Eshatoloģijas vieta un saturs

Tas, ka pēdējās lietas arvien tiek aplūkotas nobeigumā, tā ka apskats bieži vien izveidojas pārāk īss vai pat pilnīgi izpaliek, ir problēma jau dogmatikas lekcijās, līdz ar to arī no tām izaugušajos apkopojumos.

Johans Gerhards šīs tēmas ievadā ir izmantojis zīmīgu vārdu spēli:

pēdējā vietā aplūkosim mācību par pēdējām lietām.

Neraugoties uz šo vārdu spēli, Gerharda ievads eshatoloģijas apskatam ir savdabīgs. Viņš to sāk ar Otrās Mozus grāmatas 28. nodaļu. Tur aprakstīts, kādam jābūt priestera tērpam, ieejot saiešanas teltī ar vissvētāko vietu un altāri. Šī pieeja publiski redzamajai Dieva svētajai vietai turpmāk tiek attiecināta:

1. uz Kristu, vienīgo Jaunās Derības Priesteri,
2. uz apustuļiem un baznīcas kalpiem, kuri ir viņu pēcteči,
3. uz visiem patiesi dievbijīgiem cilvēkiem un kristiešiem.

Proti, tā ir ķēnišķīga priesterība (1.Pēt.2:9), kurā Kristus ir darījis viņus par ķēniņiem un priesteriem Dieva, Sava Tēva, priekšā (Atkl.1:6). Tālāk seko norāde uz Sīraha gudrības grāmatu (7:40).

Tātad mācība par pēdējām lietām attiecas uz ieiešanu vissvētākajā vietā, proti, tipoloģiski tas notiek Vecajā Derībā, soterioloģiski – Jaunajā Derībā, bet eshatoloģiski tas ir paredzēts izredzēto draudzei. Izmantojot šādu metodi, eshatoloģija nav vienkārši mācību tēmas sistemātisks izklāsts, bet tā seko pestīšanas vēstures norisei un kustībai. Tas arī nosaka Rakstu skaidrošanas metodi, kam ne tikai jāsniedz jēdzienu izpratne, bet jābūt ceļvedim no ticības uz skatīšanu.

Tālāk Gerhards norāda:

Lai mēs paveiktu savu lietu šim priekšrakstam tipiski atbilstošā veidā, mēs pēc kristīgās ticības galveno artikulu izskaidrošanas pēdējā vietā runāsim par pēdējām lietām – paļāvībā uz Dieva palīdzību, turpinot to pašu pavedienu un stilu..

Tas, kas tik sistemātiski vienmēr nostājas beigās, būtībā attiecas uz pāreju no ticības skatīšanā, ceļu cauri nāvei uz mūžīgo dzīvi un līdz ar to tagadējās ticības ievadīšanu nākotnes piepildījumā un skatīšanā.

Tas atbilst vārda eschata nozīmei – „beigas, mērķis, robeža”, tātad, pamatnostādnes dzīvei ticībā – šajā laikā, ceļā uz mūžību. Tādēļ arī fundamentāla nozīme šeit ir vārdiem, kas lasāmi (Sīraha 7:40): „Lai ko tu darītu, apdomā galu, tā nekad nedarīsi nekā ļauna.” Dzīve, kas vērsta uz šo galu un mērķi, vienlaikus ir dzīve no šī mērķa. Pēdējās lietas sākas mūsu tagadnē.

Šī situācija atspoguļojas arī mūsu Ticības apliecībā, kas pēc satura un piepildījuma visos trīs artikulos ir vērsta uz pēdējiem laikiem un ievada tajos. Tas vispirms redzams trešajā artikulā, kur Apustuļu ticības apliecībā apliecinām, ka ticam uz grēku piedošanu, proti, domājot par pastaro tiesu, kā arī uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Savukārt Nīkajas–Konstantinopoles apliecībā: „Mēs gaidām mirušo augšāmcelšanos un dzīvošanu nākamajā pasaulē.”

Taču arī otrajā artikulā sastopamies ar pēdējiem laikiem – ar nāves robežas pārvarēšanu Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās notikumos, kad apliecinām: „Krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis nāves valstībā, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs, Viņš sēž pie Dieva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Nīkajas–Konstantinopoles apliecībā: „Viņš nāks godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos; Viņa valstībai nebūs gala.” Jēzus Kristus personā un darbā, saskaņā ar mūsu Ticības apliecību, jau ir pārkāpta nāves robeža un izlemta mūžīgās dzīves nākotne.

Pirmajā artikulā norādes uz eshatoloģiju itin viegli var palikt nepamanītas, ja radīšana tiek saprasta tikai kā sākums. Tomēr Dievs, kas caur Jēzu Kristu ir mūsu Tēvs, būdams „debesu un zemes Radītājs”, ir ne tikai iesākumā visu radījis, bet ir arī paliekošs Kungs pār visu, kas ir un notiek. Tas atklājas īpašības vārdā „visuvarenais”, kam, atbilstoši Bībeles izteikumiem ebreju un grieķu valodās, vajadzētu būt lietvārdam. Tas ir, visvarenība nav tikai kāda no Dieva īpašībām līdzās citām, bet tā ir Dieva būtība, kāds Viņš ir. Tādēļ Dievs tiek atzīts un apliecināts kā debesu karapulku Kungs, kā παντοκράτωρ/­pantokrator – omnipotens, Kungs pār visu, kas pretendē uz Dieva godu un vēlas to baudīt. Viņu mēs slavinām, ieskaņojoties serafu korī, kas Viņa troņa priekšā dzied: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes.6:3). Tā augšāmcēlies Kungs Kristus arī Jānim Patmas salā parādās „Tā Kunga dienā”.

„Es esmu Alfa un Omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!” (Atkl.1:8; 4:8; 11:17; 15:3; 21:6).

Nīkajas–Konstantinopoles apliecībā tas tiek izteikts ar citātu no Vēstules kolosiešiem (1:16): „..kas radījis visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās..” Saskaņā ar Dieva vārda liecību un mūsu Ticības apliecību, nav nekādu spēku un varu, kas būtu pret vai ārpus Dieva valdīšanas; viss bez izņēmuma ir pakļauts Dieva, Jēzus Kristus Tēva, valdīšanai.

Apliecība, kurā apliecinām trīsvienīgo Dievu, Radītāju, Pestītāju un Piepildītāju, ietver un atklāj visu, kas ir debesis un zeme, visu, kas tajās un ar tām notiek.