Evaņģēlija balss ar spēku ir izskanējusi visās zemēs

“Tautas staigās Tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār Tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie Tevis, Tavi dēli nāk no tālienes, un Tavas meitas uz rokām atnestas. Kad Tu to redzēsi, tad Tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie Tevis un tautu mantas ieplūdīs Tevī. Kamieļu jūklis apklās Tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” [Jes.60:3-6]

Mūsu teksts ir spilgts pravietisks attēlojums, un visos Svētajos Rakstos nav gandrīz nekā līdzīga. Jesaja dzīvoja 800 gadus pirms Kristus dzimšanas, bet viņa pravietisko acu priekšā pavērās nākamo gadsimtu citiem neredzamās ainas. Viņš skaidri redzēja Glābēja dzimšanu, kā arī Viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Tas pamudināja viņu aicināt mazo ticīgo ganāmpulku: “Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie Tevis.” Viņš jau redzēja Tā Kunga apustuļus izejam pa visu pasauli un pulcējam miljoniem pagānu Jēzus Kristus Baznīcā.

Tas viss visbrīnišķīgākajā veidā piepildījās. Pirmajos Vasarsvētkos caur apustuļa Pētera sprediķi tūkstošiem cilvēku no visiem zemeslodes reģioniem tika pievērsti Kristum. Daži no atgrieztajiem, Jesaja saka šodienas lasījuma 5. pantā, ir “jūras bagātības”. Ja Vecajā Derībā vārds “jūra” ir minēts bez jebkādām sīkākām detaļām, tad ar to ir domāta Vidusjūra. Šī jūra ne tikai robežojas ar Palestīnu, bet arī apskalo Āzijas, Āfrikas un Eiropas krastus. Evaņģēlijs guva savu pirmo un lielāko uzvaru starp ļaudīm, kas dzīvo gar šo jūru. Tur strādāja Pāvils, piepildot ar Evaņģēliju visu Mazāziju, Grieķiju un Itāliju. Šķiet, ka viņš devās arī uz Spāniju. Tikmēr Marks ar savu sludināšanu dibināja draudzes Āfrikā, īpaši Ēģiptē.

Jesaja piebilst: “Kamieļu jūklis apklās Tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas.” Tātad pat tie, kas dzīvo kamieļu dzimtenēs, saņems Evaņģēliju. Tie ir Austrumu un Tuvo Austrumu reģioni, proti, no Persijas un Arābijas līdz Austrumindijai un Etiopijai. Austrumu gudrie vīri liecina par Evaņģēlija uzplaukumu austrumu reģionos. Etiopu ķēniņienes Kandakes mantzinis, kuru Filips ieveda ticībā un kristīja, sniedz pierādījumus, ka Evaņģēlijs izplatījās zemēs uz dienvidiem no Ēģiptes. Baznīcas vēsture arī vēsta, ka – īpaši jau – apustulis Toms sludināja krustā sisto Kristu mēdiešiem un persiešiem un ka Bartolomejs ar savām asinīm apzīmogoja savu liecību par Kristu Austrumindijā. Ir arī zināms, ka Matejs bija Evaņģēlija vēstnesis Etiopijas dienvidos un visattālākās Krievijas ziemeļu daļas iedzīvotāji atzīst Andreju par savu apustuli, kurš arī apstiprināja savu evaņģēlisko sludināšanu ar mocekļa nāvi.

Tāpēc tas, ko Jesaja pravietiski aprakstīja daudzus gadsimtus iepriekš: “Pacel savas acis un skaties visapkārt [dzīvā Dieva draudze]. Tie visi [no četriem zemes stūriem] ir sapulcējušies un nāk pie Tevis [un krīt miesā nākušā Dieva Dēla priekšā]” — piepildījās visu acu priekšā jau līdz tam laikam, kad apustuļi nomira.

Kur tagad ir Dieva valstības robežas? Kur ir kāds zemes valdnieks ar tik plašu valstību, kāda ir Tam, kurš nomira kaunā pie krusta? Vai pasaulē ir kāda valsts bez pavalstniekiem, kuri Svētajā Kristībā ir solījuši uzticību sava mūžīgā Pestītāja asins karogam?

Jā, Evaņģēlija balss ar spēku ir izskanējusi visās zemēs un ir skanējusi līdz pat zemes galiem. Tā ir iekļuvusi necaurejamajos Āfrikas džungļos, sasniegusi ledainās augstienes vistālākajos ziemeļos, skanējusi pāri Klusā okeāna salām un izgājusi cauri Amerikas vārtiem, kurus sātans ar spēcīgu tvērienu ilgi bija turējis ciet. Jēzus Kristus ir vienīgais Ķēniņš, un Viņš valda starp saviem ienaidniekiem tieši tā, kā pravietoja Svētie Raksti. Nav tādas valodas, kurā Jēzus vārds nebūtu pazīstams un izrunājams. Visas atšķirības pēc nacionālās izcelsmes un rases ir zudušas. Visur cilvēki atzīst, ka Jēzus ir Kungs, Dievam Tēvam par godu. Neskaitāmi imperatori, ķēniņi, prinči un augstmaņi ir nolikuši savus scepterus, kroņus un karaliskās drēbes Labā Gana spieķa priekšā, pazemīgi pielūdzot Viņu krusta pakājē.