Georgs Mancelis un viņa sprediķu grāmata

Vācu tautības mācītājs, teologs un latviešu rakstniecības pamatlicējs Georgs Mancelis [1593–1654] dzimis Mežmuižas mācītāja ģimenē, Kurzemē. Pamatizglītību ieguvis mājās, 1605.gadā viņš dodas uz Jelgavu. Iespējams, ka tieši šeit – Jelgavas latīņu skolā – Mancelim radās viņa mīlestība pret latviešu valodu.

Šīs skolas direktors Andreass Gecelis [Getzel] bija tā laika latviešu valodas pētnieks. Viņš pārtulkojis latviešu valodā Psalmu grāmatu un Salamana pamācības, kā arī ieviesis garumzīmi latviešu rakstībā.

1608.gadā Mancelis dodas uz Rīgu un iestājas Domskolā, kas tajā laikā bija augstākā akadēmiskā mācību iestāde Baltijā. Par šīs skolas direktoru tikko kā bija kļuvis Hermanis Samsons, pārliecināts luteriskās ortodoksijas pārstāvis. Nav zināms, vai Mancelis Domskolu pabeidz, jo 1611.gadā viņš dodas studēt uz Ščecinu, bet jau nākamajā 1612.gadā, pārceļas uz Rostokas universitāti. Ieguvis licenciāta pakāpi, Mancelis 1615.gadā atgriežas Kurzemē, cerēdams drīz doties atpakaļ uz Vāciju, lai studijas turpinātu. Tomēr vai nu līdzekļu trūkuma, vai kādu citu mums nezināmu iemeslu dēļ tas viņam neizdodas.

1616.gadā Mancelis tiek ordinēts un kļūst par mācītāju Valles draudzē, kur kalpo četrus gadus. 1620.gadā Mancelis pārceļas un Sēlpili, kur kalpo par mācītāju vēl sešus gadus. Šis laiks viņa personiskajā dzīvē ir ārkārtīgi smags. Visapkārt plosās karš un mēris. Epidēmijas laikā Mancelis zaudē visu savu ģimeni, izņemot vienu dēlu, bet arī viņš dažus gadus vēlāk mirst Tērbatā.

Tērbatā Mancelis ierodas 1626.gada ziemā pēc pilsētas rātes aicinājuma. Šeit viņš kalpo par virsmācītāju lielākajā pilsētas vācu draudzē – Svētā Jāņa baznīcā, kā arī vada pilsētas skolu un ir atbildīgs par visu izglītības darbu Terbatā. 1630.gadā Tērbatā tiek nodibināta Akadēmiskā ģimnāzija, kas pāris gadus vēlāk pārtop universitātē. Ģimnāzijā Mancelis ir teoloģijas un grieķu valodas profesors, bet universitātē strādā Teoloģijas fakultātē, kā arī ieņem vairākus administratīvus amatus, līdz 1636.gadā kļūst par Tērbatas universitātes rektoru. Tomēr jau pavisam drīz 1638.gadā pēc vairākkārtēja Kurzemes superintendenta Paula Einhorna aicinājuma Mancelis atgriežas Kurzemē, kur kļūst par hercoga galma mācītāju. Līdz mūža beigām – 1654.gadam – Mancelis dzīvo un strādā Jelgavā.

Manceļa literāro darbību var iedalīt trīs daļās. Pirmkārt, tie ir viņa akadēmiski teoloģiskie raksti, kas sarakstīti latīņu valodā un publicēti Upsalā un Tērbatā. Otrkārt, tie ir sprediķi un celsmes literatūra vācu valodā. Treškārt, un tas mūs interesē visvairāk, tie ir raksti un tulkojumi latviešu valodā.

Mancelis ir tulkojis latviski Salamana sakāmvārdus [1637] un Sīraka gudrības grāmatu [1642]. 1631.gadā tiek publicēta viņa sastādīta mācītāja rokasgrāmata Lettisch Vademecum, [Latviešu ceļvedis], tajā ir sešas daļas:

1. Katras svētdienas Evaņģēlija un vēstuļu teksti;
2. Jēzus Kristus ciešanu stāsti;
3. Jeruzālemes izpostīšanas stāsti, kuru pamatā ir jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija darbs “Jūdu karš”;
4. Garīgās dziesmas, psalmi, kolektes un citas lūgšanas;
5. Mārtiņa Lutera Mazais katehisms;
6. Sīraka gudrības grāmatas tulkojums.

Ar šo darbu Mancelis ne tikai deva jaunu labāku iespēju latviešiem apgūt kristīgo mācību, bet arī ieviesa jaunu latviešu valodas rakstību, ko mēs pazīstam, kā tā saucamo veco druku, t.i. , rakstību ar gotiskajiem burtiem. 1638.gadā ar nosaukumu Lettus [Latvietis] tika publicēta pirmā Manceļa sastādītā vācu – latviešu vārdnīca. Tā ir pirmā latviešu valodas vārdnīca vispār. Šai vārdnīcai ir pielikums: “Latviešu frazeoloģija”, kam savukārt divi pielikumi – “Desmit sarunas” un Salamana sakāmo vārdu tulkojums latviešu valodā. Desmit sarunas, kā norāda Aleksejs Apīnis, ir pirmais latviešu “mākslinieciskās prozas iedīglis.”

Pats ievērojamākais Manceļa darbs, tomēr neapšaubāmi ir viņa sprediķu grāmata Lettische Lang–gewunschte Postill [Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata.] Tā ir pirmā un divus gadsimtus latviešu vidū visvairāk lasītā sprediķu grāmata, kam popularitātes ziņā nevar līdzināties neviena no vēlāko autoru publicētajām sprediķu grāmatām.

Baznīcas vēsturnieks Ludvigs Adamovičs Manceļa sprediķu grāmatu raksturo šādi:

“Manceļa sprediķi cenšas veicināt ārējo baznīciskumu: skubina nākt uz baznīcu un iet pie dievgalda, piesavināties kristīgas mācības; apkaro pagānisma un katolicisma atliekas, aizstāv mācītāja cieņu un nozīmi. Bet viņš grib arī nodibināt un nostiprināt latviešos kristīgas dzīves parašas: svētdienas svētīšanu, lūgšanu un aizlūgšanu praksi, dievpalīga došanu, garīgu dziesmu dziedāšanu, kristīgu laulības dzīvi u. tml. – kas patiesībā jau tiecas uz visas viņu gara pasaules pārveidošanu. Viņš apkaro netikumus: dzeršanu, slinkošanu, netiklību, lepnību, vieglprātību un cenšas izveidot vecāku un bērnu, vīru un sievu, kungu, saimnieku un kalpu attiecības kristīgā tikumiskā garā ”

Literatūras un baznīcas vēsturnieku vidū mēs varētu atrast vēl daudz un dažādu cildinošu izteikumu par Manceļa Ilgi gaidīto latviešu sprediķu grāmatu, tomēr vispareizākos vārdus šīs grāmatas sakarībā ir teicis grāmatnieks Aleksejs Apīnis:

“Pirmreizīgs, pirmais savā žanrā un pēc satura.. To vien konstatēt nav gana.. Te ir tik daudz būtiska, ka nepieciešams ieskatīties šais senajās nodzeltējušajās grāmatu lappusēs ciešāk.”

Mēs sekosim šim ieteikumam un nedaudz vairāk iepazīsimies ar pašu Manceļa sprediķu grāmatu.