Evaņģēlija centrs
Svēto Rakstu liecība par Kristus vietniecisko pestīšanas darbu (satisfactio vicaria) ir izšķirošais un vissvarīgākais moments Kristīgās Baznīcas pasludinājumā. Tā ir vēsts par salīdzināšanu Kristū, kas kristietību paceļ pāri reliģiozitātei un visām reliģijām.
Kāds misionārs, kas sludināja indiāņiem, reiz stāstīja, ka viens no viņa draudzes locekļiem tūlīt pēc savām kristībām devis šādu liecību: “Pirms jūsu ierašanās pie mums jau divreiz ir bijuši misionāri. Pirmais teica: “Jums nav jāpielūdz vairāki dievi. Ir tikai viens Dievs.” Mēs viņam atbildējām: “Un tu domā, ka mēs nezinām par Vareno Garu, kas stāv pāri visam un visiem?” Tad nāca kāds cits un teica: “Jums nebūs zagt, slepkavot, pārkāpt laulību utt.” Mēs viņam atbildējām: “Vai tu domā, ka mēs to nezinām? Labāk pastāsti to saviem baltajiem tautiešiem, viņi acīmredzot to nezina.” Tad nācāt jūs un pastāstījāt mums kaut ko tādu, ko nebijām nekad ne dzirdējuši, ne iedomājušies: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu
Kāds misionārs, kas sludināja indiāņiem, reiz stāstīja, ka viens no viņa draudzes locekļiem tūlīt pēc savām kristībām devis šādu liecību: “Pirms jūsu ierašanās pie mums jau divreiz ir bijuši misionāri. Pirmais teica: “Jums nav jāpielūdz vairāki dievi. Ir tikai viens Dievs.” Mēs viņam atbildējām: “Un tu domā, ka mēs nezinām par Vareno Garu, kas stāv pāri visam un visiem?” Tad nāca kāds cits un teica: “Jums nebūs zagt, slepkavot, pārkāpt laulību utt.” Mēs viņam atbildējām: “Vai tu domā, ka mēs to nezinām? Labāk pastāsti to saviem baltajiem tautiešiem, viņi acīmredzot to nezina.” Tad nācāt jūs un pastāstījāt mums kaut ko tādu, ko nebijām nekad ne dzirdējuši, ne iedomājušies: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3:16)”
Tā kā šī ir tik svarīga patiesība, mums jābūt gataviem, ka to apdraudēs visdažādākie izkropļojumi. Daži apgalvo, ka Dieva dusmas pret cilvēci ir kaut kas neiespējams. Viņš, kas ir tik varens un augsts, nekad nebūtu vēlējies pazudināt cilvēci tās grēku dēļ. Viņi saka: “Ir nepiedienīgi iedomāties, ka Dievs varētu likt nevainīgajam ciest par vainīgajiem. Mēs nespējam ticēt, ka Dievam bija jāredz Jēzus asinis, pirms Viņš bija gatavs piedot.”
Tāpēc ir arī viegli apgalvot, ka Jēzus nav cietis par mums, ka Viņš nav šāda iemesla dēļ nācis pasaulē. Viņš esot nācis, lai parādītu cilvēcei, ka Dievs nedusmojas. Visa Viņa dzīve gan vārdos, gan darbos ir liecība tam, ka Dievs ir mīlestība, kas neprasa upurus. Jēzus nāve pie krusta esot visskaidrākais apliecinājums tam, ka Dievs mūs mīl. Tas esot noticis vienīgi tādēļ, lai mēs saprastu, ka Dievs nedusmojas. Mūsu nelaime esot tā, ka mēs domājam: Dievs dusmojas. Jēzus esot parādījis, ka tas ir pārpratums. Tā arī esot salīdzināšana.
Tomēr par šo mācību jāsaka, ka tā ir radīta, lai aizvestu cilvēkus maldos, prom no Dieva. Salīdzināšanā patiesi izpaužas Dieva mīlestības darbs mūsu labā. Dievs sūtīja savu Dēlu, Dievs pats rūpējās par to, lai grēks tiktu salīdzināts. To skaidri parāda Bībele un apliecina Kristīgā Baznīca. Taču apgalvojums, ka Dievs nebija dusmīgs, ir Svēto Rakstu falsifikācija.
Tikpat aplami ir teikt, ka Jēzus necieta par mūsu grēkiem. Nav saprotams, kā cilvēks, kas ir lasījis Bībeli un tic tai, var kaut ko tādu apgalvot.”.. Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Ef.5:2) Vēstulē ebrejiem ir teikts: “Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.” (Ebr.9:14) Un Vēstulē galatiešiem: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu..” (Gal.3:13)
Tāpēc, ja runājam par Dieva mīlestību, mums jārunā tādos pašos vārdos, kā to dara Bībele. Un tur nav teikts, ka Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka svētīja savu Dēlu, lai parādītu, ka Viņš nav dusmīgs. Gluži pretēji ir teikts: “Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom.5:8) Dievs parādīja savu mīlestību pavisam citādā veidā: Jēzus mira par mums kā Upura Jērs un izglāba mūs ar savām dārgajām asinīm. (1.Pēt.1:19) “Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5)
Tie, kas nepieņem Jēzus vietnieciskās nāves nozīmi Dieva dusmu klusināšanā pret mums, apgalvo arī, ka Dieva attieksme pret pasauli pēc Jēzus nāves nav mainījusies. Dievs, būdams nemainīgs, nevarot mainīt
savas domas. Ja mēs apgalvojot, ka Jēzus klusinājis Dieva dusmas, Dievs tiekot pielīdzināts cilvēkam. Savus uzskatus varot mainīt cilvēks, taču nemainīgais Dievs to nevarot.
Taču tie, kas tā runā, aizmirst, ka ticība turas pie patiesā Evaņģēlija, kurā vistiešāk un noteiktāk izpaužas Dieva nemainīgais raksturs. Dievs ir vienmēr tas pats, Viņš ir mūžīgais svētums un mīlestība. Tieši savas nemainīgās dabas dēļ arī Viņa darbs paliek mūžīgi nemainīgs debesīs un virs zemes.
Taču ir vēl kaut kas sakāms par Dieva nemainību. Mēs, cilvēki, nespējam aptvert Dievu Viņa mūžīgajā spožumā. Viņš dzīvo mums “nepieejamā gaismā”. (1.Tim.6:16) Vārds ir kļuvis miesa, Dievs ir nolaidies no saviem augstumiem pie mums kā pie savas ģimenes un runā ar mums kā ar šī laika bērniem. Bībele skaidri pasaka, ka Dievs “nožēlo❞ un maina savas domas. (1.Moz.6:6) Mēs nevaram izprast Dievu Viņa mūžīgajā varenībā, taču Dievs pats atklājas mums tā, lai mēs varam saprast, un tajā pat brīdī mēs sajūtam, kāds Viņš patiesībā ir. To mēs nevaram nedz īsti saprast, nedz izskaidrot, taču, ja Dievam ir labpaticies nolaisties līdz mums šī laika bērniem, lietot mūsu valodu un priekšstatus, lai parādītu savu patieso sirds laipnību, tad mums nepiedienas iedomāties, ka mēs varētu aizsniegt Dievu Viņa mūžīgajā godībā un tur izprast Viņu.
Augsburgas ticības apliecībā (III artikulā) ir teikts:
Tāpat tās (evaņģēliskās Baznīcas) māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka veidu jaunavas Marijas klēpī, lai divas dabas – dievišķā un cilvēcīgā – būtu nešķirami vienotas vienā Kristū, patiesā Dievā un patiesā cilvēkā, dzimušā no jaunavas Marijas, kas patiesi cietis, krustā sists, nomiris un aprakts, lai salīdzinātu mūs ar Tēvu un būtu par upuri, ne tikai par iedzimto grēku, bet ari par visas cilvēces konkrētajiem grēkiem.
Ieskaties