“Evaņģēlista dāvana” – galvenie maldi
Pirms pievēršamies kam citam, mums būtu jāapskata vēl kāda fantastiskās idejas par dažādajām “dāvanām” iezīme, iespējams, visbīstamākā un nebibliskākā. Tā ir iedoma, ka pastāv “evaņģelizācijas dāvana”.
Parasti Vāgners to piesardzīgi dēvē par “evaņģēlista dāvanu”, jo viņš ļoti labi zina, ka Jaunajā Derībā nekāda “evaņģelizācijas dāvana” nav minēta. Dievs gan ir iecēlis “evaņģēlistus” (Ef.4:11), tomēr ne kā cilvēkus, kuriem piemīt īpašas spējas, bet gan kā Evaņģēlija kalpus, kādi ir, piemēram, Filips (Ap.d.21:8) un Timotejs (2.Tim.4:5). Šīs trīs vietas ir vienīgās visā Jaunajā Derībā, kur pieminēts vārds “evaņģēlists”. Tomēr par spīti Vāgnera paša atziņai, ka Ef.4:11 varētu būt runa par amatiem, viņu tik ļoti ir pārņēmusi uzmācīgā doma par “dāvanām”, kuras izlietas pār visiem neatkarīgi no amata, ka viņš piedāvā šādu definīciju:
Evaņģēlista dāvanas ir atsevišķiem Kristus miesas locekļiem Dieva piešķirtas īpašas spējas dalīties Evaņģēlijā ar neticīgajiem, tā ka vīrieši un sievietes tādējādi kļūst par Jēzus mācekļiem un uzticamiem Kristus miesas locekļiem.
Ja šo definīciju uztvertu nopietni, notās izriet zaimojošs un absurds secinājums, ka mūsu Kungam pašam nebija šīs “evaņģēlista dāvanas”, piemēram, tad, kad Viņš Kapernaumā atteicās apmierināt savu klausītāju “aktuālās vajadzības” un pat “daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi” (Jņ.6:66)!
Šeit, tāpat kā atdzimšanas kustības priekšstatos, fundamentālā kļūda ir pieņēmums, ka spēks, kas rada ticību, vai vismaz noteicošā šī spēka daļa it kā piemīt nevis pašam Evaņģēlijam, kā to māca Raksti (Lk.8:11; Rom. 1:16; 10:17; Kol.1:6; 1.Pēt.1:23-25), bet gan cilvēkam, kurš pasludina Evaņģēliju. Vāgners šo domu izklāsta gari un plaši:
Evaņģēlija pasludināšanai nav obligāti nepieciešamas attiecīgas garīgās dāvanas. Tomēr, tā kā pestīšana pilnībā ir Svētā Gara darbs, īpaši iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai, tādai, ka regulāri aizvien vairāk un vairāk cilvēku pievēršas ticībai Kristum un pievienojas Viņa miesai, ir nepieciešama pārdabiska palīdzība īpašas dāvanas veidā.
Būtu jādomā, ka luterāņi tic žēlastības līdzekļiem un tādējādi pilnībā noraida Vāgnera priekšstatus par “evaņģēlista dāvanām”. Un tomēr šīs Vāgnera idejas, tāpat kā visas pārējās, kas attiecas uz “dāvanām”, ir ietekmējušas ne vien Hanteru*, Verningu un žurnāla Evangelism** izdevējus, bet arī galvenās Misūri Sinodes amatpersonas***. Publikāciju sērijā Viņa mīlestība – mūsu atbilde, kas acīmredzot ir Sinodes pārvaldes departamenta nedaudz pārveidota Teksasas apgabala Personal Renewal Study (personīgās atdzimšanas studiju) programma, piedāvāta šāda definīcija:
Evaņģēlists mutiski nodod Evaņģēliju neticīgajam, tā ka viņš vai viņa kļūst par Kristus mācekli.
Atšķirībā no sākotnējā Teksasas varianta sinodālais Ef.4:11 vismaz iztirzā nodaļā par “publiskās kalpošanas amatu”. Visos pārējos gadījumos tas ir bezpalīdzīgi iestidzis luterāņiem svešajā Pītera Vāgnera sistemātiskajā “dāvanu”” teoloģijā.**** Par “īpašo mēļu dāvanu” mēs lasām:
Uzskatīt, ka šī dāvana ir beigusi pastāvēt līdz ar Jaunās Derības ēru, ir pretrunā ar Rakstiem.
Un, kaut arī “daži kristieši domā, ka apustuļu amats šodien vairs nepastāv,” Norādījumos skolotājiem teikts, ka “apustulis ir galvenais vadītājs un virziena noteicējs baznīcai kopumā. Viņam varētu būt apgabala amatpersonas statuss”! Kaut arī žēlastības līdzekļi tiek pieminēti, vispārējais šo publikāciju radītais iespaids ir tāds, ka “dāvanas” ir kā fermenti, kas aktivizē Dieva vārdu un sakramentus, lai tie vispār varētu darboties un nest kādu labumu.***** Tā notiek, ja kāds mēģina “luteranizēt” jaunpentakostāļu paradigmu par baznīcu un misiju. Mūsu pasīvā lētticība****** attiecībā uz šo “dāvanu” kultu liecina par mūsu teoloģisko nevarību. Starp citu, dienvidbaptistiem “ir galda spēle “Ķēdes posmi (Nexus)”, ar kuras palīdzību var atklāt garīgās dāvanas”.
* – Hanters ir apzinājies Vāgnera definīcijas samākslotību un centies atrast jaunu formulējumu: „Būt par evaņģēlistu nozīmē īpašas dāvanas, kuras Dievs ir piešķīris atsevišķiem Kristus miesas locekļiem, lai dievišķā vēsts par pestīšanu Jēzū Kristū iedarbīgi [!] tiktu pausta neticīgajiem. Šie cilvēki ir īpaši jūtīgi attiecībā uz laiku, kad Dievs vēlas sēt Evaņģēlija sēklu.” Likt uzsvaru uz Evaņģēliju kā uz sēklu un īpašo evaņģēlista „iedarbīgumu” reducēt līdz tam, ka tā ir vienīgi Dieva izvēlētā laika izjūta, ir visnotaļ apsveicams nodoms. Tomēr tās ir tikai sīkas taktikas korekcijas, bet visa lielā stratēģija ir aplama. Hanters cildina Vāgnera shēmu kopumā, tajā skaitā arī tās daļas, kuras aizgūtas no jaunpentakostālisma, kaut arī viņš pats uzskata, ka nepieder pie „harismātiskās kustības”. Pievērsiet uzmanību savdabīgajai „sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma” pieejai, kur katrs var izvēlēties no tam piedāvātā klāsta: „Pats par sevi saprotams, ka kristieši dažādo dāvanu izmantošanā liks lietā savu apgaismoto veselo saprātu – ikviens savas denominācijas, tās paustās mācības un tradīcijas kontekstā un saskaņā ar to, kas pieņemams tai konkrētajai baznīcai, kurā Dievs viņus ir ielicis. Dievs, atklādams garīgās dāvanas, dara lielas lietas mūsdienu kristīgajā pasaulē”.
** – „Iespējams, ka vislielākais Baznīcas izaugsmes kustības devums jautājumā par garīgajām dāvanām ir evaņģelizācijas dāvanas atzīšana un pienācīga tās definēšana. Ir absolūti nepieciešami izprast šo dāvanu, lai varētu pareizi aptvert sakarību starp garīgajām dāvanām un baznīcas izaugsmi”. Vai arī: „Dažiem kristiešiem (šķiet, to ir kādi 10 %) Dievs ir piešķīris evaņģelizācijas dāvanas, ar kuru palīdzību viņi var efektīvi un droši vest cilvēkus pie Kristus”.
*** -Saskaņā ar oficiālo ziņojumu Church Growth Survey Results 1987, kuru N.A.M.E. (North American Mission Executives – Ziemeļamerikas Misijas vadība) rīcības komiteja izsūtīja visiem sinodālajiem apgabaliem un baznīcas mācību iestādēm, „22 apgabalos ir noticis vairākus gadus ilgs process”, kurā bija iesaistītas apmēram 900 draudzes. „Lielākajā daļā no šiem 22 apgabaliem un vēl 12 citos tika piesaistīti konsultanti „no malas” (visbiežāk tie bija Vins un Čips Ārni, Kents Hanters, Elmers Matiass, Lails Šallers, Stīvs Vāgners un Valdo Vernings), kuri vadīja plaša mēroga seminārus.” To rezultātā cilvēkiem „attiecībā uz baznīcas izaugsmi tika atvērtas acis, kas noveda pie izmaiņām programmās.. Atkarībā no šādu semināru biežuma bija vērojamas izmaiņas – vairāk spēcīgu, nostiprinājušos draudžu, lielāka nozīme un radošāka pieeja liecināšanai, dažādas garīgo dāvanu programmas, tikušas saskatītas draudzes un kopienas vajadzības, vairāk Bībeles stundu, pieaugusi līderu pašapziņa”.
**** – Gan Hanters, gan Vernings, gan arī rakstu sērijas “Viņa mīlestība – mūsu atbilde” autori visi kā viens atkārto Vāgnera piecus soļus savu personīgo dāvanu atklāšanai: izpēti iespējas, izmēģini tik daudz variantu, cik vien iespējams, noskaidro savas izjūtas, izvērtē savus rezultātus un gaidi apstiprinājumu no draudzes.
***** – Viņa mīlestība – mūsu atbilde, Norādījumi skolotājiem: „Lai baznīca augtu pēc Dieva prāta, ikvienam tās loceklim „jādara savs darbs”, liekot lietā savas kalpošanas dāvanas.. Dievs ikvienam kristietim ir devis tam nepieciešamās dāvanas, lai Dieva darbs tiktu paveikts. Tā rezultāts būs baznīcas nobriešana un pieaugšana – ikviens tās loceklis savā dzīvē progresē, aizvien vairāk līdzinoties Kristum un pieaugot [!] ticībā un māceklībā. Ikviens piedzīvo savu personīgo atdzimšanu”. „Visas garīgās dāvanas ir nepieciešamas Kristus miesas augšanai un veselībai. Tās visas ir vienlīdz nozīmīgas.. Kad kristietis liek lietā savas garīgās dāvanas, tās viņu uzlādē.. Patiesi iedarbīga kristiešu kalpošana varētu nozīmēt kalpošanas stratēģijas un formas izstrādāšanu, ņemot vērā tās dāvanas, kādas ir atklātas Kristus miesā katrā konkrētajā vietā (sk. 1. Kor. 12:18)”. Hanters izsakās tikpat patētiski: „Ja baznīca vēlas, lai tā būtu organizēta pēc Dieva plāna, ar ko tai būtu jāsāk? Labākais, ar ko sākt, ir nodibināt amatu jeb kalpošanu ar garīgajām dāvanām. Vienam cilvēkam ir jābūt garīgo dāvanu pārvaldītājam un atbildīgajam. Šis cilvēks var būt lajs vai arī baznīcas štata darbinieks.. Garīgo dāvanu komiteja ir Kristus miesas nervu centrs. Tā sūta impulsus „miesas” locekļiem, lai rosinātu tos aktīvai kalpošanai.. šādā komitejā jākalpo vismaz vienam no draudzes vecajiem, uz kuru gultos galvenā atbildība par grupas garīgo veselību. Būtu vēlams, lai šim vecajam būtu mācītāja un gudrības dāvanas un no tām izrietošā garu izšķiršanas dāvana.. Bez šaubām, jūs jau esat sapratuši, ka dāvanas var izraisīt radikālu apvērsumu baznīcas darbībā”. Ja tas viss joprojām ir saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības V artikulu, tad valodai vispār nepiemīt nekāda nozīme.
****** -Paraugieties kaut vai uz šīm „garu izšķiršanas dāvanas” pazīmēm, kādas uzskaitītas „Garīgo dāvanu atklāšanas metodēs”, rakstu sērijā Viņa mīlestība – mūsu atbilde: „Man ir diezgan viegli noteikt, vai cilvēks ir godīgs vai ne.. Es parasti uzreiz saprotu, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi.. Man nesagādā grūtības atšķirt patiesību no maldiem.. Bieži vien es cenšos izprast motīvus un saskatīt, kas slēpjas aiz vārdiem” . 56. paragrāfs ļauj noteikt, vai jums piemīt „gudrība”: „Es jūtos pilnīgi pārliecināts par saviem problēmu risinājumiem.” Protams, mums jābūt pateicīgiem, ka šajās „Dāvanu atklāšanas metodēs” ir izlaists Teksasas varianta 1. paragrāfs: „Cilvēki parasti bez īpašas pretestības labprāt pakļaujas manai vadībai,” kurš palīdz noteikt, vai jums piemīt „apustuļa dāvanas”!
Ieskaties