Glābšana un jauna dzīve
Ja sakām, ka taisnošanas brīdi grēciniekā nenotiek nekādas izmaiņas un viņš tāpat paliek grēcinieks, un ka svētdzīve ir taisnošanas auglis un sekas, ir vajadzīgs paskaidrojums, proti, ka taisnošana un svētdzīvošana faktiski neseko viena otrai laika izpratnē.
Starp tām nevar būt ne ilgāks, ne īsāks laika sprīdis, nav iespējams vispirms būt taisnotam un tad gaidīt mēnesi vai gadu, lai kļūtu svēts. Bībele saka, ka Kristus ir kļuvis par mūsu svētumu. (1.Kor.1:30) Nav iespējams vispirms pieņemt Jēzu kā Glābēju un pēc kāda laika-kā Svētdarītāju. Tas, kurš pieņem Jēzu, pieņem Viņu gan kā Taisnotāju, gan kā Svētdarītāju. Brīdī, kad Svētais Gars caur Evaņģēlija vēsti aizdedzina sirdi ticību, grēcinieks ir attaisnots. Tajā pašā brīdī viņš piedzimst jaunai dzīvei.
Taču, ja runājam par atšķirību starp taisnošanu un svētdarīšanu, mums tomēr jārunā par šiem procesiem kā par laika izpratnē sekojošiem viens otram, tāpēc ka tie ir ļoti atšķirīgi. Tainošana notiek debesis un ir Dieva spriedums. Svētdarīšana notiek mani; tā ir jaunā dzīve, ko rada un baro Vārds un Sakraments. Tainošana balstās vienīgi uz Jēzus nopelnu un Dieva žēlastību. Pirms tam no manis netiek prasīta jauna dzīve. Svētdarīšana ir sekas tam, ka esmu uzņemts žēlastības ietekmes sfērā un Dieva acis kļuvis svēts un tīrs.
Tāpēc mēs, cilvēki, nevaram izskaidrot atšķirību starp tiem citādi, kā iedomājoties, ka pastāv arī laika atstarpe. Cilvēcīgā valoda nedod mums citu iespēju. Tāpēc mēs sakām, ka vispirms notiek taisnošana un pēc tam svēttapšana. Tas ir pilnīgi pareizi, lai gan viens bez otra nevar not Īpaši jāuzsver, ka svētdzīve nav iespējama, pirms cilvēks līdz ar grēku piedošanu nav nonācis žēlastības ietekmes sfērā. Cilvēks, kas nav pestīts un jaunpiedzimis garā, nevar kļūt svēts. Tas, kurš cīnās, lai kļūtu svētā. bez jaunpiedzimšanas, aktivizē vienīgi “nedzīvos darbus”. (Ebr.6:1) Kristus vienmēr ir mūsu taisnīgums.
Taisnošana nenorāda uz kaut ko, kas notiek tikai vienu vienīgu reizi. Mēs jau konstatējām, ka taisnošana ir tiesisks akts, kas debesis ir apstiprināts brīdi, kad grēcinieks nāk pie Jēzus, taču tas nenozīmē, ka taisnošanas process ar to ir beidzies un sākas kaut kas pilnīgi jauns. Nē, taisnošana ir kristieša pamatnoteikums. Tieši tāpat, kā cilvēks tiek pestīts žēlastībā Jēzus dēļ tad, kad viņš nāk pie Dieva, tāpat viņam ir atļauts dzīvot ar Dievu (ar tādiem pašiem noteikumiem) arī nākotnē. Tieši tāpat, kā cilvēks līdz ar grēku piedošanu un Jēzus taisnības dāvanu, ko viņš saņem pestīšanas brīdi, ir taisnots un svēts Dieva priekšā, tāpat arī šī grēku piedošana un Jēzus taisnība netiek viņam atrauta arī nākotnē. Tas ir viņa ticības pamats gan visā dzīves laikā, gan arī nāvē, līdz viņš nonāks Dieva tiesas priekša. Galu galā tas ir pēdējais patvērums, kas pieder ikvienam ticīgajam. Tikai Jēzus pabeigtais pestīšanas darbs var mūs glābt, nevis pieaugšana svētdzīvē, kas notiek pēc tam. Un, kad mēs Pastarā dienā stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā, vienīgi Jēzus pestīšanas darbs, nevis mūsu svētdzīve, varēs mūs glābt. Kāda seno laiku dvēseļu gana vārdi skan tā:
Pat mūsu vislabākie un svētākie darbi ir jāapklāj ar Jēzus taisnības baltajām drēbēm.
Ticīgajam jādzīvo pilnīgā grēka atziņā un grēku nožēlā ik dienas. Viņam katru dienu no jauna kā pazudušam grēciniekam jānāk pie Jēzus un jāsaņem Viņa nepelnītā žēlastība. Ticīgais ik dienas dzīvo taisnošanas žēlastībā. Ticīgais ir “vienlaicīgi gan taisnīgs, gan grēcīgs”. (Luters) Pats sevi viņš ir grēcinieks, taču Kristu viņš ir taisnots. Tādēļ ir svarīgi atšķirt taisnošanu no svēttapšanas. Mēs tiekam glābti taisnošanā. Mūsu svētdzīve nevar mūs glābt, tā ir taisnošanas auglis. Taču mēs nedrīkstam šos jēdzienus šķirt. Tie ir nedalāmi saistīti
Ieskaties