Grēcīgā iekāre
Mēs arī saprotam, ka Viņš pavēl mums ne tikai būt apmierinātiem ar savu daļu un labprāt ļaut tuvākajam gūt viņa labumu, bet arī palīdzēt viņam to vairot, it kā tas būtu mūsējais. Par to apustulis ne tikai saka: “Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas..”, “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību” (Ebr.13:5; 1.Tim.6:6), bet arī piebilst šādi: “..neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Fil.2:4).
Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē to, ka rūpējamies un gādājam par to, kas otram ir visvairāk noderīgs. Šim bauslim vajadzētu aizkustināt pat visdrūmāko un dusmīgāko sirdi: “Ikviens lai raugās uz cita vajadzībām. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Jau tas vien ir brīnišķīgs vārds! Vai neviens netaisās to pildīt? Un kas gan cits to pildīs, ja ne es un tu – Viņa ļaudis?
Vai tiešām Tas Kungs būtu devis Savus vārdus bez īpašas jēgas un nopietnas vēlmes, lai tie tiktu pildīti? Vai arī mēs nerrosim Viņu tā, ka slavējam Viņa baušļus kā jaukus, taisnīgus un svētus, bet pēc tam no tiem novēršamies un tos nepildām? “Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu” (Lk.12:47).
Ja mūsu ļaunā daba tomēr visādi kalpos savam tuvākajam un neizkrāps tam ne santīma, tad tā katrā ziņā būs brīnišķīga taisnība, taču tikai cilvēku priekšā. Dieva svētā vaiga priekšā visas tavas ļaunās sirds iekāres ir kā uz delnas, pat ja tu tās apslāpē un neīsteno darbos un rīcībā.
Tu vari būt ārēji dievbijīgs, bet iekšēji bezdievīgs; dievbijīgs – darbos, bet pārkāpumu pilns savā sirdī, kam īstenībā vajadzēja būt svētam Dieva templim un svētnīcai. Kad nu sirdī tu nes tik ļaunas domas, vēlmes un iekāres, tad Dieva acīs tas viss ir briesmīgi un atbaidoši un Viņš to nepacietīs.
Tāpēc Viņš to aizliedz, Savā desmitajā bauslī sacīdams: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.” Šeit dievišķā majestāte galu galā pauž Savu vēlmi un nodomu ar visiem Saviem baušļiem, proti, lai mēs visi būtu pilnīgi tīri un svēti, kā Viņš pats ir svēts (3.Moz.11:44). Šeit dievišķā majestāte aizliedz pašu pirmo kustību, jā, grēcīgās iekāres esamību sirdī. Ievēro, kas ir grēcīgā iekāre!
Nenoliegsim, ka mums ir arī pavisam dabiskas vēlmes – pēc ēdiena, dzēriena, miega utt., un tas viss pieder cilvēciski ierobežotās dzīves sfērai (5.Moz.12:15). Mums ir arī garīgās vēlmes – ilgas un tiekšanās pēc Dieva, kas ir labas. Dāvids par to saka: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva” (Ps.42:2-3).
Savukārt grēcīgas ir visas tās iekāres, kas jelkādā veidā pretojas Dieva baušļiem un kārtībai, kā, piemēram, tās, ko Tas Kungs šeit piemin: nedrīkst iekārot sava tuvākā sievu (nešķīstas baudas), kalpu (savtīga labuma iekāre), lopu (alkatība), nedz ko citu, kas tam pieder. To visu Dievs nav piešķīris tev, bet tavam tuvākajam, vai tie būtu laicīgi īpašumi, gods, izcilība vai kāda cita rocība, – visās šajās lietās tev jāievēro Dieva prāts un labvēlība, lai tu neko svešu neiekāro.
Īsi sakot, iekāres ir grēcīgas tad, ja tu nepakļaujies Dievam un Viņa labajam prātam, pat ja tavi nolūki dažkārt šķistu gaužām nevainīgi, kā mēs to redzam pie Israēla tautas tuksnesī, kad tie iekāroja ļaunu (1.Kor.10:6). Viņu nolūks šķita pavisam nevainīgs: viņi vēlējās ēst gaļu un zivis (4.Moz.11:4).
Tomēr viņi nebija pakļāvušies Dieva gribai un kārtībai, ko Tas Kungs paredzēja dzīvei tuksnesī, viņi vēlējās atgriezties pie saviem Ēģiptes labumiem un nepaklausīja, kad Dievs to liedza. Tā izpaudās tautas ļaunprātība, un Dieva dusmas tos ķēra tik smagi, ka šo vietu nācās nosaukt par kārību kapiem, jo tur šos kārīgos ļaudis apglabāja.
Baušļa kopsavilkums ir šāds: kā labi bērni mēs nedrīkstam iekārot neko citu kā vien Dievu un Viņa labvēlību. Ja Dievs piešķir ēdienu, dzērienu, drēbes, draugus, godu un cieņu, mums ir ļauts to pateicībā baudīt, kamēr Dievs to neatņem. Bet, ja Dievs mums šīs dāvanas liedz, mums jābūt tikpat apmierinātiem kā tad, kad Viņš šīs dāvanas piešķīra. Vienmēr uzlūkosim pašu Kungu un Viņa labo prātu, jo tas ir vienīgais, kas mums vajadzīgs! Asafs to apdzied psalmā: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps.73:25-26).
Ieskaties