Metodistu baznīcas mācības aprises

« Evaņģēliskās metodistu baznīcas izcelšanās un vēsture

Evaņģēliski metodiskā baznīca (EMB) balstās uz reformāciju, kur blakus anglikāniskajai ietekmei atrodami arī hernhūtiski un mēreni kalvinistiski (arminiānisms) iespaidi. Veslijs Vaitfīlda skarbā kalvinisma dēļ sarāva saites ar šo metodisma līdzdibinātāju. Metodisti atzīst Svētos Rakstus kā vienīgo Dieva doto baznīcas dzīves un ticības pamatu. Pēc viņu pārliecības, kristīgā patiesība ir atklāta Svētajos Rakstos, apgaismota caur tradīciju, piedzīvojama personīgā pieredzē un satverama ar prātu. Kopš apvienošanās blakus 25 ticības artikuliem (Veslija vienkāršoto Anglikāņu baznīcas 39 ticības artikulu vietā) kā “mācības normatīvus” EMB atzīst arī evaņģēliskās kopienas 16 ticības artikulus, Veslija 44 pamatsprediķus un viņa Jaunās Derības skaidrojumus, metodiskās atmodas kustības “Vispārējos noteikumus”, “Metodistu baznīcas sociālo apliecību”, kā arī “Evaņģēliskās kopienas sociālo apliecību”.

EMB īpaši uzsver šādus mācības aspektus: grēka visaptverošo raksturu (Rom. 3:23), žēlastības visaptverošo raksturu (1. Tim. 2:4), taisnošanu sola fide, grēku nožēlu un ticību (turklāt netiek uzsvērtas nekādas īpašas “metodes”, bet vienīgi lietas būtība), pestīšanas apziņu (Rom. 8:16) un personīgo svēttapšanu, turklāt mūsdienās vairs nerunā par perfekcionismu.

Izpratnē par svēttapšanu metodisti īpaši uzsver Dieva žēlastības pārdzīvojuma pārveidojošo nozīmi un pieaugšanu mīlestībā. Sekošana Kristum atklājas “atjaunotā dzīvē”. No tā arī izriet baznīcas disciplīnas nepieciešamība metodismā.

Par sakramentiem 25 ticības artikuli māca: “Kristus noteiktie sakramenti ir ne tikai kristīgās apliecības pazīmes, bet gan vēl jo vairāk noteiktas, redzamas žēlastības un Dieva mums dāvātās labvēlības zīmes, caur kurām Viņš darbojas mūsos neredzamā veidā un ne tikai iedzīvina ticību Viņam, bet arī to audzē un nostiprina.”

EMB satversmē izpratne par baznīcu ir formulēta šādi: “Baznīca ir visu īsteni ticīgo kopība, kas pakļauta Jēzum Kristum, tās Kungam. Tā ir atpestītā un ar pestīšanas vēsti pasaulē sūtītā kopība, kurā Dieva aicināti vīrieši un sievietes sludina Dieva vārdu un pareizi pārvalda Kristus iestādītos sakramentus. Svētā Gara darbības iespaidā baznīca kalpo Dieva pielūgsmei, ticīgo celsmei un pasaules pestīšanai” (Ievads, 1. rindkopa). Salīdzinot ar zemes baznīcām raksturīgo baznīcas izpratni, EMB pastiprināti izceļ savu brīvbaznīcas statusu. Metodistu teologs Karls Haincs Foigts to formulē šādi: “Tā kā nākotnes baznīca būs brīvbaznīca, apvienošanās ar valstij piesaistīto zemes baznīcu būtu solis atpakaļ.” Cits metodistu teologs, profesors Dr. Rolfs Knīrims, saka: “Brīvprātība nozīmē ticības brīvo atbildi uz Evaņģēliju ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.”

Priekšnoteikums uzņemšanai EMB ir gan bērnu Kristība, gan arī vēlāk sekojošā kristīto publiskā ticības apliecība. Pēc EMB pārliecības, visi Dieva tautas locekļi ir aicināti sekot Jēzum Kristum ar uzdevumu apliecināt Jēzus Kristus Evaņģēliju pasaulē. Šī kalpošana sevī ietver kristiešu liecību ikdienā un savā draudzē, kā arī dažādu funkciju veikšanu, kalpojot gan neapmaksātos, gan apmaksātos darbos un amatos. Paralēli kalpošanai visu ticīgo priesterības ietvaros pastāv arī atsevišķu draudzes locekļu kalpošana dažādos ordinētos amatos.

Demonstrējot taisnošanas un svētdzīves ciešo saistību, metodistu baznīcas aktualizē un iedzīvina ticību arī sabiedrības sociālajā sfērā. Kopš 1908. gada, sekojot optimistiskajam “social gospel”, ģenerālkonferences “Sociālajā apliecībā” formulē savu attieksmi pret sociāli ētiskiem jautājumiem. Pēdējais pārstrādātais “Sociālās apliecības” izdevums vācu valodā iznāca 1989. gadā.

Attieksme pret pirmkristīgās baznīcas apliecībām

“Kā metodistiem mums ir līdzdaļa pie visu laiku un visu tautu kristīgā mantojuma. Šis mantojums ir pamatots apustuliskajā apliecībā par Jēzu Kristu kā Glābēju un Kungu; šī apliecība ir jebkuras patiesas kristīgas mācības avots un mēraukla. Pirmkristīgā baznīca sastapās ar dažādiem apustuliskās mācības skaidrojumiem. Tāpēc vadošie teologi centās skaidrāk noteikt kristīgās ticības kodolu, lai pasargātu kristīgo mācību no viltojumiem. Bibliskā kanona noteikšanai un tādu ekumenisko ticības apliecību kā Nīkajas un Halcedonas pieņemšanai bija izšķiroša nozīme šajā vispusīgajā saskaņošanas procesā. Šīs apliecības palīdzēja saglabāt kristīgās liecības veselumu; tās noteica kristīgo mācību pazīmes un pasludināja paliekošās kristīgās vēsts pamattēzes. Šīs ticības tēzes kopā ar apustulisko ticības apliecību veido mūsu ekumeniskā mantojuma svarīgāko ieguldījumu.” (Mācības pamati un mūsu teoloģiskais uzdevums, EMB kārtība, 1989.).

EMB kā baznīcai, kas izaugusi no reformācijas, ir pozitīva attieksme pret pirmkristīgās baznīcas apliecībām. Tās kalpo EMB kā dzīves orientieris, mazāk kā dažādu mācības virzienu strīdus objekts. Mūsdienās oficiāli tiek izmantota Apustuliskās ticības apliecības ekumeniskā versija. Vecajā versijā bija paredzēts izteikums “nokāpis ellē”. Līdz ar to vecie strīdi ap šo punktu vairs nav aktuāli. Veslijs uzskatīja, ka mūsu Kungs nekad nav bijis ellē. “Kad Viņa dvēsele atstāja miesu, tā iegāja paradīzē” (Notes on the New Testament, 1755., par Apustuļu darbiem 2:27).

Attieksme pret tradicionālajām baznīcām

Dokumentā “Lielbritānijas metodistu baznīcas mācības normatīvi, pēc 1932. gada Apvienošanās apliecības” par to ir teikts: “Metodistu baznīca ieņem un augstu novērtē savu vietu svētajā vispārējā baznīcā, kas ir Kristus miesa. Tā ar prieku ņem dalību apustuliskās ticības mantojumā un apliecina uzticību vēsturiskajām ticības apliecībām un protestantiskajai reformācijai” (citāts no H. Carter, “John Wesley und die Ökumene”, Frankfurte, 1951., 284. lpp.).

EMB 1972. gada satversmē ir teikts: EMB ir daļa no vispārējās baznīcas, kas ir viena miesa Kristū. XIII artikulā (Meth. 1972.) ir gandrīz precīzi citēts Augsburgas apliecības (par baznīcu) VII artikuls.

Attieksme pret ekumeni

Vispasaules “United Methodist Church” ar savām filiālbaznīcām ir Ekumeniskās baznīcu padomes locekle. Vācijā EMB ir viena no Kristīgo baznīcu darba apvienības (Arbeitsgemeinschaft Christlicher Kirchen) dibinātājām un Evaņģēlisko brīvbaznīcu apvienības locekle, kā arī Evaņģēliskās misijas, Evaņģēliskās Bībeles biedrības un Evaņģēliskās publicistikas apvienības locekle. Būdami Evaņģēliskās alianses sastāvā, metodisti ir daudzpusīgi saistīti ar kristiešiem no zemes baznīcām. EMB savas satversmes 5. artikulā to formulē šādi: “Evaņģēliski metodiskā baznīca, būdama daļa no vispārējās baznīcas, tic, ka baznīcas Kungs aicina visus kristiešus uz vienotību. Tāpēc tā, kopjot vispasaules kontaktus ar citām metodistu baznīcām, ar citām apvienotām baznīcām, kas ir pievienojušās metodistu baznīcai vai Evaņģēliskajai kopienai, ar kristīgo baznīcu darba kopienām un padomēm, atbalstot apvienošanās centienus ar baznīcām, kam raksturīgas kā metodistu, tā arī citas tradīcijas, tiecas pēc vienotības visās baznīcas dzīves jomās.”

Pasaules metodistu padomes pārstāvji (World Methodist Council) viesa statusā ir piedalījušies Loienbergeras konkordijas apspriešanā.

Izstāšanās problēmas

Metodisms nekad nav tiecies pievilināt citu baznīcu pārstāvjus. Vācijā šī attīstība ir novedusi pie patstāvīgas brīvbaznīcas izveidošanās, tā ka tie, kas ir kļuvuši par EMB locekļiem, ir automātiski atdalījušies no baznīcas, kuras locekļi viņi ir bijuši iepriekš. EMB “Satversme un kārtība” par to izsakās šādi:

§ 111. 1. “Piederība divām dažādām baznīcām ekumeniskās sadarbības dēļ nav vēlama.”

1982. gada 18. oktobrī noslēgtā vienošanās starp Evaņģēliski metodisko baznīcu un Evaņģēlisko baznīcu Virtembergā nosaka: “Jāizvairās no baznīcu locekļu piederības vienlaicīgi Evaņģēliski metodiskajai baznīcai un zemes baznīcai” (1,1). Izstāšanās vietā, kas būtu jākārto kādā valsts iestādē, kā arī otrreizējas iestāšanās gadījumā šī vienošanās paredz pielietot pārcelšanas metodi.

Kristība

Iepriekš citētajos 25 ticības artikulos attiecībā uz Kristību ir teikts: “Kristība ir ne tikai apliecības zīme un pazīme, kas atšķir kristiešus no nekristītajiem, bet tā ir arī atdzimšanas un jaunpiedzimšanas simbols.” Jebkurā gadījumā Kristība jāsaņem personīgā ticībā. “Tikai tad, ja kristītais ticībā apliecina vārdā un sakramentā piedāvāto Dieva žēlastību, Kristība ir sasniegusi savu mērķi” (K. Steckel D D).

Kristības prakse

EMB praktizē bērnu Kristību ar nosacījumu, ka bērns saņems kristīgu audzināšanu un mācību (vecāku un draudzes atbildība), tomēr tā neizslēdz arī pieaugušo Kristību, ja Kristība nav saņemta bērnībā. Ja cilvēks nav kristīts, tad Kristība notiek publiskā dievkalpojumā, kas īpaši veltīts jaunu draudzes locekļu uzņemšanai. Pieaugušo Kristības gadījumā Kristības solījums tiek izteikts kā atteikums velnam. Kristība vienmēr tiek praktizēta trinitārā formā, izmantojot ūdeni.

EMB atzīst visu citu kristīgo baznīcu Kristības sakramentu spēku, ja tas ir noticis trinitārā formā un, izmantojot ūdeni.

EMB neatzīst krustvecāku lomu, bet pieprasa no vecākiem solījumu kristīto audzināt kristīgā garā un no sapulcētās draudzes, kuras vidū Kristības akts tiek īstenots, uzņemt kristīto savā vidū un savā garīgajā patvērumā, kā arī piedalīties bērna audzināšanā. Līdz ar to draudze uzņemas krustvecāku pienākumus.

Draudzēs, kur valda Evaņģēliskās kopienas tradīcija, ir iespējams Kristības liecinieku amats. Šie Kristības liecinieki kopā ar bērna vecākiem atbild uz Kristības jautājumiem. Arī citu “atzīto”, t.i., uz ekumenes pamatiem balstīto, kristīgo baznīcu locekļi var kļūt par Kristības lieciniekiem.

Svētais Vakarēdiens

Mācība par Svēto Vakarēdienu

Baznīcas ticības pamatartikulos (XVIII artikuls) ir teikts: “Tā Kunga Vakarēdiens ir ne tikai brālīgās mīlestības zīme, kas kristiešiem savstarpēji jākopj, bet daudz vairāk mūsu pestīšanas sakraments caur Jēzus Kristus nāvi, tā ka tiem, kas to saņem pareizā veidā, cienīgi un ticīgi, maize, kuru laužam, ir kopība ar Kristus miesu un svētītais biķeris – kopība ar Viņa asinīm. .. Ticība ir līdzeklis, ar kura palīdzību Svētajā Vakarēdienā tiek saņemta un baudīta Kristus miesa.” VI ticības artikulā, kas attiecas uz agrāko Evaņģēlisko kopienu, ir teikts: “Mēs ticam, ka Svētais Vakarēdiens ir mūsu pestīšanas aktualizēšana, Kristus ciešanu un nāves piemiņa, mīlestības un kopības zīme, kas mūs savieno ar Kristu un vienu ar otru līdz Viņa atnākšanai. Visiem, kas pareizā veidā, cienīgi un ticīgi ēd lauzto maizi un dzer no svētītā biķera, ir daļa pie Kristus ciešanu un nāves augļiem.” Džons Veslijs pieskaitīja Svēto Vakarēdienu žēlastības līdzekļiem.

Svētā Vakarēdiena prakse

Svēto Vakarēdienu EMB svin pēc agendas dažādās formās. Tās paredz visos gadījumos izmantot iestādīšanas vārdus un šādu izdalīšanas formulu: “Kristus saka: ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums ir dota; dariet to, mani pieminēdami.”

Vakarēdienā lieto parastu maizi un vīnu (arī vīnogu sulu). Vakarēdienu izdala mācītāji, ordinēti sludinātāji – laji un pilnvaroti sludinātāji.

EMB “Satversme un kārtība” (1972. gada redakcija) 409 nosaka:

“Blakus draudzes locekļiem un baznīcai piederīgajiem pie Svētā Vakarēdiena ir aicināti visi, kas apzinās šī sakramenta nozīmi. Pirms Svētā Vakarēdiena ir ieteicama dvēseļkopšanas saruna.”

Citi, īpaši Kristību papildinoši sakramenti

EMB neatzīst kristību papildinošus sakramentus. Metodistu bērni vēlākais pēc skolas gaitu uzsākšanas sāk apmeklēt Svētdienas skolu; pēc tam, 12-14 gadu vecumā, piedalās “Baznīcas mācībā”, kas ilgst 2 gadus. Izlaidums notiek svinīgā dievkalpojumā, draudzei aizlūdzot. Bērniem netiek prasīts nekāds īpašs solījums, kas viņus saistītu pie baznīcas.

Uzņemšana EMB locekļa kārtā teoloģiski atbilst iesvētībai, kas tiek praktizēta zemes baznīcā. Atklātā dievkalpojumā jaunieši un jebkura vecuma pieaugušie tiek uzņemti draudzē pēc personīgas ticības apliecības un Svēto Rakstu kā vienīgā Dieva dotā ticības un dzīves pamata atzīšanas, kā arī apņemšanās apmeklēt dievkalpojumus, līdzdarboties draudzē un nest labprātīgus upurus. Kristības solījumu apliecina tie, kas paši to vēlas.

Laulību prakse

Pēc “Mācības, satversmes un kārtības” § 414-416 ir noteikts:

“§ 414 Baznīcas laulībās laulātajiem tiek pasludināta Dieva griba attiecībā uz laulības saitēm. Dieva un draudzes priekšā jaunlaulātie sola viens otram mīlestību un uzticību. Draudzei aizlūdzot, viņiem tiek apsolīta Dieva svētība. Seko laulības ceremonija pēc agendas kārtības.

§ 415 Pirms laulībām mācītājs aicina jauno pāri uz dvēseļkopšanas sarunu par laulības dzīvi un baznīcas laulības nozīmi. Ja mācītājs ir pārliecināts, ka laulības nedrīkst notikt, viņam kopā ar draudzes valdi ir jāpieņem attiecīgs lēmums.

§ 416 Ja vienas puses iepriekšējā laulība ir šķirta, mācītājs drīkst piekrist laulībām baznīcā tikai tad, ja viņš dvēseļkopšanas sarunu rezultātā var uzņemties atbildību par to, lai neciestu ne laulības kā tādas, ne arī baznīcas laulības prestižs un draudze neņemtu piedauzību.”

Izvadīšana

Pēc “Mācības, satversmes un kārtības” § 417-419 ir noteikts:

“§ 417 Izvadīšanā pēc baznīcas kārtības draudze atklāti apliecina nāves un grēka varu, kā arī piedošanas žēlastību un mūžīgās dzīvības cerību, pasludinot Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem. Tā piemin mirušos un piedāvā sērojošajiem Evaņģēlija vēsti. Apbedīšana notiek pēc agendas kārtības. Baznīca atzīst apbedīšanu zemē un kremēšanu.

§ 418 Ja mirušais nav bijis draudzes loceklis vai baznīcai piederīgs, apbedīšana pēc baznīcas kārtības var notikt tikai pēc rūpīgas apstākļu noskaidrošanas.

§ 419 Ja mirušais ir labprātīgi šķīries no dzīves, baznīcas kalpošanai jānotiek, ņemot vērā konkrētos apstākļus un uzņemoties dvēseļkopšanas atbildību par piederīgajiem.”