Evaņģēlija gaisma

Lai nostiprinātu ticību un apgaismotu bezdievīgas acis, kas tur Dievu aizdomās par netaisnību, gribu minēt piemēru. Redzi, Dievs šo laicīgo pasauli valda ārējās lietās tā, ka, sekojot cilvēka prāta spriedumam, esi spiests sacīt, ka vai nu Dieva nav, vai arī Dievs ir netaisns – kā dzejnieks saka: bieži es tiku smagi kārdināts ar domu, ka Dieva nav.

Jo redzi, cik labi klājas ļauniem ļaudīm, turpretī labajiem klājas pavisam slikti, kā to apliecina arī sakāmvārdi un pieredze, no kuras nāk šādi sakāmvārdi: jo lielāks blēdis, jo vairāk tam veicas. Un Ījabs saka: “Varmācīgo teltis paceļas klusā mierā, un tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi..” (Īj.12:6). Ps.73:12 pravietis sūdzas, ka bezdievji vairo savu bagātību šajā pasaulē.

Saki, lūdzu, vai gan pēc visu cilvēku sprieduma tas nav pilnīgi netaisnīgi, ka ļaunajiem klājas labi, bet labos piemeklē nelaimes? Taču pasaules gaitas nes sev līdzi šādu sakarību. Te arī pašas gudrākās galvas ir tikušas kārdinātas noliegt Dieva esamību un izdomāt, ka liktenis visu vada un nosaka uz labu laimi, – kā sacījuši epikūrieši un Plīnijs. Arī Aristotelis uzskata, ka viņa augstākā būtība, cenzdamās kļūt brīva no visa šī posta, visās lietās redz tikai sevi pašu, jo tai būtu ļoti netīkami redzēt tik daudz ļaunuma un netaisnības.

Savukārt pravieši, ticēdami, ka Dievs ir, pieredzējuši vēl daudz vairāk kārdinājumu šādas Dieva netaisnības dēļ. Par to runā Jeremija, Ījabs, Dāvids, Asafs un citi. Kā tev šķiet, ko gan ir domājuši Demostens un Cicerons, kas izdarījuši un paveikuši visu, cik vien spējuši, bet saņēmuši tādu algu, ka nožēlojamā veidā aizgājuši bojā? Tomēr šī Dieva netaisnība, kas cilvēka prātam šķiet skaidri redzama un pierādāma ar tādiem pamatojumiem, kuriem prāts nespēj pretoties, itin viegli tiek atcelta ar Evaņģēlija gaismu un Dieva žēlastības atziņu, kas mums māca, ka bezdievji gan pieredz miesīgu labklājību, taču viņu dvēseles aiziet pazušanā. Tāds ir īss visu šo neatrisināmo jautājumu risinājums. Vienā vārdā: pastāv nākamā dzīve, kas sekos tagadējai, un tajā tiks sodīts un atalgots viss, kas nav sodīts un atalgots šajā dzīvē, jo šī dzīve ir tikai nākamās priekšvēstnese un iesākums.

Tādēļ, ja Evaņģēlija gaisma, kas ietverta tikai vārdā un ticībā, spēj paveikt tik daudz, ka itin viegli atrisina šo jautājumu, kas visos laikos ir ticis apspriests un vēl nekad nav bijis atrisināts – kā tev šķiet, kas notiktu, ja vārda un ticības gaisma beigtu pastāvēt un atklātos pati lietas būtība, proti, dievišķā godība, kāda tā ir? Vai tev nešķiet, ka tad dievišķās godības gaisma itin viegli varētu atrisināt arī to jautājumu, kas vēl paliek neatrisināts žēlastības vārda gaismā, ja jau žēlastības gaisma tik viegli atrisina jautājumu, kas dabas gaismai ir neatrisināms?

Mums jāatzīst, ka ir trejāda gaisma: dabas gaisma, žēlastības gaisma un godības gaisma – kā tās vienkāršā un ierastā veidā varam izšķirt. Dabas gaismā paliek neatrisināms jautājums: kā gan tas var būt taisnīgi, ka labs cilvēks cieš mokas, turpretī ļaunajam klājas labi. Bet žēlastības gaisma šo jautājumu atrisina.

Žēlastības gaismā paliek neatrisināms jautājums, kā Dievs var pazudināt to, kurš pats saviem spēkiem nespēj darīt neko citu, kā vien grēkot un krāt vainu. Te gan dabas gaisma, gan arī žēlastības gaisma par vainīgu atzīst nevis nožēlojamo cilvēku, bet gan netaisno Dievu, jo tās nespēj citādi spriest par Viņu, ja Viņš bezdievīgu cilvēku bez nopelna apbalvo ar uzvaras vainagu, turpretī kādu citu pazudina, lai gan tas ir bijis mazāk bezdievīgs vai arī vairs nav bijis bezdievīgs. Taču godības gaisma izšķir šo lietu citādi – tā parādīs, ka Dievs, kura spriedums tagad tiek pieņemts ar neaptveramu taisnību, tomēr ir bijis patiesi taisns, un šī taisnība Viņa godības gaismā kļūs acīmredzama. Lai mēs tam ticētu, žēlastības gaisma mums to atgādina un apstiprina ar savu piemēru, kas attiecībā pret dabas gaismu paveic tādu pašu brīnumu.