Godības un krusta teoloģija

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Šīs ir pamattēzes par Lutera krusta teoloģiju, lai arī mēs, bez šaubām, neesam izsmēluši visu tās saturu. Tomēr ar pasacīto varētu pietikt, lai pamudinātu mūs no jauna iedziļināties luteriskās teoloģijas pamattēzēs. Mūsdienās šai teoloģijai mums ir īpaši daudz kas sakāms, jo mēs dzīvojam laikā, kad sagrūst pasaules ilūzijas – un arī ļoti daudzas kristīgās pasaules ilūzijas. Cik gan bieži mums nav nācies dzirdēt ka kristietības vēsts ir novecojusi, ka tas, kas tiek sludināts baznīcā, cilvēkus vairs neiespaido? Tajā ir zināma daļa patiesības. Tas, kas ir iznācis no tām teoloģijām, kuras gadsimta sākumā bija populāras protestantu vidū, un kas daudzās baznīcās tika sludinātas kā īstais Evaņģēlijs, viss tas patlaban ti tiešām ir novecojis. Tā ir godības teoloģija dažādās tās izpausmēs – un ikviens konfesionāls kristiešu grupējums ir izveidojis savu šādas teoloģijas versiju – kura ir apjukusi no pasaules vēstures gaitas, no Dieva bargajiem spriedumiem, kuri nāk arī pār baznīcu.

Mirkli padomājiet par tām vēstīm, kuras sākot ar šī gadsimta sākumu atskan no lielajām pasaules konferencēm un organizācijām. Kādu spriedumu Dievs ir izteicis tādiem dižajiem pasludinājumiem, ko bija iedvesmojusi saidra godības teoloģija, kā, piemēram, “Pasaules evaņģelizācija šīs pasaules laikā,” vai “Šis ir baznīcas gadsimts!” Šis spriedums ir skāris visas konfesijas. Pats Dievs ir mūs sūtījis grūtajā krusta skolā. Tur, kaujas laukos, gūstekņu nometnēs, zem bumbu lietus, starp satriektajiem slimniekiem un ievainotajiem, tur var “mirstot” (moriendo, kā saka Luters) iemācīties krusta teoloģiju. Tiem, kuri ir zaudējuši ilūzijas par šo pasauli un cilvēku, un laimi, kas tajā balstās, krusta vēsts var nākt kā patiesi priecīga vēsts.

Ja mēs vēlamies izbēgt no godības teoloģijai uzglūnošajām briesmām, tad visam, ko mēs baznīcā domājam un darām, ir jātiek šķīstītam krusta teoloģijā. Gluži kā pati “baznīca ir apslēpta un svētie nav zināmi” [Luters, LW 33:89], tāpat arī tās iekšējā dzīve ir “paslēpta zem krusta.” Gluži kā Kristus baznīca ir apslēpta, tāpat apslēpta ir arī ticīgo taisnība un svētums. Dieva darbošanās žēlastības līdzekļos ir apslēpta. Zem cilvēciskiem Rakstu vārdiem slēpjas Dieva vārda vēsts. Svētajā Vakarēdienā zem laicīgiem elementiem slēpjas miesa un asinis. Tomēr šī apslēptība allaž ir Viņa faktiskās klātbūtnes apslēptība. Kristus krusts nav vienīgi zīme, bet realitāte, jo krustā sistais nav ne tikai Dieva attēls, bet pats Dievs, miesā nākušais Dievs, atklātais Dievs, kurš ir apslēpts patiesā cilvēciskumā.

Tādēļ mūsu krusta sludināšana radīs cilvēkos ticību vienīgi tad, ja cilvēki pamanīs, ka mēs nesludinām kādus dedzīgus teorētiskus principus, pie kuriem mēs esam nonākuši, saduroties dažādiem pasaules uzskatiem. Krusta teoloģija nekad nav kristīga filozofija, kā tas ir ar godības teoloģiju. Es nekad nevaru stāties pretī krustā sistajam kā objektīvs vērotājs un izteikt savu spriedumu par Viņu. Drīzāk tas ir Viņš, kurš izsaka savu spriedumu par manīm – apsūdz un attaisno mani.

Tieši tādēļ krusta teoloģijai piemīt kāds izteikti praktisks aspekts. Ticēt krustam allaž nozīmē arī nest krustu. Jā vārds Kristus krustam ir arī jā vārds manam krustam. Ja tas tā nav, tad mēs tikai niekojamies. Nebūt nav nejaušība, ka, ik reizi, kad Jēzus runāja ar saviem mācekļiem par savu krustu, Viņš pieminēja arī to krustu, kurš viņiem būtu jānes, sekojot Viņam (Mt.16:21-24).

Saskaņā ar Luteru [Par konciliem un baznīcām], “svētā krusta nešana” ir viena no zīmēm, pēc kurām var pazīt Baznīcu, Dieva tautu: “Viņiem ir jāpārcieš visas iespējamās neveiksmes un vajāšanas, visdažādākie pārbaudījumi un ļaunas lietas no velna, pasaules un miesas (kā to norāda Tēvreize), kas uzdzen iekšējas skumjas, šaubas, bailes, ārēju nabadzību, nicinājumu, slimības un vājumu, lai tie līdzinātos savai galvai, Kristum” [WA 50:641 un turpmāk; LW 41:164]. Krusta teologiem tas būtu jāsaka pirmajiem, jo viņi kopā ar Luteru māca, ka tādējādi “Svētais Gars ne tikai dara svētus savus ļaudis, bet arī svētī tos” [LW 41:165].

Vai mēs vadām savas draudzes, uzlūkojot krustu? Ja nē, tad Lutera izpratnē mēs neesam nekādi teologi un mums būtu jāatsakās no vārda “luterānis”. Tā ir grūtākā visas teoloģijas daļa, iemācīties pateikt šo jā vārdu, skaidri izprotot, ko tas sevī ietver. To mēs lasām arī Lutera komentāros par Rom.12:2: “Un tā, gluži kā Dieva gudrība ir apslēpta zem ģeķības maskas, un patiesība – zem meliem [šeit Luters, protams, domā tādu izteikuma formu, kas mums šķiet nepatiesa] – jo tā Dieva vārds bieži pie mums nāk tādā formā, kura ir pretrunā ar mūsu pašu domāšanu, kurai, pēc tās pašas domām, ir patiesība [Luters šeit domā, ka Dieva vārds allaž nāk tādā veidā, ka saka to, kas ir pretrunā mūsu saprātam, kurš par pareiziem uzskata pats savus spriedumus] – tāpat arī Dieva griba, lai arī tā patiesi un dabiski ir “laba, pieņemama un pilnīga,” ir tā paslēpta zem ļaunuma, nepatikas un bezcerības maskas, ka mūsu gribai un, tā teikt, labajiem nolūkiem tā šķiet nekas cits, kā vien pats lielākais ļaunums un bezcerība, un nekādā gadījumā ne Dieva griba, bet gan drīzāk velna griba” [WA 56:446; LW 25:438 un tālāk]. Tas nozīmē: Gluži kā Dieva gudrība cilvēkiem šķiet ģeķība, kā Viņa patiesība šķiet meli, tāpat arī Dieva labā, žēlsirdīgā un pilnīgā griba atklājas kā ļauna, nežēlīga un bezcerīga griba. Dieva griba faktiski šķiet kā velna griba – tik ļoti tā ir apslēpta.

Taču tā tas ir vienīgi tik ilgi, kamēr cilvēks atsakās atsacīties pats no savas gribas un no tā, ko viņš uzskata par saviem cēlajiem nolūkiem, kopā ar viņa priekšstatiem par taisnību, labumu un patiesību. Kad tas notiek, tad ar mums ir kā ar Pēteri, kurš ļāva sevi vest tur, kur viņš nemaz nevēlējās iet un kurš tomēr vēlējās, lai viņu ved, jo tas bija veids, kādā viņš “Dievu godinās” (Jņ.21:18 un tālāk).

[Vēlreiz Luters, Lekcijas par Vēstuli romiešiem] “Cik pārsteidzoši! [..] Viņš vienlaicīgi gan vēlas, gan nevēlas. Tādējādi Kristus savā agonijā piepildīja savu negribību (tā teikt) ar visdedzīgāko labprātību. Jo Dievs tā darbojas visos savos svētajos, piespiežot viņus ar vislielāko labprātību darīt to, ko viņi visvairāk nevēlas.” Un viņš vēl piebilst: “Filozofi brīnās par šādu pretstatu un civēki to nesaprot. Tādēļ es teicu, k cilvēks to nekad nespēs aptvert, ja vien viņš pats no nepiedzīvos” [WA 56, 477; Amerikas izdevumā – 25, 439].

Šāds piedzīvojums ir ticības piedzīvojums, tādas ticības, kura neredz un nesaprot, kādu Luters piedēvē mirstošajam Ābrahāmam: “Viņš aizvēra acis un aizgāja ticības tumsā. Tur viņš atrada mūžīgu gaismu” [WA 42:655; LW 3:149].