Grēcinieka attaisnošanās

“Un cilvēks [Ādams] sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu”.” [1.Moz.3:12]

Te Ādama samaitātība un ļaunums nāk gaismā. Dievs viņam uzdod konkrētu jautājumu, vai viņš ir grēkojis vai ne, tāpēc Ādams nevar izvairīties, un viņam jārunā par lietu. Bet ko viņš saka? Neviena patiesas nožēlas vārda. Nē, viņš tikai attaisnojas: “Tā sieva, ko Tu man devi, bija iemesls, kāpēc es ēdu.”

Tā ir pirmā lieta, kas raksturo kritušos cilvēkus: viņi neatzīst savus grēkus, bet vēlas parādīt sevi kā nevainīgus. Tas Kungs tūlīt pievēršas sievai un jautā: “Ko tu esi izdarījusi?” Bet viņa ir tāda pati kā Ādams. Viņa runā tādu pašu valodu. Viņa saka, ka kāds cits viņu piekrāpis. Viņa saka: “Čūska mani pievīla.”

Tā ir cilvēka dabai raksturīga iezīme, ko redzam pat mazos bērnos, tiklīdz viņi sāk runāt. Ja pastrādāts kāds nedarbs, viņi tūlīt noveļ vainu uz kādu citu. Tiem piemīt šī nekrietnā iedaba, iekams vēl viņi to mācījušies no citiem. Tā ir iedzimta un nemitīgi atklājas mūsu dabā lielās un mazās lietās.

Pirmkārt, tā atklājas cilvēku priekšā. Neviens nevēlas uzņemties vainu. Neviens nevēlas atzīt savu ļauno ieradumu. Ikviens to cenšas apklāt vai attaisnot. Un tas notiek pat tad, kad cilvēks iekšēji jūtas vainīgs. Otrkārt, tā atklājas Dieva priekšā. Neviens nevēlas apstāties pie Dieva sprieduma un atzīt tā patiesību, cilvēks vienmēr cenšas sevi attaisnot un aizbildināt. Tas ir visas pārdrošības, sirds neatgriezības un apcietinātības pamats.

Kad cilvēku smagi nospiež Dieva bauslība, viņa ļaunums tikai pieaug. Cilvēks kļūst rūgts pret Dievu, kurš mūs radījis un devis mums Savu bauslību. Tā ir otrā lieta, ko redzam Ādama atbildē. Viņš ne tikai sevi attaisno, bet visu vainu vēlas uzvelt Dievam. Ādams saka: “Tā sieva, ko Tu man devi,” utt. Šeit skaidri redzams, ka viņš vaino Dievu, kas viņam devis tādu sievu. Citādi viņš varētu teikt vienīgi “šī sieviete” vai “mana sieva” – īpaši tādēļ, ka nevienas citas sievietes jau nebija. Bet viņš apzināti piebilst: “Ko Tu man devi.”

Luters saka:

“Tādēļ tie ir naida un dusmu pilni vārdi pret Dievu. Tas ir tā, it kā viņš censtos sacīt: “Tu pats šos mēslus man esi uzmetis. Ja Tu nebūtu man devis šo sievieti, bet piešķīris viņai Savu dārzu un tā nebūtu dzīvojusi ar mani, tad, iespējams, es būtu palicis bez grēka. Bet tas, ka esmu grēkojis, ir Tava vaina, jo Tu man devi šo sievieti.””

Redzi, kāds šausmīgs ļaunums ir satvēris cilvēku, kurš iepriekš bija tik šķīsts un labs. Ādamam būtu bijis jāskrien pretī žēlsirdīgajam Tēvam, jānometas pie Viņa kājām, ar rūgtām asarām jāatzīst savs atbaidošais grēks un jālūdz piedošana. Bet tā vietā viņš sāk ar nepatiesām un izvairīgām atbildēm.

Viņš sāk apsūdzēt Dieva balsi un savu Dieva radīto kailo ķermeni, kas kļuva par iemeslu viņa bēgšanai. Kad Tas Kungs Ādamam prasa, vai viņš gadījumā nav grēkojis, viņš ar nepārprotamiem vārdiem sevi attaisno. Jā, viņš vaino Dievu un saka, ka Viņš ir atbildīgs par krišanu, jo Viņš deva šo sievieti.

Ādamam bija jāsaka: es esmu grēkojis. Bet viņš saka: Tu, Dievs, devi šo sievieti un Tu esi grēkojis. Ādamā mēs redzam to, kādi ir visi cilvēki un ko tie dara, kad ir grēkojuši un savā sirdsapziņā dzirdējuši bauslības balsi, kamēr Evaņģēlijs un ticība vēl nav satvērusi un izmainījusi viņu sirdis.

Iedomājies, ja Dievs tūdaļ būtu saucis: “Ādam, tev ir piedošana. Es zinu, kā tu esi grēkojis, bet Es tev piedodu.” Tad Ādama sirds iekšējā pazemotībā būtu nožēlojusi izdarīto, atzinusi un nolādējusi savu grēku un sacījusi: “Es esmu grēkojis! Es esmu grēkojis! Žēlsirdīgais Tēvs, piedod man!” Bet viņam vēl nebija piedošanas cerības. Ādams juta sevī tikai Dieva tiesu, un viņa sirds bija baiļu un šausmu pilna, tādēļ tā bija aizslēgta, cieta un rūgta pret Dievu.

Taču tas neko nelīdz, ka cilvēks saprot, cik viss ļauni. Kamēr Dieva žēlastība un piedošana nav iesildījusi un darījusi pazemīgu cilvēka sirdi, tas nespēj rīkoties citādi. Ieva, protams, saprata, cik vāji Ādams sevi attaisnoja, un viņai bija jāizdara pareizi secinājumi, jāpagodina Dievs, jāizsūdz savi grēki un pazemīgi jālūdz Viņa žēlastība un piedošana.

Tomēr viņa to nedara. Pēc īsa mirkļa Ieva rīkojas tieši tāpat kā Ādams. Viņa nav labāka. Savu vainu viņš noveļ uz sievu. Sieva vainu noveļ uz čūsku, kura tāpat bija Dieva radīta. It kā viņa gribētu teikt: Tu, Dievs, radīji čūsku un ļāvi tai uzturēties paradīzē un tā mani pievīla. Tādā veidā viņi abi apsūdz Radītāju un attaisno sevi, un tā tas notiek arvien!

Neticībai arvien seko nepaklausība, kas savu spēku izpauž visos locekļos. Un nepaklausībai seko savas vainas attaisnošana. Grēks nevēlas būt grēks un tikt sodīts kā grēks. Nē, tas vēlas, lai to sauc par šķīstību, un, kad tā notiek, visa vaina tiek uzvelta Dievam. Tādējādi tas vairs nav cilvēcisks, bet velnišķs grēks. Neticība kļūst par zaimošanu pret Dievu, un nepaklausība kļūst par apsūdzību pret Radītāju. Tā ir pēdējā grēka pakāpe: Dieva zaimošana un grēka uzvelšana Viņam, it kā tas būtu nācis no Viņa. To visu mēs redzam pie Ādama un Ievas.