Garīgu spriedumu veidošana

Garīgu spriedumu veidošana kristīgajā draudzē nāk no Svētā Gara. Tādēļ arī vienīgi caur Svēto Garu, ar Viņa palīdzību tas ieraugāms, īstenojams un novērtējams. Kas pie tam notiek, to var aprakstīt ar dažādiem izteikumiem un dažādās kopsakarībās. Garu pārbaude un atšķiršana (διακρίσεις πνευμάτων) ir apkopojums šīm norisēm, un tāpēc šis apzīmējums ieguvis plašu nozīmi. Pēc 1.Kor.12:10 garu pārbaude un pazīšana pieder pie dažādajām dāvanām/harismām, kuras katrs atsevišķais saņem kā Gara atklāsmi visas draudzes labumam.

Kad runā par garīgu spriedumu veidošanu, kristīgajā draudzē tūdaļ parādās arī jautājumi: Kā tas darāms, kā to iemācīties, vai: “Vispirms es gan gribētu zināt, par kuru garu šeit ir runa.” Iemesls šādiem jautājumiem retāk ir neziņa, drīzāk tā ir bažīguma rosināta aizsardzība pret garīgu varu, kas šķiet eksistējam nedz tverama, nedz pierādāma, un par kuru rodami biedējoši pierādījumi no vēstures. Arī Jaunajā Derībā varam lasīt par garīgu nāves spriedumu (1.Kor.5:3 u.t.; Ap.d.5:1-11). Tādēļ šī tēma labāk tiek atbīdīta malā, un tā sekas ir tādas, ka tad cilvēks pneimatisku parādību priekšā jūtas ne vien bezpalīdzīgs, bet viņš vispār nav spējīgas tās uztvert. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tad vairs netiek spriests resp. vērtēts; tas notiek citās formās un pēc citiem kritērijiem, un tas teoloģiski netiek pamatots.

Svētie Raksti ir vienīgais iespējamais izziņas pamats garīgam spriedumam, tāpēc ka Svētais Gars runā Dieva vārdos un vienīgi no tiem ir izzināms. Norādījums uz Rakstu iekšējo neskaidrību vai to pretrunīgo skaidrojumu ir visai biežs iebildums, ar kuru šo pamattēzi ļoti vienkārši var nobīdīt malā. Bet ka tad Svēto Rakstu ārējā vārda vietā par pneimatisku normu kļūst gara vēsture, tas no līdz šim sacītā varētu būt skaidrs – pat tad, ja jāsastopas ar iebildumiem.

Bet kā norisinās garīga spriedumu veidošana pēc Rakstu atziņas?

Gara apsolījums piepildās Gara dāvanā, un tam atbilst lūgums pēc Svētā Gara, lūgums, kas Dieva priekšā atsaucas uz šo apsolījumu. Tādējādi tā no paša sākuma ir ar vārdu saistītās un tā nestās ticības lieta, vai to pieņem par pamatu, vai ne.

Gara sniegta atziņa attiecībā uz Garu nekad nevar būt problematizējoša, tā ir asertoriska. Problematizējot notiek mēģinājums pievērsties paša un citu faktiskiem un iedomātiem jautājumiem, un sniegt uz tiem atbildes. Tādējādi Dieva vārdā pamatotā Gara realitāte tiek saistīta ar iespēju, kuras apstiprinājums vēl tikai tiek meklēts.

Šāds asertorisks secinājums Gara atziņā kristīgajā draudzē viegli var arī tikt uztverts kā nepamatota pretenzija, kā pārspīlēta ticības drošība iepretim ticības šaubām. Taču tas, kam ir pareiza izpratne par garīgo atziņu, zinās, ka patiesībā viss ir taisni otrādi, tāpēc ka darbojoties Svētajam Garam, cilvēka es savā pašapliecinājumā iepretim Dievam zūd. Viņš zaudē savu slavu cilvēku acīs; viņš vairs nedzīvo bailēs no nāves un cīnoties ar nāvi, bet gan paļāvībā uz mūžīgo dzīvošanu Kristū (sal. Fil.1:19-26; 2.Kor.5:11-12). Ja tādēļ var sacīt “nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal.2:20), tad tas kā garīga sprieduma veidošanas pamats ir augstākā dievišķā pilnvara cilvēciskā pilnīgā sevis aizliegšanā. Saskaņā ar Dieva vārdu tā notiek pašpārbaude ar jaunā cilvēka atšķiršanos no vecā, kas notiek mūsos, bez kura jebkurš garīgs spriedums kļūst par liekulību.

Gara atklātā gudrība vārdā par krustu nevar gaidīt atzīšanu no cilvēku gudrības puses, un tā tiek novērtēta kā muļķība. Taču tur izšķiras izglābšana un pazudināšana (1.Kor.1:18 u.t.). Gara atziņa ir nesaraujami saistīta ar atziņu, ka starp Dievu un cilvēku atrodas ne vien nedrošība, pūloties un tiecoties, bet arī cilvēka novēršanās no Dieva un sacelšanās pret Viņa baušļiem. Šeit pieder arī atziņa, ka nevis ceļš ved no cilvēka uz Dievu, bet gan, ka Dieva Gars to atklāj cilvēkam. 1.Kor.2:6-16 apraksta šo norisi, pamatojot to ar garīgu eksistenci un garīgu spriedumu. Garā cilvēks var tikai apliecināt, ka viņš vienīgi caur Garu gūst Dieva atziņu un ka viņam tā Kristus krustā atklājas “Dieva dziļumi”, ko “pasaules gars” nevar atzīt un ko tas var tikai izzobot. Ar to parādās atšķirošā un nodalošā pretruna starp pasaules garu un Dieva Garu, starp cilvēku gudrību un Dieva gudrību. “Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami” (1.Kor.2:12-13). Ka garīgajās lietās Gara nesējiem Gara atziņu pamato Gars, tas ir aplis. Pie tam izzūd paša es, un cilvēks pārtop, atšķiras no citiem cilvēkiem: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast. jo tas ir garīgi apspriežams”. (1.Kor.2:14) Tas ir vecais cilvēks mūsos un ap mums, kuram ir citas mērauklas Dieva un cilvēka, gudrības un muļķības vērtēšanai. “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina”. (1.Kor.2:15) Tā ir garīgā brīvība, kurai vairs nav jāvadās pēc cilvēkiem, tāpēc ka tā pamatojas drošā pārliecībā par izglābšanu no Dieva tiesas ar Kristus krustu. “Kas ir Tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padomdevējs (Jes.40:13)? Bet mums ir Kristus prāts”. (1.Kor.2:16)

Šis teksts ne tikai apraksta garīgo īstenību, bet tas arī rāda, kā draudzei no paša sākuma tas aizvien no jauna jāatgādina, precīzāk sakot – kā tā jāved atpakaļ uz šo garīgo pamatu. Situāciju, kurā tas notiek, nosaka tas, ka draudzē tiek pielietotas citas vērtējumu un arī atšķirību noteikšanas mērauklas. Ir cilvēki ar slaveniem uzvārdiem, notiek darbi, par kuriem runā ar apbrīnu, ir liecinājumi, kas pauž cilvēku atzinību kādiem citiem cilvēkiem. Salīdzinot ar visām šīm parādībām, uzkrītoši ir tas, kā garīga atziņa ved atpakaļ pie kaut kā necila, proti, pie “vārda par krustu” un pie apliecinājuma, ka Jēzus ir Kungs, pie apliecinājuma, ko devis Svētais Gars, un kurš tādēļ arī ir vienīgais skaidrais kritērijs Gara darbībai. (1.Kor.12:1-3) Iepretim šim necilajam vārdam arī kristīgajā draudzē tiek izvirzītas prasības, ka pašsaprotamajam priekšnosacījumam, kas netiek apstrīdēts, būtu jāparādās praktiskās konsekvencēs. Pamatojuma teorijai tiek pieprasīta īstenošanas prakse, un tas tiek iespaidīgi proklamēts: “Jaunais teoloģijas un ticības kritērijs atrodas praksē”. Taču redukcija bibliskajos piemēros rāda tieši pretējo, tāpēc ka tās būtība ir atgriešanās. Netiek attīstīts kaut kāds princips, lai to tad pielietotu praksē, bet gan sākuma punkts dažādu konkurējošu plānu un darbu īstenošanai draudzē meklējams nesošajā un saistošajā Gara realitātē. Tāds ir garīgās atziņas ceļš un garīgā sprieduma īstenojums: nevis progress, bet atgriešanās.

Priekšnoteikums garīga sprieduma veidošanai ir Rakstu skaidrība, un tādēļ tajā rodams arī kritērijs garīgu spriedumu veidošanai. Šī skaidrība pastāv ārējā vārdā, ar kuru Gars iekšēji izgaismo cilvēkus, “lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” (2.Kor.4:6), jo visiem cilvēkiem bez izņēmuma aptumšota sirds (Rom.1:21), un tādēļ tie paši saviem spēkiem nav spējīgi kaut ko saprast par Dieva godību, gūt par to atziņu. Tādējādi ārējā Rakstu skaidrība sniedz iekšējo sirds apgaismību; bez šādi apskaidrotas sirds Raksti šķiet esam nesaprotami un pārprotami. Tad garīgs spriedums patiešām nav iespējams, un tādā gadījumā, lai nodrošinātu to, ka tie ir saprotami un saistoši, ir jāpiemēro citi kritēriji.

Ārējās un iekšējās Rakstu skaidrības resp. neskaidrības sakarā Luters savā rakstā “Par nebrīvo gribu” (1525) izvirza garīgā sprieduma divkāršu raksturojumu:

“Gari jāpārbauda resp. jāatšķir ar divkāršu spriedumu. Viens ir iekšējais (spriedums), ar kuru caur Svēto Garu vai kādu atsevišķu Dieva dāvanu katrs sev un sevis, atsevišķā, pestīšanai izgaismots, uz visdrošāko spriež un atšķir visu dogmas un uzskatus. Par to 1.Kor.2:15 sacīts: ‘Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina.’ Tas attiecas uz ticību un ir nepieciešams katram, un arī atsevišķajam kristietim..” Šis iekšējais spriedums (iudicium interius) ir tātad personīga droša ticības pārliecība, kā Svētā Gara dāvana, un tas rūpīgi jāatšķir no katras citas aksiomatizētas subjektivitātes. Tas jāņem vērā ne tikai katram teologam, tas jāprasa arī no ikviena kristieša un viņš uz to arī jāmudina. Gars tiktu noliegts, ja ticības pārliecības vietā vienmēr notiktu tikai jautājumu izvirzīšana par ticību, tā padarot ticību nedrošu, to apšaubot.

Katram kristietim Gara dāvātais iekšējais spriedums ved pie otra, ārējā sprieduma (iudicium externum). Kamēr iekšējais attiecas uz atsevišķa indivīda kristīgo eksistenci, ārējais saistīts ar kristīgu kopību: “Tādēļ otrs ir ārējs spriedums, ar kuru mēs vērtējam garus un dogmas ne tikai sev, bet citiem, citu pestīšanai. Šis spriedums ir lieta, kas attiecas uz publisku kalpošanu vārdam un ārējo amatu; visaugstākajā mērā tas ir vadītāju un vārda sludinātāju pienākums. Mēs to lietojam, stiprinot vājos ticībā un atspēkojot pretiniekus. Agrāk mēs to apzīmējām par Svēto Rakstu skaidrību. Tagad mēs sakām: Ar Rakstiem kā soģi baznīcas priekšā pārbaudāmi visi gari. Proti, tas īpašā veidā jāattiecina uz kristiešiem un viņiem absolūti jāturas pie tā, ka Svētie Raksti ir garīgā gaisma, daudz gaišāka par sauli, it īpaši lietās, kas nepieciešamas pestīšanai.”

Tātad garīgais spriedums var tikt veidots, tikai pamatojoties Rakstu skaidrībā; pilnīgi izslēgts ir ceļš, kurā Rakstu skaidrība būtu vēl tikai iegūstama. Ticību, kas tiek pakļauta pārbaudījumiem, stiprina Gars, darbodamies ar vārdu. Pretinieku atvairīšana parāda robežu, ko nosprauž Gars. Atsevišķa draudzes locekļa atbildība ir ļoti cieši saistīta ar visas draudzes atbildību garīgajā spriedumā, kas tiek pieņemts, kalpojot vārdam. Šeit redzams, ka ar garīgo spriedumu šajā laikā nekādā ziņā netiek veikta galīga norobežošanās, bet gan, ka runa ir par paliekošu pretrunu, kādu to izraisa Gara liecība un vārda sludināšana. Tas sākas mūsos pašos, turpinās, kalpojot pārbaudījumiem pakļautajai ticībai, un pārtop aizvien jaunā atbildībā par patiesas un nepatiesas ticības atšķiršanu un nodalīšanu.

Kā garīgs notikums tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā kāds mācības tēžu konformisms vai interpretējoša tekstu pasniegšana atbilstoši laiku pārmaiņām. Visa pamatā ir līdzekļi, ar kuriem darbojas Gars, t.i., vārds un sakraments. Garīgā sprieduma reducēšanu uz šiem “žēlastības līdzekļiem” rāda Augsburgas ticības apliecības 5. un 7. artikuls: “Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai. Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību. Tas darbojas, kur un kad Dievs to grib tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju…” Lai veiktu savu uzdevumu, baznīca tiek uzcelta kā “svēto kopība”, un tā atpazīstama kā tāda, “kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus”. Šie līdzekļi, ar kuriem darbojas Gars, ir skaidri jāatšķir no augļiem, kas izaug no Gara darbošanās. Minētajos Bībeles piemēros regulāri tiek pieminēts garīgā sprieduma pamats tādās situācijās, kurās draudzes locekļu starpā izraisās strīds par tādiem augļiem.

Garīgā sprieduma – kas īpašā veidā saistīts ar vārdu un sakramentu – priekšnoteikums jau vienmēr ir darbība un ietekme, un tādēļ nav jājautā par kādu īpašu tā īstenošanu. Ja šī kalpošana nenotiek asertoriskā formā, kas pamatojas apsolījumā, bet gan problemātiskā formā, saskaņā ar kuru vajadzētu pamatoties jauno laiku cilvēka problēmās, tad tā, vērtējot dziļāk, ir Gara noliegšana. Taču tad Gars ne vien tiek noliegts, bet arī aizvietots ar citiem gariem.