorijām. Freids grāmatā “Ilūzijas nākotne” (1927) apgalvo, ka reliģiskās idejas ir “ilūzijas, senāko, spēcīgāko un spiedīgāko cilvēces vēlmju piepildījums”. Ticība Dievam pēc Freida domām ir tikai vēlmes piepildījums, cilvēka ilgu izpausme un rezultāts – ilūzija, kas pasargā mūs no nesakarīgās pasaules skarbās un nepanesamās realitātes. Freids pārveido Feierbaha argumentāciju, meklējot motivāciju pārpasaulīga Dieva izgudrošanai cilvēka nespējā tikt galā ar dzīvi bez kāda pārpasaulīga pamata. Kā mēs varētu reaģēt uz šiem iebildumiem?

Viena no atbildēm, protams, ir apstrīdēt šī argumenta intelektuālo pamatu. Piemēram, Feierbahs vispārīgi norāda, ka cilvēkiem ir tendence veidot pasauli, kas viņiem šķiet intelektuāli draudzīga. Ja Dievs tiek uztverts kā mierinājums, tas norāda, ka šāda pārliecība var tikt pieņemta kā aizsardzība pret bezjēdzības vai bezjēdzības sajūtu. Tomēr šis arguments vienlīdz labi darbojas arī pret pašu Feierbahu ateismu vispār, kas ir pasaules uzskats, kas piedēvē cilvēkiem autonomiju, neatkarību no kādiem pārpasaulīgiem spēkiem. Nu lūk, ņemot vērā paša Feierbaha uzskatus mēs varētu jautāt—vai tie, kas meklē sev absolūtu brīvību, nevarētu vēlēties atbrīvoties no jebkuras pārpasaulīgās iejaukšanās? Vai ateismu nevar uzskatīt par šādas emocionālas vēlmes intelektuālu apstiprinājumu? Labs piemērs tam ir filozofa Tomasa Nāgela ateisms, kas galu galā ir viņa prāta konstrukcija lielajām ilgām pēc tādas pasaules, kurā nav Dieva. Nāgels saka:

Tas nav tikai tas, ka es neticu Dievam un, protams, ceru, ka manā pārliecībā ir patiesa. Es ceru, ka Dieva nav! Es nevēlos, lai būtu Dievs; Es nevēlos, lai Visums tāds būtu.” Ir acīmredzams, ka vēlme rada pārliecību; šķiet, ka Nāgela ateisms ir nekas vairāk kā prāta konstrukcija, kas cenšas īstenot viņa vēlmi pēc tāda Visuma, kurā nav Dieva.

Attiecībā uz Freidu varam sacīt, ka ja viņa stāstījums par reliģiskās pārliecības psihoģenēzi ir pareizs, tad viņa paša ateisms arī ir jāuzskata par viņa personīgās pagātnes rezultātu, jo īpaši viņa attiecības ar tēvu. Freids bija iemīlējies savā mātē un uzskatīja, ka viņa tēvs ir viņa sāncensis cīņā par mātes mīlestību. Savas jūtas Freids attiecināja uz visiem cilvēkiem. Ja, kā iesaka Freids, cilvēki sāk saistīt Dievu ar saviem tēviem, tad viņu reliģiskā pārliecība neizbēgami sajauksies ar viņu personīgo uztveri par attiecībām ar tēvu.

Psihoanalīze ir iepazīstinājusi mūs ar ciešo saikni starp tēva kompleksu un ticību Dievam; tas mums ir parādījis, ka personīgais Dievs psiholoģiski nav nekas cits kā paaugstināts tēvs, un tas katru dienu sniedz mums pierādījumus par to, kā jaunieši zaudē savu reliģisko pārliecību, tiklīdz sabrūk viņu tēva autoritāte.

Psihologs Pols Vits ir izmantojis Freida idejas Freida ateisma atmaskošanai, parādot, ka Freida ateisms bija nostāja, kas sākotnēji tika panākta nevis ar intelektuālu argumentāciju, bet gan bija Freida personīgo ģimenes apstākļu un nejaušību rezultāts. Tas, ko mēs varam vērot Feierbaha, Freida un Nāgela ateistiskajās idejās ir tas, ka tās ir dziļi subjektīvas. Tām ir pavisam maz, ja vispār, kāds sakars ar reālo pasauli, ar “tur ārā”. Viss noris viņu pašu galvās, un pēc tam šīs norises tiek attiecinātas uz visiem cilvēkiem. Diemžēl vienā vai otrā veidā šo domātāju idejas perinās daudzu mūsdienu cilvēku galvās. Tādēļ satiekoties, runājot ar šādiem cilvēkiem būtu labi uzdot nevainīgus jautājumus — vai viņi zina no kurienes nāk viņu lolotās idejas?

Kas attiecas uz kristiešiem, varu to sacīt arī par sevi, tad vienkāršākais veids, kā es izskaidroju savus iemeslus ticībai Dievam, ir šāds: Dievs ir nesalīdzināmi labākais izskaidrojums tam, kāds ir lietu stāvoklis šajā pasaulē ir. Savukārt ateisms neizskaidro neko. Tā ir neizskaidrojamības “dieviškošana”, noliegums, ka izskaidrojums vispār pastāv. “Kāpēc ir kaut kas, tā vietā, lai nebūtu nekā?” Nav nekāda skaidrojuma. “Kas ir visa esošā cēlonis?” Nekas. “Kas nosaka morāli?” Nav tādas morāles, par ko kādam būtu jāatskaitās. “Kāpēc pasaulē ir Jaunums?” Pasaulē nav reāla Jaunuma, jo nav reālas morāles. “Kas ar pasauli nav kārtībā?” Nekas. Tā vienkārši ir. “Kā mēs varētu uzlabot pasauli?” Mēs nevaram labot to, kas nav ticis sabojāts. Mēs varam to padarīt tikai pieņemamāku mūsu personīgajai gaumei. Labi, mīļais ateist, arī Hitleram, Stalinam un Mao bija un Putinam joprojām ir personīgā gaume. Vai vēlies, lai pasaule kļūst tai atbilstošāka? Nevēlies? kāpēc? Nu jā, laikam jau par gaumi patiešām nestrīdas.