Garīgā impotence

“…tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā, ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” [2.Tes.2:11-12]

Samaitātā daba pati no sevis garīgās, dievišķās lietās nav spējīga ne uz ko labu. Cilvēks nav spējīgs pat domāt labas domas (kas taču būtu pats mazākais). Grēks ir tik tālu sagandējis, ka mūsu daba pati no sevis nespēj neko citu kā vien grēkot [1.Moz.6:5; 8:21].

Iedzimtā taisnība – tas ir jēdziens, kas zudis līdz ar pirmā cilvēka grēkā krišanu. Iedzimtais grēks ir cilvēces pavadonis kopš zaudētās paradīzes laikiem. Tā taisnība, kas mūsos ir palikusi ir greiza, jo pati sēkla, no kuras cilvēks vairojas, veidojas un attīstās ir grēcīga un samaitāta.

Iedzimtais grēks ir mums tik tuvs, tik pazīstams, un mīļš, ka tas mums šķiet pilnīgi dabisks. Grēkus, kurus mums neizdodas iegrupēt tikumu kategorijā, mēs vai nu cenšamies apslēpt kā nebijušus, vai atrunāt kā sīkas un piedodamas vājības. Šis iedzimtais grēks ir tik liels un briesmīgs, ka vienīgi Kunga Kristus dēļ kristītajos un ticīgajos tas Dieva priekšā top apklāts un piedots.

Un te nu ir jāierauga tā atšķirība starp maldiem un patiesību. Cik ir cilvēku tik taisnību (arī mana tai skaitā), bet patiesība ir tikai viena (un tā ir Kristus). Jēzus krusta nāve jau ar piemēru vien atklāj, cik ačgārna bija visa cilvēciskā taisnība un Dieva bijība.

Kas attiecas uz ārējām, laicīgām, pasaulīgām lietām un darbību, kas pakļaujas saprātam (…un tas, ka mums šajās lietās būtu iespējams kļūt taisnākiem un labākiem…) tās pašas par sevi jau norāda uz problēmu [nebūtu problēmas – nebūtu nepieciešama ari problēmas analīze]. Nebija bauslības – nebija arī problēmu. Nebūtu bijis Kristus – nebūtu bijis arī problēmas risinājuma.

Jēzus paliks teoloģiskā problēma sava laika teologiem, kā tas ir šodien un bija pirms diviem gadu tūkstošiem (reliģiskajiem jūdiem to šķietami izdevās atrisināt nodot viņu krusta nāvei par Dieva zaimošanu). Cilvēka izpratne, kas šodien grib pacelties pāri par Dievu, lai Viņu aptvertu (ierāmētu) un pasniegtu citiem ir nolemta strupceļam. Patiesā mīlestība ir pieņemama vienīgi ticībā. Tas nozīmē apstāties un atzīt sava prāta sakāvi (kas tomēr pilnībā neiespējams grēka dēļ).

Ja mēs uz kaut ko vēl esam spējīgi tad tikai pateicoties sludinātajam vārdam. Kas tad mums ir pasludināts? – tikai tas, ka mēs esam caur un cauri grēcīgi. Sludinot mums atklāta patiesība, ka grēka alga ir nāve, elle un pazudināšana, bet ticēt tam mēs varam tikai pateicoties Dieva žēlastībai un tikai tad, kad ticam, ka Kristus nopelna dēļ mums mūsu grēki mums netiks pielīdzināti [Jņ.3:16].