Godības pilna atpestīšana

Israēla bērni nopūtās zem smaga un nepanesama jūga. No Ēģiptes uz To Kungu un debesīm nemitīgi pacēlās palīgā saucieni par tautas postu un nelaimi, no kā neviens jūdus nevarēja atbrīvot. Faraons un viņa karapulki bija pārlieku vareni. Taču verdzības posts vēl nebija sasniedzis īstos apmērus, kamēr vien pie viņiem nebija ieradies Mozus. Un tikai tad, kad Mozus tautai sāka sludināt iziešanu no verdzības un faraonam teica: “Tā saka Tas Kungs: atlaid Manu tautu!” (2.Moz.5:1), šī verdzība un apspiešana kļuva pa īstam smaga un neizturama.

Vispirms tauta tika modināta apzināties savu postu. Kopš dzimšanas tie bija bijuši vergi un nezināja, ko nozīmē brīvība, pēc kuras ilgoties. Taču tad Mozus sāka runāt par brīvību un iziešanu no vergu nama, kas lika tiem just sava stāvokļa un vergu dzīves rūgtumu. Otrkārt, arī pats šis jūgs vēl bija nežēlīgi jākāpina.

2.Mozus grāmatā (5:6–14) lasām:

“Tai pašā dienā faraons pavēlēja ļaužu uzraugiem un viņu pārraugiem: “Turpmāk nedodiet vairs salmus ļaudīm ķieģeļu taisīšanai, kā tas bija līdz šim! Lai viņi paši iet un sagādā sev salmus. Un to ķieģeļu skaitu, kas viņiem bija līdz šim jātaisa, uzlieciet arī turpmāk, jūs to nedrīkstat samazināt. Viņi ir slinki, tāpēc viņi kliedz: iesim un upurēsim savam Dievam. Šo ļaužu darbu padariet smagāku, ka viņi strādātu un neklausītos viltus valodās.” Tad ļaužu uzraugi un viņu pārraugi izgāja un runāja uz ļaudīm, sacīdami: “Tā ir teicis faraons: es nedošu jums vairs salmus. Ejiet paši un gādājiet sev salmus, kur vien jūs tos atrodat, bet no jūsu darba mēra nekas netiks samazināts.” Tad ļaudis izklīda pa visu Ēģiptes zemi, lai savāktu rugājus salmu vietā. Un uzraugi tos skubināja, teikdami: “Pildiet savu pienākumu! Jūsu dienas uzdevums ir tāds pats kā agrāk, kad jums bija salmi.” Un faraona pārraugi sita no Israēla vidus ieceltos uzraugus, sacīdami: “Kādēļ jūs neesat izgatavojuši to pašu ķieģeļu skaitu kā līdz šim?””

Nu verdzība bija kļuvusi patiesi briesmīga, un nu arī tauta ar vislielāko izmisumu sauca un sūdzējās pret Mozu, kas bija izraisījis valdnieka dusmas. Tā tie kļuva pavisam izmisuši un zaudēja jebkādas cerības uz atbrīvošanu no verdzības. Un tikai tad bija pienācis īstais Dieva Tā Kunga laiks. Kā notika šī atbrīvošana? Tas bija Viņa visvarenības brīnums. Kādā tumšā un melnā naktī Dievs nolēma īstenot atmaksu Savas tautas apspiedējiem, sūtīdams nāves eņģeli, lai iznīcinātu visus Ēģiptes pirmdzimtos. No nāves eņģeļa tos varēja paglābt tikai Pashā jēra asinis.

Tas Kungs bija devis sekojošu norādījumu: “Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi” (2.Moz.12:12-13). Par to, kā tas jādara, rakstīts tālāk: “Ņemiet pušķi īzapa un mērciet to asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas bļodā; un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam” (2.Moz.12:22).

Nupat bija pienākusi lielā glābšanas nakts! – “Un notika nakts vidū, ka Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos” (2.Moz.12:29). Tad apspiestajam un paverdzinātajam Israēlam notika tas, ko Tas Kungs gribēja pateikt par mūsu visu pestīšanu: “Jo atmaksas diena Man bija prātā un Mans pestīšanas gads bija atnācis” (Jes.63:4). Faraons bija pārbijies, bet visa Israēla tauta – atpestīta! Faraons sauca uz Mozu un Āronu: “Celieties un ejiet prom no manas tautas vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, ejiet un kalpojiet Tam Kungam, kā jūs to gribējāt. Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdzi, kā jūs esat sacījuši, un ejiet; un svētījiet arī mani.” Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes, jo viņi teica: “Mēs visi mirsim”” (2.Moz.12:31–33).

Redziet, kāda godības pilna atpestīšana un kāda steidzīga, svētīga pārmaiņa! Tas pats tirāns, kas pirms brīža ne uz kādiem noteikumiem nebija gatavs atlaist Israēlu, dzen tos ar visu varu, lai viņi iet prom tuksnesī! Un viņi, kas tikai pirms brīža bija visapspiestākie vergi zem nastas jūga un dzinēja rīkstes (Jes.9:3), nu bija kļuvuši par gluži brīviem kungiem. Šādi Tas Kungs bija rīkojies Savā atmaksas dienā. Ir taisnība tas, ko 126. psalms saka: “Kad Tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz. Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle pilna gaviļu; tad savā starpā runāja citas tautas: “Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!” Tiešām, Tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies. Atved, Kungs, atpakaļ mūsu cietumniekus, kā lietus liek atgriezties savās gultnēs upēm dienvidu zemēs! Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”

Redziet, kā viņi visi – lielie un mazie, jaunie un vecie, vīrieši un sievietes – pirmoreiz dzīvē spēja sajusties brīvi. Cik gan spoži nu spīdēja saule, kad prieka asaras lija pār viņu vaigiem! Cik jauki tiem smaidīja pretī visa daba, kalni, lejas un pļavas, jo tie bija “Tā Kunga atbrīvotie!” Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba bērni, kas devušies uz savu tēvu zemi, pulks ar seši simti tūkstošiem vīru, neskaitot sievietes un bērnus. Tieši šīs atmiņas par dižo atbrīvošanu bija tas, ko svinēja Vecās Derības Pashā svētkos.

Vai tas nav brīnišķīgs atainojums par visas pasaules lielo glābšanu, kas notiek Kristū! – Un tas, kas notika Vecajā Derībā, bija tikai ēnu tēli un paredzējums glābšanai, kam bija jānotiek Kristus nāvē.