Evaņģēlija žēlastības gaisma sirdī
“Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā!” [Ebr.13:9]
Ja cilvēks vēlas saņemt sirdi, kas ir spējīga pastāvēt pret visvisādām svešām pasaules mācībām, tad varētu iedomāties, ka šādai spējai atšķirt maldus no patiesības ir nepieciešama laba izglītība vai apjomīgas kristīgās zināšanas. Droši vien, ka šāda vērtīga spēja ir iegūstama pēc tam, kad daudz laika pavadīts meklējumos un ieguldītas lielas pūles. Bet tas nav tas, ko šodienas Rakstu vieta mums māca. Tā saka tikai to, ka tas ir no žēlastības [Ebr.13:9]. Neviens cilvēks nevar sevī radīt pareizu un stingru sirdi. Tikai Dievs to var izdarīt. Taču Viņš nedod šo dārgumu tādā veidā, ka cilvēkam būtu jāstrādā, lai viņš ar labiem darbiem vai ar pilnīgu svētdarīšanu kļūtu tā cienīgs. Nē, Dievs Tas Kungs to dāvā no Savas dievišķās žēlastības, ko saņemam bez jelkādiem mūsu nopelniem.
Tādējādi veids kā par brīvu un pavisam noteikti iegūt pareizu un gudru sirdi, ir šāds: indivīdam vispirms ir jāatzīst, ka viņš pēc savas dabas ir pilnībā samaitāts, pazudis un pazudināts grēcinieks, kuram glābiņš ir iespējams tikai no žēlastības. Tad viņam jāsaprot, ka šī žēlastība ir pieejama par brīvu visiem cilvēkiem tikai Jēzū Kristū. Ar savu nāvi pie krusta Jēzus ieguva šo žēlastību, un Dievs Tēvs to publiski un pārliecinoši apstiprināja, uzmodinot Kristu no mirušajiem. Visbeidzot viņam ir jāatzīst, ka Evaņģēlijs ir šīs žēlastības pasludināšana, kas iegūta priekš visiem un ko piedāvā pats Dievs, ka Kristībā Dievs pievieno kristītā vārdu apžēloto sarakstam, ka Kristus izpirkuma upura miesa un asinis Svētajā Vakarēdienā ir viņa piedošanas dievišķais zīmogs un ķīla, ka Absolūcija ir piedošanas apstiprinājums no jauna, un ka Bībele ir Dieva piedošanas vēstule visai no grēka izpirktajai cilvēcei, ko Viņa Gars rakstījis ar Savām asinīm.
Šīs zināšanas, šī žēlastība rada dārgo jauno sirdi. Nekādas citas zināšanas, lai arī cik lielas, nevar to paveikt. Daudzi cenšas pārliecināties par savu mācību, mācoties dažnedažādas mācības, taču viņi nekad nenonāk pie patiesības atziņas vai arī, ja kādreiz to sasniedz, tad viegli no tās atkrīt. Kamēr Evaņģēlija žēlastības saule nespīd cilvēka sirdī, nekāda mācība nevar likt viņam būt pārliecinātam par žēlastības stāvokli. Kamēr viņš nevar triumfējoši izsaukties: “Es tagad esmu atradis zemi, kur mūžīgi paliks mans enkurs,” viņam var būt tikai bailīga un svārstīga sirds attiecībā uz mācību. Bet, tiklīdz viņa mācība viņam ir kļuvusi par stingru klinti brīžos, kad viņu pārņem izbailes no Dieva un elles, par klinti, pie kuras viņš var pieķerties un tādā veidā izglābties no sava grēka kuģa avārijas, un par taisnības klinti, uz kuras viņš var atrast drošību un mieru savai dvēselei, tad viņa sirds būs stingra un droša.
Tāpēc uzticīgi glabāsim šo kristāldzidro, dārgo aku šīs pasaules tuksnešainās smiltīs un ik dienas bieži dzersim no tās, lai mūsu dvēseles slāpes tiktu remdētas un mūsu vājā sirds tiktu veldzēta un atjaunota. Tad arī mēs piedzīvosim mūsu tekstā teikto: “Jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā.” [Ebr.13:9]
Ieskaties