Garīgais kūtrums

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi [1.Pēt.5:8].

Ceļš, kurā daudzi izglābti Dieva bērni zaudē dzīvību, ir garīgs kūtrums – tā ir savu ieroču nolikšana, žēlastības līdzekļu nelietošana, kā arī nedzīvošana ticībā un labos darbos. Žēlastības ceļa sākumā tas likās tik nozīmīgi – būt saskarsmē ar Dieva vārdu, lasīt, runāt un rakstīt par Kristu, par ticību, žēlastību, mīlestību un labiem darbiem, uzrunāt Dievu lūgšanā un iet pie Viņa Dievgalda.

Tad visas šīs lietas sirdī bija dzīvas un dārgas, un visa būtība bija kristīga. Bet pēc gada vai nedaudz vairāk tas viss kļuva arvien mazāk nozīmīgs un, iespējams, radās jauna aizņemtība un šķēršļi. Tagad visas šīs citas lietas velns bija padarījis par ļoti nozīmīgām un turklāt iestāstījis cilvēkam, ka viņš jau zina visu, kas jāzina, un tagad kādu laiku var dzīvot vienīgi no atmiņām un cerēt, ka Dievs uzturēs viņa garīgo dzīvi.

Ja vien viņš spēj atraut cilvēku no Dieva vārda, tad velns var aizvest viņu, kur vien vēlas, un iedvest tam, ko vien vēlas. Tas ir ceļš uz visa veida aplamiem novirzieniem, problēmām un kritieniem. Drīz cilvēks vairs nesaskata sevī nekādus grēkus, kā vien tos, ko nosoda ikviena cilvēka saprāts. Drīz viņš vairs netic žēlastībai, bet vienīgi tām lietām, ko pats uzskata par vērtīgām. Izsīkstot viņa grēkatziņai, tam arvien ir gana daudz mierinājuma, un tas drīz vien atgriežas savā dabiskajā stāvoklī.

Pie garīga kūtruma pieder Dieva vārda neievērošana un neklausīšanās Gara balsī. Sākumā cilvēks vēlējās darīt visu, ko Tas Kungs pavēlēja. Viņš pievērsa uzmanību visiem kristieša pienākumiem. Protams, viņš nespēja tos visus izpildīt, bet viņš vēlējās un tiecās tos izpildīt, un ikvienu trūkumu viņš uzskatīja par grēku, ko izsūdzēja Dievam, lūdza piedošanu, žēlastību un stiprinājumu, lai varētu laboties.

Turpretī tagad viņš pats sāk noteikt sev mēru, cik daudz vēlas un taisās pildīt, un pārējo atstāj nedarītu. Viņš necenšas un netiecas paveikt vairāk par to, ko jau dara, un tāpēc dabiski, ka drīz viņš vairs nesaskata sevī nekādus trūkumus, no kuriem atgriezties, un viņš kļūst vienīgi tik labs, cik pats vēlas.

Visa pašapmierinātība ceļas vienīgi no kūtruma, kā arī Dieva svētuma un Dieva baušļu garīgo prasību neievērošanas. Un, kad cilvēks ir apmierināts ar sevi un vairs nejūt savu vainu un trūkumus, tad – kāda gan vēl nozīme ticībai un īstai garīgai dzīvei? Kādēļ viņam vēl vajadzīgs Kristus? Iespējams, ka viņam būs vajadzīgs tikai fantāziju tēls vai svētdarītājs, bet ne Aizstāvis Tēva priekšā.

Iespējams, Viņš tiks atzīts, godāts, cildināts kā Ķēniņš, bet sirds dziļumos Viņš vairs nemaz nebūs tik svarīgs, dārgs un neaizvietojams. Tad Viņš vairs nebūs kā Aizstāvis, kas stāv Tēva priekšā un vienmēr ir mūsu taisnība. Īsi sakot, Viņš vairs nebūs Savā īstajā amatā kā Glābējs un Salīdzinātājs, nebūs mūsu sirds dzīvība un mierinājums, bet paliks vienīgi par iedomu tēlu domās un sarunās. Pazaudējot grēkatziņu un atgriešanos, zūd arī patiesā piedošana un ticība. Šādā veidā cilvēks kļūst par farizeju.

Vēl viena nelaime, kas ceļas no kūtruma un dvēselē rada tukšumu, ir patvaļība, apnicība, remdenība un pašpaļāvība, kas atver visas durvis velnam un viņa spēkiem. Kad cilvēks zaudē ticības dzīvi un viņā vairs nav nekādas cīņas un uzvaras prieka, grēka un skumju, lūgšanu un prieka par žēlastību, tad visa kristīgā ticība drīz šķiet ļoti vienkārši apgūstama, un cilvēks tajā vairs nesaskata neko īpašu, bet tikai vienveidību un smagnējību.

Tas ir stāvoklis, ko Kristus apraksta, sacīdams, ka nams ir izslaucīts un izgreznots [Lk.11:25], kur velns ienāk un piedāvā dvēselei kādu aizraujošu nodarbošanos, ar ko aizpildīt tukšumu, kādas labas un kādas grēcīgas kārības, kuras viņš sniedz ļoti jaukā un patīkamā veidā, un tās nemaz nešķiet bīstamas.

Pēc gavēņa viss garšo neparasti labi. Jo cilvēkā ir radies tukšums un brīva vieta un sirdij nav nodarbošanās, nav dārgumu, kam pieķerties, un nav arī kompānijas. Un tas ir raksturīgi cilvēka sirdij, ka tā allaž vēlas tikt ar kaut ko piepildīta, iemantot ko vērtīgu, iegūt labu sabiedrību utt.

Kad cilvēkam pietrūkst īstā dārguma un izsīcis prieks par žēlastību, par sadraudzību ar Dievu, un apklusis ticības sauciens – Aba, mīļais Tēvs –, tad jaunas lietas kļūst pievilcīgas un nāk veco vietā, un sirds labprāt pieņem to, ko piedāvā velns, gluži kā tukšs sūklis uzsūc ūdeni. Un līdz ar to cilvēkā ienāk iekāre vai elkdievība, t. i., pasaules draudzība, pasaulīgs gods un atzinība, pasaulīgs ieguvums vai labklājība, vai kāds cits vecs “varens gars” ar viņa septiņiem vēl ļaunākiem gariem [Lk.11:26].

Tiesa, ikviens kristietis var apsūdzēt sevi garīgā kūtrumā un slinkumā, tomēr te ir kāda būtiska atšķirība. No vienas puses, kristieši, dzīvojot ticības dzīvi, lietojot žēlastības līdzekļus un tiecoties pēc ticības un mīlestības, bieži sūdzas par sausumu un dzīvu sajūtu trūkumu.

No otras puses, ir sastopams arī īsts kūtrums, kuru ar nosodīšanas un modināšanas palīdzību var aizdzīt vienīgi Tā Kunga Gars, kad cilvēki beidzot izbīstas, ņem nopietni Dieva vārdu un meklē žēlastību atgriezties pie Dieva, – tad viņi nepaliks garīgā nāvē. Ja turpretī cilvēks neuzklausa brīdinājumus par savu kūtrumu, nedz arī uzklausa Gara modināšanu, bet ļauj lietām iet savu aplamo gaitu, tad viss beidzas ar krišanu un garīgu nāvi.