Glābjoša ticība

Esmu sapratis, ka viss ir piepildīts un sagatavots, visi grēki izpirkti, visas Dieva dusmas un Bauslības lāsts ir remdēts un to vietā visiem ir sagādāta tāda žēlastība un taisnība, ka pat paši bezdievīgākie grēka vergi var nākt un vēlreiz nākt, lai to saņemtu, ietērptos brīnišķīgajās drēbēs un gūtu prieku debesīs pie Dieva un eņģeļiem.

Esmu sapratis, ka laupītājs pie krusta saņēma tūlītēju piedošanu: “..šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk.23:43); tāpat cietumsargam Filipos lielā garīgā atmoda notika tajā pašā naktī — viņš tūlīt noticēja un priecājās (Ap.d.16:23-34). Esmu sapratis arī to, ka pestīšana ir brīva dāvana un velte, ar ko Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība..” (1.Jņ.5:12).

Esmu sapratis arī to, ka šī glābjošā ticība aptver un pārrada visu cilvēku, savieno viņu ar Pestītāju un kļūst cilvēkam par visu viņa dzīvi, prieku, spēku un gudrību, par viņa “jauno dziesmu”, ka tā pati vientiesīgā, attaisnojošā ticība ir arī svētdarīšanas avots un dzīvības spēks: “..kas ir Kristū, tas ir jauns radījums..” (2.Kor.5:17) — ar pilnīgi jaunu mīlestību pret Dieva baušļiem un labprātību pret visu svēto un debešķīgo.

Tas viss ir Dieva vārda pamats pestīšanas ceļam un labs ceļvedis krietnām un satriektām dvēselēm. Tomēr cilvēka sirds ir viltīga un nepakļāvīga, nereti tā ar savu neatgriezīgumu šo dievišķo žēlastību lieto aplami un pievil sevi ar maldīgu pārliecību. Tas cilvēkos diemžēl neizraisa nekādas izmaiņas, ne-saista tos ar Glābēju, neatdzemdina un nedara svētus, un cilvēki, piesaukdami žēlastību, Kristu, ticību, joprojām paliek savā netaisnībā. Tāpēc Svētie Raksti sniedz arī atbildi uz jautājumu: “Kas man jādara, lai taptu pestīts?” Bībele māca arī par atgriešanos, prāta pārmaiņu, atdzimšanu, par satriektu un noskumušu garu, par dievišķu noskumšanu, kas ved uz atgriešanos. Bībele runā par sevis pārbaudīšanu, par to, ka Bauslība ir nākusi, lai grēks vairotos, kā arī par šauro ceļu.

Šie vārdi rāda mums to, ka glābjoša ticība nav tikai zināšanas un piekrišana vārdiem par Kristu un izpirkumu, tās nav kādas cilvēciskā prāta spekulācijas par augstām lietām, kas arī sniedz apmierinājumu un gūst izplatību. Ticība ir dievišķs darbs dvēselē, kas satver un pārrada visu cilvēku.

Mārtiņš Luters ievadā Vēstules romiešiem komentāram raksta:

“Ticība ir dievišķs darbs mūsos, ka mēs atgriežamies un piedzimstam no Dieva (Jņ.1:13), kad tiek nogalināts vecais Ādams, un ticība dara mūs par jauniem cilvēkiem sirdī, prātā un visos mūsu spēkos un sev līdzi nes Svēto Garu. Ak, šī ticība ir rosīga, darbīga un spēcīga lieta, un ir neiespējami, ka tā paliktu bez labiem augļiem. Tā nevaicā, kādi labi darbi ir darāmi, bet, pirms tas ir pavaicāts, tā jau šos darbus dara un pastāvīgi tajos rosās. Bet tas, kas šādus labus darbus nedara, ir bez ticības un nemaz nezina, kas ir ticība un labie darbi.”