Evaņģēlijs un Raksti – Lutera izpratnē [-05]
Evaņģēlija mācība ir nesaraujami saistīta ar tādām mācībām, kā izpratne par Kristu kā Pestītāju, Bauslības un Evaņģēlija izšķiršana un grēcinieka attaisnošana ticībā vienīgi Kristus žēlastības dēļ. Šie jautājumi kļūst centrāli gan vienīgi tad, ja Bībelē meklējam atbildi uz pašu galveno jautājumu: “Kā man iemantot pestīšanu?” Un šie jautājumi zaudē savu nozīmi un kļūst neskaidri, ja meklējam Bībelē atbildi uz daudziem citiem jautājumiem.
III. Evangelio et Scriptura [Evaņģēlijs un Raksti]
Diemžēl daudziem šķiet, ka daudz svarīgāk ir izmantot sev nolemto žēlastības laiku, lai rastu atbildes uz jautājumiem par to, kā gūt veselību, pārticību, panākumus dzīvē vai kā izlabot šo pasauli un cilvēku sabiedrību, nevis lai labāk iepazītu, izprastu un iemīlētu savu Pestītāju, ar kuru kopā ticīgais būs mūžībā.
Luteram pašam ticības dzīves centrā bija Kristus, Svētajos Rakstos iepazītais Kristus. Tādēļ galvenais, ko Luters uzsvēra, skaidrojot Rakstus, bija Kristus veiktais pestīšanas darbs, – Evaņģēlija vēsts.
Savā slavenajā atbildē izcilajam humānistam un filologam Roterdamas Erasmam Luters raksta: “Ja izņemsi Kristu no Rakstiem, tad ko gan vēl tajos varēsi atrast?” Bībele var rādīt mums pestīšanas ceļu vienīgi tādēļ, ka tajā ir Kristus un Viņa Evaņģēlijs.
Luters zināja, ka šo Kristus dāvāto pestīšanas ceļu var skaidri izprast un sludināt tikai tas, kurš prot Evaņģēliju atšķirt no Bauslības un nošķirt tos vienu no otra tā, lai Bauslība ar saviem elles draudiem vestu grēcinieku pie grēka atziņas un izbailēm, bet Evaņģēlijs dotu izmisušām sirdīm dziedināšanu no grēka.
Luters daudzkārt uzsvēra, ka tikai tas var būt par īstu Svēto Rakstu doktoru, kas prot šīs abas mācības pienācīgi vienu no otras nošķirt. Viņš uzskatīja, ka šo abu mācību sajaukums vai nepareizs pielietojums ir kā inde, kas saindē visu Svēto Rakstu sludināto vēsti cilvēka sirdī, tā ka Evaņģēlija dzīvinošais spēks viņam ir liegts. Šajā jautājumā Luteram bija un vēl tagad ir daudz oponentu. Šodien, tāpat kā toreiz, tie pamatā ir reliģiski ētiski noskaņotie ļaudis, kuru uzmanības centrā nav pestīšanas jautājumi, bet ētiskas dabas jautājumi, un kas šī iemesla dēļ neatšķir Bauslību no Evaņģēlija un atzīst tos par vienlīdzīgiem vai pat par vienādiem.
Apziņa, ka Evaņģēlijs ir gaisma, kas padara Rakstu vēsti skaidru, Luteram neradās kādu abstraktu, teorētisku pārdomu rezultātā; viņa sirdsapziņai, kas atradās Svēto Rakstu gūstā, bija jāizcīna smaga un mokoša cīņa ar Lutera paša t.s. veselo saprātu un neskaitāmajiem oponentiem. Augsburgas Reihstāga dienās, 1530. g., Luters skaidrojumā par 117. psalmu rakstīja: “Vairākas reizes velns bija mani tā notvēris, ka es par šo galveno lietu [Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu] pat neiedomājos un ar dažādiem Rakstu izteikumiem biju tā nomocījies, ka debesis un zeme man kļuva par šauru. Tur cilvēka darbi un likumi it visi šķita pareizi un visā pāvestībā – nekādu maldu. Īsi sakot, neviens cits ne reiz nebija maldījies, kā vienīgi Luters; visi mani labākie darbi, mācība, sprediķi un grāmatas bija pelnījuši tikai lāstu, gluži tā, it kā nekrietnais Muhameds būtu kļuvis par pravieti un turki un jūdi – gandrīz par svētajiem …
Tad nu, ja tev ir vēlēšanās vai vajadzība darboties ar lietām, kas skar Bauslību un darbus vai arī [Baznīcas] tēvu izteikumus vai viņu piemēru, tad, vispirmām kārtām, pieņem šo galveno lietu [Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu] un vairs neatkāpies no tās, lai Kristus mīlestības saule starotu tavā sirdī; tad varēsi brīvi un droši spriest un runāt par visiem likumiem, piemēriem, izteikumiem un darbiem.”
Šis trešais Lutera uzsvērtais Svēto Rakstu izpratnes princips ir teologu vidū ticis daudz apspriests sakarā ar dažiem agrīniem Lutera izteikumiem, kuri radījuši kādu teoloģiska rakstura problēmu.
1522. gadā savā priekšvārdā Jēkaba un Jūdas vēstulēm viņš raksta, ka “īstais kritērijs” visu Bībeles grāmatu novērtēšanai ir, “kad redzam, vai tās runā par Kristu vai ne, tādēļ ka visi Raksti rāda Kristu.”
Dažreiz, domājams polemikas karstumā, vadoties pēc šī principa, Luters šīs pieminētās Bībeles grāmatas ir nosaucis par mazāk svarīgām nekā citas, kuras “runā par Kristu”.
Ieskaties