Gaisma spīd tumsībā

Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā. [2.Pēt.1:19–21].

Pirms Kristus dzimšanas svētkiem mēs piedzīvojam gada tumšāko laiku. Arī dabiskā cilvēka sirdī valda necaurredzama tumsa. Tas bauslības stariņš, kas ir tajā, neizgaismo grēciniekam ceļu uz Debesīm. Cilvēkā ir izveidojies pilnīgi maldīgs priekšstats par to, kā izglābties. Cilvēks, kuru Svētais Gars nav apgaismojis ar savu Vārdu, uzskata, ka Dieva labvēlību viņš nopelnīs ar saviem darbiem, vai vismaz, ka to ir iespējams nopelnīt ar saviem darbiem. Tā ir neapverama dvēseles tumsonība. Pestītājs saka: “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” [Mt.6:23] Un citur: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek.” [Jņ.9:41] Dziļa ir mūsu dabas tumsa. Tā ir mūžīgās nāves un bezgalīgu moku tumsa, kas būs daļa tiem, kas paliks savā neticībā, kā saka apustulis Jūda: Tiem “lemta mūžīgā galējā tumsa.” [Jūd.12-13]

Tomēr šajā bezcerīgajā tumsā mirdz cerība. Apustulis Jānis raksta par mūžīgo Vārdu, Jēzu Kristu: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” [Jņ.1:4-5] Jēzus gāja caur mūsu tumsu, kad uzkrāva sev mūsu grēkus un cieta par tiem Dieva dusmas. Par to liecināja daba un Kristus mokpilnie vaidi. Bībele par to saka: “Bet no sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” ” [Mt.27:45-46]

Jēzus panāca pamieru, kas ir mūsu cerība. Dieva svētais un patiesais Vārds liek mums Viņu piesavināties ticībā. Tas nes mūsu sirdīs svētlaimi un Kristus atziņu.

Šodien, teksta mudināti, mācīsimies kāds ir Rakstu vārds, ko tas mums dod, un kā to pienākas pētīt un skaidrot.

Visuzticamākais vārds

Apustulim Pēterim atmiņā bija kāds neparasts notikums. Viņš bija viens no trim lieciniekiem apskaidrošanas kalnā. Tas bija neaizmirstams notikums. Evaņģēlijs to aprasta šādi: Jēzus “tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu.” [Mt.17:2-3]. It kā Debesis nolaidās uz zemes tā, ka apustuļi gribēja tur apmesties uz pastāvīgu dzīvi.

Šis notikums Pēterim iemācīja ko tādu, ar ko viņš vēlējās padalīties ar katru. Pirms mūsu teksta viņš uz to norāda, sakot: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar Viņu bijām uz svētā kalna.” [2.Pēt.1:16–18].

Kas gan ir tas, ko Pēteris vēlas mums darīt zināmu?

Pēteris kopā ar Jāni un Jēkabu redzēja taisnības Sauli brīnišķi mirdzot, un arī dzirdēja “augsti cēlās godības” balsi no Debesīm. Mozus un Ēlija parādījās viņiem un sarunājās ar Jēzu. Tur tik bija ko redzēt.

Ko māca Pēteris? Vai viņš māca, kā izsaukt šādas parādības un ainas? Vai viņš māca sazināties ar mirušajiem? Vai viņš dāvā kādas slēptas zināšanas, kad ļaus mums piedzīvot to pašu?

Neko tamlīdzīgu, dārgie draugi! Pēteris netaisa mūs par fanātiķiem [jūsmotājiem] un pats par tādu nekļuva. Viņa pieredze bija vienreizēja, unikāla. Dievs to neatkārtos. Viņš to izstāstīja pamācībai un liecībai, un ar to pietiek.

Pēteris mums māca pieredzēto, akcentējot kādu īpašu lietu, ko viņš min mūsu teksta sākumā: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” Viņš, drīzāk, dara mūs par praviešu vārdu, Rakstu vārdu, skolniekiem, un saka, ka tas ir “visuzticamākais.” [LV – “jo stiprs” vai “vēl stiprāks“]. Visi Raksti ir pasludinājums, ka Dieva vārds piepildās, un tam jāīstenojas dievišķā vadībā.

Citādi nemaz nevar būt. Maldu mācītāji, tādi kā Baala pielūdzēji pravieša Ēlijas laikā, palika kaunā. Ēģiptes faraons pretojās Dieva gribai, tādēļ nespēja aizkavēt Dieva tautas iziešanu uz Kānaānu. Pestītājs nāca un piedzima Betlēmē, un piepildīja Dieva vārdu līdz pēdējam punktiņam. Viņa apskaidrošana un debesu balss apstiprināja, ka Viņš ir iecilvēkojies Dieva Dēls. Pēterim bija jākļūst par aculiecinieku. Viņš apliecina: Mums ir visuzticamākais pravieša vārds. [LV – “Mums praviešu vārds kļūst jo stiprs”].

Kas ir dievišķīgs, tas ir arī pamatīgs. Un tas ir arī gaisma. Tas, kas no cilvēkiem, tas ir vājš, šaubīgs un mānīgs, un turklāt tumsa. Dievs ir taisnība, bet katrs cilvēks ir melis – saka Bībele. Bet par Bībeles vārdu tā saka: “Visi tavi vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.” (Ps.119:160). “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps.119:105). Mūsu Pestītājs salīdzina Dieva vārdu ar klinti. Viņš saka: “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.” (Mt.7:24).

Tātad, kad būvē savu ticību uz Dieva vārdu, tu cel un stingru pamatu. Ja pretojies tam, tad cel uz smiltīm un tavs nams sabruks. Smiltis ir cilvēku uzskati, viņu sapņi un vīzijas. Akmens pamats – tas ir pierakstītais Dieva vārds, svētie Raksti. Tu taču vēlies būt Dieva Baznīcas loceklis. Tad taču cel savu ticību un apustuļu un praviešu pamata, un liec par stūrakmeni Kungu Jēzu Kristu.

Bībele dāvā mums Kristu

Ko tad mums dod patiesais un kā klints cietais Dieva Vārds? Apustulis Jānis to ļoti skaidri pauž savā evaņģēlijā uzreiz pēc Jēzus sarunas ar Tomu. Jēzus Tomam sacīja: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” . Tad Jānis turpina: “Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jņ.20:29–31). Arī pats Jānis pārgāja no brīnumiem pie rakstītā vārda un uz tā atstāja Baznīcu, jo šajā vārdā mums tiek dāvāts Pestītājs, Jēzus Kristus, un viss ir rakstīts, lai mēs ieticētu Kristū un piesavinātos Viņā mūžīgo dzīvību.

Pēteris mūsu tekstā par to saka: “jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.“

Baznīcas reformators Mārtiņš Luters šo vietu skaidro šādi:

“Evaņģēlijs, tas ir Dieva vārds, ka mēs caur Kristu esam atpestīti no nāves, grēka un elles. Kurš to klausās, tam sirdī ir iedegta svece un gaismeklis, pie kā mēs varam redzēt, kas mūs apgaismo un māca to, kas mums ir jāzina. Bet kur tā nav, tur mēs ejam klāt un gribam atrast ceļu uz debesīm ar pašizdomātiem paņēmieniem un darbiem- par to tu vari spriest caur savu gaismu un redzēt, ka tā ir tumsība. Tāpēc, tā kā viņiem nav gaismas, nedz arī viņi grib to pieņemt, tad viņiem nākas palikt tumsībā un aklumā, jo gaisma māca mums visu to, kas mums ir jāzina un kas ir nepieciešams pestīšanai, ko pasaule neapjēdz savā gudrībā un prātā. Un mums šī gaisma ir vajadzīga un pie tās ir jāturas līdz pat pastardienai. Pēc tam mums vairs nevajadzēs vārdu, tāpat kā izdzēš dabīgo sveci, kad sākas diena.” (M.Luters. 2.Pētera vēstules sludināšana un skaidrošana. 1524.)

Vai tad Dieva vārds un svētais Evaņģēlijs nav visspožākā gaisma šajā nāves ēnas zemē, jo tas nemāca mums savu pašu darbu mokošo un bezcerīgo ceļu uz Debesīm, bet gan dāvā mums Kristu, Kuram [priekš] mums ir pilnīga visu grēku piedošana Dieva žēlastības bagātībā? Mums pašiem Dievs nav jāpadara laipns un žēlsirdīgs, jo Kristus to ir izdarījis mūsu vietā, un piedāvā žēlastību pavisam par velti kā ar ticību Vārdā un sakramentos saņemamu dāvanu.

Pēteris ļoti augsti novērtē, pie Dieva vārda vērsošos, ticību, kad viņš saka: “jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā.” Nekrīti šīs pasaules gudro un mācīto [zinātnieku] izliktajos valgos, kad viņi personīgā saprāta gūstekņiem skaidro, kā viņiem, no vienas puses, nevajag ticēt Rakstiem burtiski, tā kā tie skan, un kā – brīvi un ne ar kādām mācībām nesaistīti – var lietot savas zināšanas, un, tomēr, tajā pašā laikā, kā baznīcas locekļi un ieņemdami mācītāju amatus, kaut kādā veidā, iespējams, arī ticēt Rakstiem.

Dieva Dēls, Viņa pravieši un apustuļi zina tikai vienu attieksmi pret Bībeli. Proti, ticības attieksmi. Bībelē ir jāmeklē Kristus, grēku Izpircējs, un tā jātur par Dieva Vārdu, kas ir nesagraujams, un nemelo necik. Pestītājs sacīja: “Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?” (Jņ.3:12). Mēs lūdzam, lai spētu meklēt debešķīgo, tādēļ apliecinām kopā ar apustuli Pāvilu: “Es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos (Ap.d.24:14).

Bībeles žēlastības apsolījumi dāvā mums pārliecību par grēku piedošanu un nokļūšanu Debesīs. Pēteris noslēdz savu vēstuli ar vārdiem: “Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka, maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” (2.Pēt.3:17–18). Bībelē pamatota ticība stāv uz stabila pamata. Tajā ir labi pieaugt Kristus žēlastībā un atziņā.

Arī Jesaja pravieto: “Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.” (Jes.55:3). Apustulis Pāvils saista šo pravietojumu ar Kristus augšāmcelšanos, sakot: “Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solītos svētumus, kas nezudīs.” (Ap.d.13:34).

Lūk arī: visuzticamākais Vārds, stabilākais pamats un nemainīga žēlastība.

Kā pētīt un skaidrot Rakstus

Kādēļ gan pasaulē ir tik daudz novirzienu, sektu un uzskatu, kaut arī visi atsaucas uz vienu Bībeli?

Pēterim arī nācās risināt šo jautājumu. Viņš saka: “Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž.” (2.Pēt.2:1-3). Šis teksts ir ļoti skaidrs.

Kā tad maldu mācītāji tiek līdz maldu mācībām? Viņi Rakstus skaidro ar saviem līdzekļiem, balstoties uz savu paša gudrību.

Kā tas pienākas interpretēt un skaidrot Bībeli? Tā ir Svētā Gara dota. Tā jāsaprot garīgi Svētā Gara pamācītam. Bet vai tad daudz sektu neapgalvo, ka tām ir Svētais Gars? Tieši tā tās dara, un turklāt vēl lielās ar savu garu un atklāsmēm. Apustulis gan šādu cilvēcisku lielību netur ne par ko, bet rāda, kāds skaidrojums nāk no Svētā Gara.Mūsu teksta noslēgumā Viņš saka, ko mums jāzina, proti, “pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Tātad Svētā Gara vadīti pravieši pauda to, ko saņēma no Dieva.

Bībeles pravietojumu un Bībelē rakstītais ir saņemts no Dieva un uzrakstīts Svētā Gara iedvesmā. Pāvels pārliecina, ka visi Raksti ir dzimuši Svētā Gara darbības rezultātā. (2.Tim.3:16) Jebkurš cilvēka skaidrojums, kas ir pretrunā skaidrām Rakstu vietām, ir maldīgs, lai arī cik dievbijīgs un garīgs tas nebūtu. Svētais Gars ir visas Bībeles Gars. Viņš ir tās Avots un Dzemdētājs. Tas nozīmē, ka Bībele nav pretrunīga. Bībele par vienu un to pašu nemāca atšķirīgi, ka viena vieta noraidītu otru, bet gan ir vienota mācībā. Tādēļ visas mācības, kas ir pretrunā kādai skaidrai Bībeles vietai, ir nepatiesas un noraidāmas.

Sektas skaidro Bībeli neņemot vērā, ka tā runā par to mācības punktu, no kura viņi nepareizas interpretācijas rezultātā rada sev īpašu mācību. Sektu raksturo tas, ka tā Bībeli vai nu neuzskata par doktrināli vienotu, vai arī cenšas panākt mācības vienotību ar “vardarbīgām” metodēm.

Lai Bībeles tulkotājiem būtu Svētai Gars, Bībeli jāskaidro ar pašu Bībeli, un mums nesaprotamās [tumšās] vietas ir jāizgaismo ar skaidro un saprotamo vietu palīdzību. Maldu mācītāji tā nerīkojas, tādēļ arī pasaule ir pilna ar sektām un atšķirīgiem skaidrojumiem.

To var paskaidrot pavisam vienkārši. Kad mēs skaidrojam Bībeli ar Bībeles palīdzību un grūtās Rakstu vietas ar saprotamām, un, kad būvējam savu ticību un mācību uz skaidrām un saprotamām Rakstu vietām, tad piepildās Jēzus vārdi: “Manas avis dzird Manu balsi” (Jņ.10:27) un “svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā.” (Jņ.10:5).

Par mūsu šodienas tekstu Luters saka:

“Te nu Sv.Pēteris ķeras pie viltus skolotājiem. Tā kā jūs zināt to – viņš saka -, ka mums ir Dieva vārds, tad palieciet uz tā, un neļaujiet sevi pavedināt caur citiem, viltus skolotājiem, kaut arī viņi nāk un apgalvo, ka arī viņiem ir Svētais Gars. Jo “pār visām lietām ievērojiet (..), ka neviena pravieša mācība rakstos nav patvaļīgi iztulkojama”,- pēc tā vadieties un nedomājiet, ka jūs izskaidrosiet Rakstus ar savu prātu un gudrību. Ar to nu ir apgāzti un sagrauti visu baznīctēvu pašu Rakstu skaidrojumi, un ir aizliegts balstīties uz šādiem skaidrojumiem.”

Luters turpina:

“Ja nu kāds no svētajiem tēviem var pierādīt, ka viņa skaidrojums ir no Svētajiem Rakstiem, kas apstiprina, ka tam jātie tā skaidrotam, tad tas ir pareizi, ja ne, tad man viņam nav jātic. Tādējādi Pēteris skar arī krietnākos un labākos skolotājus, tāpēc mums ir jābūt drošiem, ka nav jātic nevienam, kaut arī kāds liek priekšā Rakstus, ja viņš pats tos skaidro un komentē. jo caur paša skaidrojumu nevar atrast pareizu izpratni. Te nu ir paklupuši visi skolotāji un baznīctēvi, cik vien viņu ir, kas ir skaidrojuši Rakstus. Kā, piemēram, kad viņi Kristus teicienu: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints es gribu celt savu draudzi” (Mt.16:18) attiecina uz pāvestu, tas ir cilvēcisks, pašu izgudrots skaidrojums, tāpēc viņiem nav jātic. Jo viņi to nevar pierādīt no Rakstiem, ka Pēteri kaut kur dēvētu par pāvestu. Bet mēs varam pierādīt to, ka šī klints ir Kristus un ticība, kā saka Pāvils. Šis skaidrojums ir pareizs. Jo mēs esam droši par to, ka tas nav cilvēku izgudrots, bet ņemts no Dieva vārda.” (M.Luters. 2.Pētera vēstules sludināšana un skaidrošana. 1524.)

Vēl Luters saka:

“Svētajai Bībelei kopumā ir raksturīgi, ka tā skaidro pati sevi ar paralēlām Rakstu vietām, un vēlas kļūt saprotama ar savu dogmu palīdzību. Vispatiesākais paņēmiens Bībeles jēgas pētniecībā – sasniegt to salīdzinot savā starpā, un ņemot vērā dažādas Rakstu vietas.” (Par 5.Moz.1:19–26).

Un vēl:

“Ja viņi saka: svētie tēvi – Augustīns, Ambrozijs, Hieronīms un citi – ir paskaidrojuši Rakstus, – zini, ka viņi melo! Jo nevis šie cilvēki ir izgaismojuši Rakstus, bet Raksti paši ar savu gaismu sevi ir apgaismojuši un paskaidrojuši vienus vārdus ar citiem, tā ka Raksti paši ir gaisma, kas izgaismo sevi. Vislabāk Raksti tiek paskaidroti tieši tad, kad tie skaidro paši sevi. Tādēļ neticiet pāvesta meliem un uzskatiet par tumsību visu, kas nav apstiprināms ar skaidriem Bībeles vārdiem. Tātad pirmais, kas mums jādara: ir jānovāc no ceļa šķērslis – šie maldi. Jo daudzi uzskata, ka Raksti esot nesaprotami un tos nepieciešams izgaismot ar cilvēku mācību palīdzību. Tie ir bīstami maldi un īsta Dieva zaimošana; tā Gars tiek sūtīts skolā, tas ir, tam tiek mācīts runāt. Ja Raksti mums šķiet nesaprotami, tas tādēļ, ka mēs neņemam vērā, kad tie runā par Kristus dievišķību un kad – par Viņa cilvēciskumu, bet visu gribam izskaidrot pēc sava pašu prāta. Tas nekādā ziņā neizdosies.” (Evaņģēlija skaidrojums svētku un apustuļu atceres dienām, Sv. Jēkaba dienā).

Dievs mums šajā grēka polārajā naktī ir devis gaismekli – savu Vārdu, svēto Bībeli. No turienes savos apsolījumos un sakramentos pie mums nāk Kristus, iemājo pat mūsu sirdī un dara to pārliecinātu par neaptveramo Dieva žēlastību un pareizo ceļu uz Debesīm. Tad nu paliec Dieva Vārdā, un Vārds tevi paturēs patiesībā un vedīs mūžīgā dzīvībā.