Esības nepanesamais vieglums

Vērtību sajukums ir viena no mūsu laikmeta zīmēm. Mēs arvien vairāk pie šī haosa pierodam un mums tas liekas normāli. Mēs pierodam sadzīvot ar kritušās pasaules ļaunumu un pieņemam to kā pašu par sevi saprotamu. Kā zivis, kas mitinās netīrā, piesārņotā upē, mēs sākam domāt, ka šis sajukums ir tikpat neatņemama dzīves sastāvdaļa, kādas ir visas citas lietas. Mēs pārāk viegli samierināmies ar piesārņojumu, kas valda mums apkārt.

Reiz izlasīju kāda cilvēka stāstu, tajā tiek spilgti ilustrēts, cik liels ir šis vērtību sajukums. Viņš stāsta, kā kādu vakaru, vēlēdamies atrast ko interesantu, tas “sērfojis” pa dažādiem TV kanāliem. Divi raidījumi īpaši piesaistījuši viņa uzmanību, bet reizē arī viņu samulsinājuši. Pēc sava stila un uzbūves tie abi bijuši tik līdzīgi, ka no sākuma tas liecies kā viens un tas pats raidījums. Taču tad nākusi atskārsme, ka satura ziņā tie ir pat ļoti atšķirīgi!

Līdzības un atšķirības

Viens bija amerikāņu kristīgais raidījums ar intervijām un liecībām. Vēsts bija skaidra: pasaule ir pilna ar dažādiem ticības un dzīves piedāvājumiem, taču pārāks par tiem visiem, kas piešķir dzīvei jēgu, ir piedāvājums, kas dots Evaņģēlijā par Kristu! Viens pēc otra savas liecības sniedza dažādi ļaudis, kas sirsnīgi un dedzīgi stāstīja par savu ticības pieredzi.

Otrs raidījums bija ļoti līdzīgs. Arī tas sastāvēja no liecībām un intervijām. Viens pēc otra ļoti pārliecinoši dažādi cilvēki stāstīja par pārvērtībām, kas notikušas viņu dzīvē – kad raižu un nedrošības vietā ir ienācis dzīvesprieks un apmierinājums. Viens no runātājiem sacīja: “Es biju to meklējis simt gadu, bet tikai tagad esmu atradis, ko meklēju.” Entuziasma pilnais intervētājs, starodams ne mazāk par raidījuma viesiem, nobeidza ar secinājumu: “Visi kā viens ir atzinuši par sevišķi labu vienreizīgo un nepārspējamo pretgrumbu līdzekli!”

Jā, nav šaubu, sausa āda un grumbas ir radījušas problēmas daudziem jo daudziem cilvēkiem, un tas gaužām ir sarežģījis viņu dzīvi. Ir piedāvāti daudzi cerīgi risinājumi, taču tie visi ir pievīluši. Taču tagad ir parādījies jaunais revolucionārais krēms, kas atbrīvos jūs no ciešanām! Un turklāt tas maksā smieklīgi zemu cenu!

Tā izklausās “evaņģēlijs” par brīnumaino pretgrumbu krēmu, kas ir sācis savu uzvaras gājienu! Nē, šeit nav nekādu pārspīlējumu (vismaz ne pārāk lielu). Raidījumā paustais entuziasms un pārliecība rada iespaidu, it kā tas tiešām būtu evaņģēlijs, kas pilnībā spēj pārvērst cilvēka dzīvi. Bēdas pārvēršas priekā, visām sūdzībām gals!

Tāds evaņģēlijs nav vajadzīgs

Vai kāds šādiem piedāvājumiem un apsolījumiem tic? Es atļaujos apgalvot, ka tiešām tic, jo, ja tā nebūtu, tad nebūtu arī šādu raidījumu. Un vēl kāds būtisks jautājums: ko tas liecina par auditoriju, kam ir domāti šādi reklāmas raidījumi? Vai tas neliecina par nekritisku, ļoti vienkāršu, pat primitīvu dzīves uztveri, kur cilvēka – patērētāja – vajadzības tiek uzskatītas kā augstākas par visu citu un kur cilvēkiem var iestāstīt praktiski jebko?

Ja tik plašai auditorijai, kāda ir TV, tādu lietu kā grumbas pasniedz ar tik lielu patosu, it kā tā būtu viena no cilvēka dzīves svarīgākajām problēmām, tad laikam kaut kas, runājot pavisam nopietni, nav kārtībā ar cilvēku domāšanu. Cilvēki bez problēmām pieņem tik ļoti šaurus un virspusējus uzskatus par dzīvi. Viņi pat vairs nepretojas absurdiem un gandrīz vai reliģiskiem apsolījumiem, ka ādas kopšanas līdzekļi atbrīvos cilvēku no ciešanām un padarīs laimīgu.

Tomēr abu šo raidījumu pārsteidzošā līdzība met ēnu arī uz kristīgu raidījumu un izsauc pamatotas šaubas par tur sludināto kristīgo vēsti. Arī kristīgajos raidījumos dažkārt (kā šajā gadījumā) nevar nepamanīt spēcīgu t.s. patērētāja mentalitāti: Neviens cits piedāvājums nevar līdzināties Evaņģēlijam! Tas ir labākais piedāvājums! Tā ir jauna dzīves kvalitāte! Tas ir jauns dzīvesveids!

Ja kritiskāk aplūko šādu Evaņģēlija pasludinājumu, tad tur saskatāma vairāk pasaulīga forma un saturs, nevis kristīgi bībeliska vēsts. Parasti tādos “piedāvājumos” ir atrodams ļoti maz mācības par grēku un žēlastību, grēku nožēlu un ticību, elli un Debesīm. Kaut arī kā kristieši mēs vēlamies, lai Evaņģēlijs top pasludināts visā plašā pasaulē, arī TV raidījumos, taču tik atšķaidītu un virspusīgu vēsti mēs nevaram atbalstīt.

Tas ir šokējoši!

Šādi raidījumi atklāj šodienas sabiedrības nespēju izšķirt būtisko no nebūtiskā. Viss triviālais tiek pasniegts kā ļoti nozīmīgs, turpretī patiesi nozīmīgas vērtības tiek trivializētas. Beigu beigās rodas milzīga putra, kur viss ir vienādi svarīgs un arī vienādi nesvarīgs… Tāds ir vērtību haoss, un pārāk bieži mēs vairs pat nemanām, ka “ūdens ir saduļķots” un kaut kas nopietni nav kārtībā.

Piemēram, ko tas liecina par mūsdienu kultūru, ja tā spējīga radīt šādas reklāmas: “Šokējoša cena! Viens litrs jogurta tikai par 50 centiem”? Nav skaidrs – vai tiešām litrs jogurta par 50 centiem var tik ļoti satriekt cilvēku un pat izraisīt viņā šoku? Ja tik triviālas lietas patiešām šokē cilvēkus, tad – cik gan vispār dziļa un nopietna ir cilvēka dzīves uztvere? Tā ir sekla un plakana.

Tikai tad, ja cilvēku ir pilnībā pārņēmis patērēšanas drudzis, viņu iespējams šokēt ar jogurtu par 50 centiem. Tieši šo seklo problēmiņu dēļ patērētāja dzīvei piemīt tāds kā vieglums. Taču šai vieglumā ir arī kaut kas neciešams un nepanesams. Ja jau tik daudz ciešanu mums spēj sagādāt grumbas un ādas negludumi, tad tiešām var teikt, ka – mūsu esamība ir nepanesami viegla.

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

Te nu mums, kā patērētāju sabiedrības locekļiem, der pārdomāt un saprast, ka arī paši esam skarti no mūsu laikmeta paviršības, vieglprātības un virspusības. Šī atziņa liek mums vēlēties, kaut mēs nepaliktu pie šiem visai seklajiem ūdeņiem, kaut mēs spētu domāt dziļākas domas, kaut mēs spētu just dziļākus pārdzīvojumus. Jā, tādus pārdzīvojumus, kas satricinātu līdz pašiem esības dziļumiem! Jā, tādus pārdzīvojumus, kas paplašinātu šauros un piezemētos mūsdienu horizontus!

Dažkārt cilvēki ir neizpratnē un vaicā, kāpēc Dievs sūta bēdas un satricinājumus viņu dzīvē? Šķiet, ka tas ir viens no iemesliem – lai izsistu cilvēku no viņa ierastības un rutīnas, kad tas dzīvo savu ļoti piezemēto dzīvi un domā savas piezemētās domas; lai tas beidzot sāktu domāt par augstākām, svarīgākām vērtībām, lai paceltu savas acis uz augšu, piesauktu Dievu un sāktu sakārtot savu dzīvi. Caur smagiem dzīves pārdzīvojumiem ļoti daudzi cilvēki ir nonākuši baznīcā un pie ticības. Bieži tieši šie satricinājumi ir palīdzējuši tiem atklāt ticības horizontus.

Šeit mums nereti jāiet tas grūtākais ceļš, kad Dieva vārds rada mūsos skumjas par mūsu grēcīgumu. Paradoksāli, bet šīs bēdas un skumjas Bībele sauc par svētīgām. Svētīgas tās ir tādēļ, ka mudina cilvēku uz atgriešanos pie Dieva. Šais skumjās nav nekā patīkama. Tās nereti ir saistītas ar dziļām krīzēm, bailēm un pat izmisumu, kad cilvēks ir apjautis grēka milzīgo varu savā dzīvē. Tie ir lieli satricinājumi, kad cilvēks cīnās ar savu grēcīgumu, kad tas baidās par sevi mūžības un Dieva priekšā. Tikai, piedzīvojot šīs grēknožēlas skumjas, cilvēks var piedzīvot pestīšanas prieku. Tie ir sāpīgi un tomēr svētīgi pārdzīvojumi, kas atbrīvo cilvēku no esības nepanesamā viegluma un tuvina cilvēku reālai dzīvei Dieva patiesībā.