Es pats esmu sev kungs

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Šīsdienas Evaņģēlijā mūsu Kungs un Pestītājs runā par labajiem darbiem. Viņš māca mūs gudri apieties un rīkoties ar laicīgo mantu, lai tā mums nekļūst par nelaimi, bet gan par svētību mūsu garīgajā dzīvē. Kā Kristus mudina: dariet sev draugus ar netaisno mamonu, t.i., esiet par svētību citiem ar savu naudu un mantību.

Kristus šeit stāsta līdzību par netaisno pārvaldnieku, kurš savas nolaidības dēļ tika atlaists no sava amata un pārdomāja savu nākotni; drīzumā viņam ir jāpaliek bez darba, bez iztikas līdzekļiem, bez visām iespējām, ko piedāvā viņa amats; tadēļ, izmantodams laiku, kamēr vēl ir amatā, viņš atlaida parādus sava kunga parādniekiem un tādējādi darīja viņus par saviem draugiem, lai tie viņu vēlāk atcerētos un palīdzētu. Kristus ar šo līdzību nemāca kā, izmantojot gadījumu, veikli izmanot sava tuvākā īpašumus. Tas katrā ziņā nav šīs līdzības mērķis. Gluži otrādi, Viņš vēlas, lai mēs šeit, šajā dzīvē, mācītos būt apdomīgi un gudri namturi pār laicīgām mantām un mūžīgajā dzīvē gūtu algu par savu namturību. Šīs līdzības mācība ir ietverta vārdos “dariet sev draugus ar netaisno mamonu”.

Kas tad ir netaisnais mamons jeb netaisnā manta, ar kuru būtu jāgūst draugi? Pēc Dieva gribas, tāda manta, ko esam ieguvuši netaisnā ceļā, nav vis jāizmanto labdarībai un draugu iegūšanai, bet gan jāatdod, lai izlīdzinātu netaisnību un gandarītu cietušajam. Vārds “mamons” būtībā apzīmē naudu un laicīgu bagātību. Bet kādēļ Kristus šeit naudu un laicīgu mantību sauc par netaisno mamonu? To Viņš dara nevis tādēļ, ka tā ir netaisnā ceļā iegūta, bet gan tādēļ, ka tā ir lietota neticībā.

No Svētajiem Rakstiem mēs zinām, ka viss Dieva radītais ir pats par sevi labs arī nauda un laicīgie labumi. Bet problēma ir tā, ka cilvēks kopš grēkā krišanas ir sācis aplam izturēties pret to, aizmirsdams, ka visas lietas šai pasaulē ir devis Dievs. Cilvēks sācis tās izmantot savai lepnībai, nevis Dieva godam. Tieši tādēļ Kristus tās nosauc par netaisno mamonu. Tātad pašas šīs lietas nav netaisnas, bet tās ir netaisnas cilvēku dēļ, kas tās nelietīgi izmanto.

Šīs dienas pārdomu temats ir kā šo netaisno mamonu darīt par taisnīgu un lietderīgu, t.i., neizmantot to aplamiem mērķiem, bet gan taisniem un dievbijīgiem. Mantiskās lietās cilvēki vislabprātāk ir pragmatiķi un vairāk uzticas tveramiem un taustāmiem mērķiem. Kā saka: “Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”. Šāda rīcība tiek uzskatīta par vienīgo pareizo un saprātīgo attieksmi pret dzīvi. Taču Kristus grib pacelt mūsu acis pāri par šīs pasaules labumiem un rādīt, ka tie ir nieks, salīdzinot ar nākamo godību, kuru Viņš ir sagatavojis saviem ticīgiem. Viņš rāda mums to, ka ar netaisno mamonu ja ar to gudri rīkojamies mēs varam būt šajā pasaulē līdzdalīgi Debesu valstības darbā, kuru Dievs bagātīgi atalgos mūžībā.

Mūsu Kungs Kristus šīsdienas Evaņģēlijā, runādams par netaisno pārvaldnieku, sniedz mums visiem gan brīdinājumu, gan iepriecinājumu:

1. brīdinājumu neaizmirst, ka mēs šai pasaulē neesam vis kungi, bet gan pārvaldnieki jeb namturi pār savu laicīgo mantību;
2. iepriecinājumu ka mēs savas laicīgās mantas varam lietot tādējādi, ka gūstam mūžīgu atalgojumu.

Gluži kā cilvēku savstarpējās attiecībās mēs par savu īpašumu viens otram varam sacīt: Tas pieder man! Tas ir mans īpašums! tāpat arī Dievs, kā visa Radītājs, var sacīt par visu šo pasauli, par ikvienu cilvēku, pat par vismazāko puteklīti: Tas pieder man! Tas ir mans! Un lai arī šajā pasaulē mēs varbūt esam īpašnieki, tomēr Dieva priekšā mēs esam tikai namturi un pārvaldnieki, kuriem reiz savam Kungam būs jāatbild par savu namturību. Taču cilvēks savas grēcīgās dabas dēļ arvien vēlas izvairīties no jebkuras atbildības, it īpaši atbildības Dieva priekšā, un saka: es pats esmu sev kungs.

Ja kādam ir, kā mēdz sacīt, īpaša “dabas” dāvana ass prāts, kāds izcils talants, izveicība šīs pasaules lietās vai kas cits, tad tas uzskata to par savu īpašumu un vēlas to izmantot tikai savam labumam. Ja kāds ir ko nopelnījis ar savu roku darbu vai veikalu darījumos, arī mantojis vai saņēmis kā dāvanu, tad tas uzskata, ka var ar visu iegūto rīkoties pēc savas patikas.

Bet ko saka mūsu Kungs Evaņģēlija tekstā? Kā jūs jau dzirdējāt Viņš stāsta saviem mācekļiem līdzību, kura sākas ar vārdiem: Bija bagāts cilvēks, un tam bija mājas pārvaldnieks. Kas gan cits ir šis bagātais cilvēks, ja ne pats Dievs, un kas gan mēs esam Dieva priekšā, ja ne Viņa mantas pārvaldnieki? Dievs ir Kungs pār visām lietām. Viņš ir vienīgais gudrais, varenais un bagātais Kungs, kuram vienīgajam pienākas slava, gods un pateicība. Turpretī cilvēks Dieva priekšā ir tukšinieks, kas par savu var saukt vienīgi savu grēka vainu. Pat miesa un dvēsele viņam pašam nepieder, bet viss pieder tam Kungam. Nekas cilvēkam nav pašam no sevis. Viss, kas ir cilvēkam, ir Dieva dots kā Viņa dāvana un velte. Un visu, ko Dievs cilvēkam ir devis, Viņš var jebkurā acumirklī cilvēkam atprasīt. Kā lasījām Evaņģēlijā: bagātais cilvēks aicināja pārvaldnieku pie sevis un tam sacīja: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.

Tāda ir realitāte. Viss ir Dieva varā. Dievs dara bagātu un Dievs dara nabagu, Viņš paaugstina un Viņš pazemo, Viņš dod un Viņš ņem kā Viņam patīk. Tātad viss, kas cilvēkam ir, ir Dieva aizlienēts un uzticēts, lai viņš to pārvaldītu pēc sava Kunga prāta. To pašu mēs apliecinām Mazā Katehisma pirmajā ticības loceklī: “Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus, un vēl uztur, turklāt drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, sētu un māju, sievu un bērnus, laukus, lopus un visādu mantu ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ikdienas mani apgādā, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā; un visu to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt.”

Tādējādi mēs redzam, ka visas lietas mums ir devis Dievs nevis tāpēc, lai mēs justos kā kungi un vairotu savu lepnumu, bet lai būtu uzticīgi Dieva doto lietu namturi. Arī apustulis Pāvils mums māca to pašu: “Vai tev ir kas tāds, ko tu nebūtu saņēmis? Bet ja tu visu esi saņēmis, ko tad tu lielies, it kā tu to nebūtu saņēmis?”.

Ikkatram Dievs ir devis savas dāvanas vienam lielākas, otram mazākas, citam redzamākas, citam nemanāmākas. Bet visas dāvanas ir dotas, lai ar tām kalpotu tuvākajam un celtu Dieva godu, nevis savējo. Mūsu Pestītājs mūs šeit brīdina, ka reiz mums būs jāatstāj viss, ko mēs šeit saucam par savu, un jādod norēķins par savu namturību. Dieva vārds mūs aicina jau laikus pārdomāt savu namturību un redzēt, cik daudz Dievs mums ir devis un cik daudz Viņš no mums prasa. “Kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts,” saka pats Kristus.

Kristieši agrākajos laikos, šīs lielās atbildības izbiedēti, nereti ir raduši visādus aplamus risinājumus. Norūpējušies par to, ka tiem ir tik daudz laicīga goda un mantības, viņi rīkojās pavisam greizi, proti pārdeva visu, kas tiem bija un izdalīja nabagiem. Tādējādi nabagu un bezdarbnieku kļuva vēl vairāk. Īpaši masveidīga šī parādība bija pirmā gadu tūkstoša beigās, kad daudzi cerēja un tūlītēju Kristus otro atnākšanu, tāpēc viņi steidzīgi pārdeva mājas, laukus, lopus un visus savus īpašumus. Es ceru, ka es kļūdos, tomēr ļoti iepējams, ka arī otrā gadu tūkstoša beigās mēs pieredzēsim ko tamlīdzīgu, ka tādējādi velns samulsinās ļaudis, lai “atbrīvotu” tos pavisam no saviem īpašumiem. Šādas rīcības pamatā allaž ir pašizdomāta dievkalpošana, un tur ir jāsaskata drīzāk Sātana, nevis Dieva darbs, jo šādā veidā ļaudis noniecina Dieva dotās dāvanas un izvairās no kalpošanas tuvākajam.

Kristus šeit dod mums ne tikai brīdinājumu, bet arī iepriecinājumu, ka ar uzticīgu namturību mēs varam gūt algu debesīs. Kā mēs lasām tālāk par netaisno pārvaldnieku, kas saka: Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata. Tad pārvaldnieks sasauca sava kunga parādniekus un atlaida tiem ievērojamu daļu no viņu parādiem. Viņš to darīja tādēļ, lai iegūtu izpalīdzīgus draugus, kad viņš pats būs nonācis grūtībās. Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.

Kristus saka, ka šajā ziņā pasaules bērni jeb neticīgie ir daudz pārāki par gaismas bērniem, t.i., kristiešiem. Par to mēs varam pārliecināties ik dienas, redzot, kā šīs pasaules bērni, netaupīdami spēkus un pūles, cīnās, lai sasniegtu savus mērķus, kuri nebūt nav tik cēli kā kristiešu. Turpretī gaismas bērni tik bieži ir bezrūpīgi un nolaidīgi pat tajās lietās, par kurām viņi zina, ka tās ir Dievam pa prātam un par labu tuvākajam.

Kā jau es iepriekš minēju, Kristus šeit neslavē pārvaldnieka manipulācijas ar sava kunga mantu, bet gan viņa apdomību un gudrību. Tātad mācība ir šāda: Gluži tāpat kā šis bezdievīgais cilvēks prata apieties ar sava kunga īpašumu, lai nodrošinātu savu nākotni, tāpat arī ikvienam ir jāprot apieties ar Dieva sava Kunga īpašumu, lai rūpētos par nākotni mūžībā, citiem vārdiem, kā bezdievīga gudrība ir slavējama pasaules priekšā, tā patiesa gudrība un apdomība ir slavējama Dieva priekšā. Kristus šo pārvaldnieku liek mums kā piemēru raugiet, cik šis cilvēks ir dedzīgs un centīgs, lai nodrošinātu sev laicīgu labklājību, esiet arī jūs tikpat dedzīgi Evaņģēlija un Debesu valstības lietās, neesiet kūtri un bezrūpīgi, bet ar visu, ko jums Dievs ir devis, dariet Dieva prātu, kalpojiet tuvākajam, “dariet draugus ar netaisno mamonu”, tad Dievs jūs bagātīgi atalgos Debesīs.

Luters šai sakarībā mūs iedrošina: “Dievs patiešām ir mūsu drošākā un labākā banka, ja mēs liekam visu savu īpašumu Viņa ziņā. Bet velns visu laiku cenšas mūs novirzīt no ticības, ka Dievs mums reiz maksās procentus, kas pārspēj visu, ko spējam iedomāties. Un paši mēs būsim vainīgi, ja mēs savā aklumā labprātāk pieņemam cilvēcisku, laicīgu drošību, nevis drošību pie Dieva; un ja beigu beigās mēs būsim zaudētāji, kas pazaudē gan netaisno mamonu, gan mūsu miesu un dvēseli.” Tas ir pamudinājums uzticēties Dievam un ar visu, kas mēs esam un kas mums ir, kalpot Viņa Valstībai. Lai mēs nebūtu tādi kristieši, kas gan atver savu roku, lai no Dieva saņemtu, bet aizver savu roku, kad kāds lūdz palīdzību. Kā Raksti saka: Priecīgu devēju Dievs mīl, un Kristus arī apsola bagātīgi atmaksāt šādu kalpošanu.

Taču šeit rodas loģisks jautājums vai tad nav tā, ka mēs pestīšanu un Debesis saņemam par velti, kā dāvanu, bez mūsu nopelniem un darbiem, tik vien caur Kristu? Kā tad šeit mums tiek solīta alga un atmaksa par mūsu darbiem? Uz šo jautājumu mums jāatbild skaidri un nepārprotami, ka Dievs uzņem mūs savā Valstībā ne mūsu pašu darbu un nopelnu dēļ, bet gan ticībā Kristus nopelnam. Tātad pie pestīšanas darba mums nav nekādas līdzdaļas. Bet Mateja evaņģēlija 25.nodaļā ir arī sacīts, ka pēdējā tiesas dienā Kristus pieminēs visu to labo, ko esam darījuši saviem brāļiem, it kā to būtu darījuši Viņam; un Viņš mums dos mūžīgo dzīvību, taču ne mūsu labo darbu dēļ, bet tādēļ, ka tas bija tā sagatavots no iesākuma.

Tātad vispirms nāk žēlastība un ticība Kristum, un tikai tad nāk labie darbi kā ticības augļi. Tikai šādi labie darbi ir Dievam tīkami, kas paši par sevi plūst no ticības, un tos Dievs atalgos Debesīs. Tātad Kristus ar šo līdzību grib iedrošināt savus mācekļus: Jūs, kas esat mani ticīgie un pestītie ļaudis, kalpojiet man ar lielāku dedzību, jo jūs esat gaismas bērni. Un kaut arī jūs to pilnībā nespējat, es būšu jums žēlīgs; Es apklāšu jūsu nepilnības un grēkus ar žēlastību un piedošanu. Šādā ticībā Kristum mēs varam dzīvot drošībā par savu pestīšanu un darīt labu apkārtējiem, tad mums būs draugi Debesīs un vislabākais draugs būs pats mūsu Kungs Kristus, kas spēj mūs glābt un ievest Debesu valstībā.

Āmen.