Gars, kas mūs sargā

“Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.” [Jņ.15:26–16:4]

Klāt ir Vasarsvētki! Pirms gandrīz divtūkstoš gadiem mūsu Pestītājs ieņēma savu vietu godības krēslā Debesīs. Viņš vienīgais valda visā Visumā, Viņš, kam vara gan debesīs, gan virs zemes. Šo dievišķo patiesību mēs atrodam Svētajos Vārdos, un mēs, kuri ticam uz Jēzu Kristu, priecīgi svinam šos Svētā Gara nākšanas svētkus.

Jēzus mācekļi jau no Debesbraukšanas dienas ar nepacietību gaidīt gaidīja viņiem apsolīto aizstāvi – Svēto Garu. Jēzus – patiess cilvēks un patiess Dievs – visu paveicot līdz galam, šo pasauli bija atstājis un uzņemts Debesīs savā godībā. Taču šī pasaule nepalika un arī nepaliks bez Dieva klātbūtnes, kā Jēzus bija solījis: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:20] Dievs Svētais Gars nāca pār mācekļiem cilvēka prātam neaptveramā veidā.

Bībelē mēs lasām, ka Svētajam Garam ir daudz dažādu apzīmējumu – Iepriecinātājs, Patiesības Gars, Aizstāvis un vēl citi, taču ne vārdu formulējumos, bet ticībā tas tverams. Tomēr jebkurš vārds, kas apzīmē ko pozitīvu vai cēlu, der Dieva apzīmēšanai, jo viss labais nāk no Dieva, bet viss ļaunais no sātana, kas šajā pasaulē visu labo posta un ārda.

Vēl šodien ikvienam no mums ir nepieciešama Dieva Svētā Gara aizstāvība, jo citādi mēs esam līdzīgi tiem bailīgajiem Jēzus mācekļiem, kuri pulcējās kopā aiz aizslēgtām durvīm, baidoties no pasaules draudiem. Pagānismā iestigusī lielākā pasaules daļa vienmēr būs drauds patiesi ticīgiem. Lai sātans arī mūs neierautu lielajā, no Dieva atkritušo pasaules bērnu pūlī, mācīsimies no šīsdienas Dieva vārdiem.

Brīnišķā un prātam neaptveramā veidā Jēzus augšāmcēlās, uzvarēja grēka, nāves un elles varu. Viņš iepriecināja savus mācekļus, stājoties to vidū un uzrunājot ar stiprinājuma un mierinājuma vārdiem. Viņi joprojām jutās nedroši. Kāpēc? Kaut arī veselus trīs gadus šie mācekļi bija sekojuši savam skolotājam, dzirdējuši Viņa mācību visā pilnībā, bijuši klāt Jēzus veiktajos brīnuma darbos, pieredzējuši visas cilvēces pestīšanas plāna piepildījumu, Jēzus augšāmcelšanos, pēc četrdesmit dienām Debesbraukšanu, viņi vēl joprojām nespēja kļūt par drošiem Jēzus lieciniekiem. Tas nebija viņu spēkos! Jēzus sūtītais Svētais Gars pārveidoja mācekļus jaunā kvalitātē – bezbailīgos ticības lieciniekos, lielos apustuļos, kurus vēl šodien piesauc, studē un sludina.

Cilvēces pirmajos Vasarsvētkos piepildījās Jēzus pravietojuma vārdi: “Šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās.” [Mk.16:17] Šajā pašā dienā, kad Svētais Gars bija nācis, visi klātesošie, kuru vidū bija daudzi cittautieši, dzirdēja mācekļus sludinām Evaņģēliju katra klausītāja dzimtajā valodā. Tas pārsteidza visus klātesošos. Apustuļu drošsirdīgo nostāju mēs saklausām Pētera vārdos, kurus viņš veltīja israēliešiem, skaidrojot nesenā pagātnē netikušos notikumus: “Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā. Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” [Ap.d.2:36-38]

Šo pašu patiesību Pēteris zinātu pasludināt arī pirms Vasarsvētkiem, tomēr viņš neuzdrošinātos, un arī rezultāts nebūtu tāds, kāds tas bija šim pasludinājumam, kad ar Pētera muti pats Svētais Gars deva šos vārdus izrunāt. Daudzi atgriezās no grēkiem un kristījās Jēzus vārdā, strauji auga draudzes. Šis ir labs piemērs, kā pareizi kristīgām draudzēm būtu jāveidojas arī šodien. Nevis pēc laicīgās sabiedrības izstrādātām likumsakarībām jādibina reliģiskas organizācijas, bet gan – pasludinot Evaņģēliju, kur Svētais Gars dod liecību par Jēzu un cilvēkus ieved ticībā pēc Jēzus pavēles: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”

Un apustuļi Svētā Gara vadībā un spēkā liecināja par Jēzu, nebaidīdamies ne no kādiem aizliegumiem un draudiem. Vasarsvētki pamatoti tiek uzskatīti arī par kristīgās baznīcas dzimšanas vai tapšanas svētkiem.

Visiem apustuļiem nācās piedzīvot jau pirms ciešanu laika notikumiem teiktos Jēzus pravietojuma vārdus: “Tie jūs izslēgs no draudzes un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Tā tas notika ar gandrīz visiem apustuļiem. Tiem nācās iet mocekļa ceļu un mirt asinsliecinieku nāvē. Bībelē mēs lasām par vajāšanām un tiem drausmīgajiem sodiem, kas pirmajiem kristiešiem bija jāpārdzīvo. Viens no dedzīgākajiem kristiešu vajātājiem, kas tādējādi iedomājās kalpojam Dievam, bija farizejs Sauls, kas uz Damaskas ceļa, dodoties jaunās kristiešu medībās, īpašā veidā no Jēzus uzrunāts, pārtapa par ievērojamāko apustuli – apsutuli Pāvilu, kas vēlāk tika sūtīts uz bīstamām vietām un pagānu zemēm nest vēsti par Jēzu. Ne šis notikums, ne Konstantīna pavēle, kas piešķīra kristīgai ticībai likumīgu statusu Romas impērijā, nepārtrauca kristiešu vajāšanas. Vajāšanas turpinājās gan viduslaikos, kad inkvizīcijas vara nāvei nodeva tūkstošiem baznīcas varai nepaklausīgo, kā arī reformācijas laikā, kad vajāja Mārtiņu Luteru un viņa piekritējus. Luters, tiekoties ar saviem pretiniekiem, teica:

Mārtiņš lai mirst, lai dzīvo Kristus.

Toreiz Mārtiņš izdzīvoja, bet šķiet savādi, ka baznīcas varas vīri, kas viņu vajāja, bija pārliecināti, ka kalpo Dievam. Katru laikmetu raksturo savs vajāšanu veids. Šodien uz sārta nevienu nededzinās, atklāti neuzbruks un cietumā nepūdēs, kā tas bija komunisma laikā. Bet mūsdienīgā veidā šie uzbrukumi pastāv un pastāvēs, jo sātans par to gādā. Kopš Jēzus laika šai pasaulē daudz kas ir mainījies, taču joprojām nav zudis pasaules ienaids pret Jēzu un Viņa sekotājiem. Tiek radīti apstākļi, izstrādāti likumi, kur patiesi ticīgie tiek uzskatīti par nevēlamiem, pat kaitīgiem un nemiera sējējiem sabiedrībā. Vēl arvien ir spēkā un piepildās Jēzus vārdi: “Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.”

Tikai Svētā Gara aizstāvībā iespējams paciest šādus uzbrukumus, taču ienaidnieka naidīgums nav spējis līdz šim iznīcināt patiesu kristīgu draudzi. Tā joprojām pastāv un pastāvēs visā pasaulē, kur vien Kristus vārdā šo aizstāvības darbu veic.

Lūdz ticībā Jēzu arī tu, lai Viņš savā vārdā sūta pie tevis Aizstāvi – Svēto Garu, kas tevi pilda ar saviem Debesu spēkiem. Tad būsi šos Vasarsvētkus nosvinējis sev par īstenu dvēseles svētību.

Āmen.