Evolūcijas teorija – zinātne, filozofija vai reliģija?

Evolūcijas teorijas rašanās parasti tiek saistīta ar angļu dabas pētnieka Čārlza Darvina 1859. gadā publicēto grāmatu “Sugu izcelšanās”.

Teorijas pamatā ir trīs principi: pirmkārt, mainīgums – tā kā dabā nav pilnīgi vienādu augu vai dzīvnieku, tad tas norāda, ka visa daba ir pakļauta nemitīgām pārmaiņām; otrkārt, dabiskā izlase – izdzīvo un vairojas tikai tie organismi, kas labāk pielāgojas apkārtējiem apstākļiem; treškārt, iedzimtība – apkārtējās vides ietekmē radušos pārmaiņu tālāknodošana nākamajām paaudzēm iedzimtības ceļā. Taču vairāki mūsdienu domātāji pamatoti ir nolieguši, ka evolūcijas teorija būtu tapusi zinātnisko faktu uzkrāšanas un skaidrošanas rezultātā, bet norādījuši uz tās filozofisko un sociālo izcelsmi. Tādēļ, runājot par evolūcijas teoriju, īss ekskurss filozofijas vēsturē varētu būt ļoti noderīgs.

Pievēršoties filozofijas vēsturei, mēs patiesi saduramies ar pārsteidzošo faktu, ka galvenie evolūcijas teorijas principi jau tikuši skadri formulēti seno grieķu domātāju atziņās no 7.-3.gs. pirms Kristus Tāless no Milētas bija pirmais, kas ieviesa cikliskās attīstības ideju. Pēc Tālesa domām – no ūdens, kā pirmvielas ir attīstījušies augi, tad vienkāršākie dzīvnieki un tā līdz pat cilvēkam. Savukārt Anaksimandrs uzskatīja, ka viss radies no mūžīgas pirmatnējas masas, kas sastāvējusi no visu vielu sajaukuma. Pirmie dzīvnieki ir radušies no jūras dūņām. Cilvēki esot izveidojušies no zivīm līdzīgiem radījumiem. Anaksimandra skolnieks Ksenofans bija pirmais, kas savus uzskatus balstīja paleontoloģijā. Skaidrojot to, kā sauszemes dzīvnieki veidojušies no ūdens iemītniekiem, viņš norādīja uz fosīliju atliekām kalnos. Cits slavens grieķu filozofs Heraklīts par folozofijas pamattēmu izvēlējās esamības nemitīgo plūsmu un pārmaiņu no viena stāvokļa otrā. Heraklīta uzskats, ka atsevišķas lietas cenšas saglabāt savu eksistenci cīņā pret vispārējo sabrukšanas un atjaunošanās procesu stipri atgādina Darvina “cīņas par eksistenci” teoriju.

Nedaudz vēlāk dzīvojošais Empedokls uzskatīja, ka augu un dzīvnieku pasaulē pilnīgākais ir attīstījies no nepilnīgākās formas. Šajā tapšanas procesā izdzīvojuši tikai paši piemērotākie eksemplāri. Empedokls domāja, ka tapšanas procesa noteicošais faktors ir nejaušība. Savukārt Demokrīts bija pirmais, kas izvirzīja panģenēzes ideju, proti, ka bērni no saviem vecākiem pārmanto noteiktas īpašības. Neapšaubāmi, ka vislielāko ietekmi uz evolūcijas ideju veidošanos ir atstājis slavenais grieķu filozofs Aristotelis. Viņš uzskatīja, ka dabā viss ir radies saprātīgas virzības rezultātā. Pēc Aristoteļa domām, kāds mērķtiecīgs radītājspēks radīja pirmatnējo dzīvās matērijas masu, no kuras vēlāk radušās visas formas, sākot ar visvienkāršākajiem augiem un beidzot ar vissarežģītākajiem dzīvniekiem. Visbeidzot Epikūrs noliedza Aristoteļa mērķtiecīgā spēka principu un apgalvoja, ka paši dabas likumi matērijai piemītošo mehānisko cēloņu ietekmē nosakot visas lietas.

Tādējādi bijušajam teoloģijas studentam no Kembridžas – Čārlzam Darvinam, kura laikā evolūcijas idejas atkal kļuva populāras, atlika tikai apkopot jau eksistējošās teorijas vienā hipotēzē, kura, kā likās, pavisam ticami izskaidroja dzīvo būtņu pielāgošanos un pārmaiņas dabas spēku rezultātā. Līdz ar to dievišķa iejaukšanās šajā procesā vairs nebija vajadzīga.

Patiesības labad jāsaka, ka pašam Darvinam jau drīz vien radās šaubas par savas teorijas universālo raksturu. Iemesls tam bija skotu inženiera Flīminga Dženkina raksts, kurā viņš iebilda pret to, ka atsevišķās izmaiņas augā vai dzīvniekā kļūst pastāvīgas. Ja viens indivīds uzrāda labvēlīgas izmaiņas, bet citi ne, tad krustošanās rezultātā jaunajām izmaiņām drīz vien vajadzēja izzust. Dženkinsa raksts pārliecināja Darvinu, un viņš atgriezās pie Lamarka teorijas. Taču sabiedrība, to vidū arī daudzi zinātnieki, šīm pārmaiņām Darvina uzskatos nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Nākamajos gados jebkuri zinātnes atzinumi tika visfantastiskākajā veidā izskaidroti tieši tā, lai atbilstu Darvina teorijai, lai gan pašu zinātnieku vidū pastāvēja liela uzskatu atšķirība par to, tieši kādā veidā evolūcija notikusi. Tā darvinisms drīz vien pieņēma vairāk reliģiskud nekā zinātniskus vaibstus, jo daudzas lietas tika pamatotas dogmatiskā ticībā, bet ne zinātnes atzinumos. Komentējot šo paradoksālo situāciju, profesors Rašs atzīst, ka pasaulē valda apbrīnojama tirānija, uzspiežot evolūcijas teoriju kā vienīgo zinātnisko pasaules izcelšanās iespēju: “Lai arī pastāv atšķirīgi viedokļi par evolūcijas veidu, tomēr pati evolūcija kā tāda tiek uzskatīta par kaut ko līdzīgu zinātnes reliģijas dogmai, kuras apšaubīšana tiek pielīdzināta zaimiem.”

Šo atziņu apstiprina arī latviešu zinātnes vēsturnieka Gunāra Raņķa vārdi viņa 1999. gadā publicētajā grāmatā “Eksaktā zinātne kultūras vēsturē”:

“Eksaktās zinātnes attīstības gaitā trim pieņēmumiem – redukcionismam, evolucionismam un racionālismam – neapšaubāmi ir būtiska loma, un nevar būt ne runas par šo principu noliegumu vai atmešanu, paliekot zinātnes pasaulsuzskata ietvaros.”

Šim Raņķa apgalvojumam piemīt citādi viņa grāmatai neraksturīgs kategoriskums. Tieši šī kategoriskā vēlēšanās evolūcijas principa pieņēmumu par katru cenu vērtēt kā zinātnisku pamatprincipu rada nopietnas bažas.

Ir jāpiekrīt Rašam, ka mūsdienu zinātnei evolūcijas dogma ir kļuvusi ne mazāk svarīga kā reliģijai mācība par Dievu. Protams, ikviens var ticēt, kam vien viņš vēlas, bet bažas rada tas, ka pretēji kristiešiem, kas savu dogmu atzīst par ticības jautājumu un nepieprasa, lai tā tiktu atzīta par zinātnisku faktu un mācīta skolās un augstskolās, evolūcijas piekritēji to dara un noraida jebkādu alternatīvas iespēju. Patiesību sakot, kā tas arī izriet no iepriekš citētajiem Raņķa vārdiem, nav iespējams pat kritizēt evolūcijas pieņēmumu, paliekot zinātnes rāmjos. Taču, kaut arī lielai daļai zinātnieku par to ir kategorisks spriedums, evolūcijas teorijas zinātniskums ir ticis arī nopietni apšaubīts.

Lasi turpinājumu »