Gribas brīvība

Starp iedzimtā grēka sekām mums ir noteikti jāmin arī gribas brīvības zaudējums garīgos jautājumos. Termins “brīvā griba” tiek lietots divējādā ziņā. Pirmkārt, tas apzīmē spēju vēlēties, kura atšķir cilvēku no visas racionālās radības. Brīvā griba šajā gadījumā tiek dēvēta arī par formālo brīvību jeb brīvību no spaidiem.

Lietot šo terminu šādā ziņā, mēs sakām, ka cilvēks pēc grēkā krišanas nav zaudējis brīvo gribu; jo, lai arī samaitātais cilvēks ir tik izvirtis, ka nespēj neko citu, kā vien grēkot (nespēj negrēkot), viņš tomēr grēko nevis pretēji savai gribai, bet gan saskaņā ar to. Citiem vārdiem, viņš nekad nav spiests grēkot, bet dara to pats pēc savas izvēles (Jņ.8:44). Hutters raksta:

Reizēm termins griba, jeb izvēle, tiek lietots, lai apzīmētu dvēseles spējas, patiesībā pat pašu gribas substanci, kuras funkcija ir vienkārši vēlēšanās. Raugoties no šāda viedokļa, diezin vai kāds noliegs cilvēka gribas brīvību.

Un Gerhards:

Runa nav par to, vai pēc grēkā krišanas cilvēks ir saglabājis gribas būtību; jo mēs to skaidri uzsveram, proti, ka cilvēks nav zaudējis savu gribu, bet gan tās kvalitāti.

Tomēr termins “brīvā griba” tiek lietots arī ar nozīmi “garīgas spējas,” ar kuru palīdzību samaitātais cilvēks var vēlēties to, kas ir garīgi labs, sagatavot sevi dievišķajai žēlastībai, tīrā mīlestībā uz Dievu piepildīt dievišķo bauslību, pieņemt Evaņģēliju un tam ticēt, un tādējādi pilnībā atgriezties, vai vismaz piedalīties savā atgriešanā. Lai atšķirtu “brīvo gribu” šādā nozīmē no vienkāršas spējas vēlēties, dogmātiķi to ir nosaukuši par garīgo brīvību jeb materiālo (t.i. reāli darbojošos) brīvību.

Kad termins “brīvā griba” tiek lietots šādā nozīmē, mēs, pamatojoties Rakstos, nepārprotami noliedzam, ka cilvēkam pēc grēkā krišanas būtu “brīva griba.” 1.Kor.2:14: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams;” Jņ.6:44: “Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis;” Rom.8:7: “Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj;” Ef.2:1: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.”

Ja nu dabiskais cilvēks neuzņem garīgas lietas, bet uzskata tās par ģeķību, patiešām, ja viņš ir miris savos pārkāpumos un grēkos, un ir naidā ar Dievu, tad, bez šaubām, viņam nav spēka vēlēties to, kas ir garīgi labs, pielāgoties dievišķajai žēlastībai un sagatavoties savai atgriešanai, vai līdzdarboties tajā. Gerhards raksta:

Izprotot terminu brīvība kā tādu, kurš apraksta brīvu spēju izvēlēties labo un atraidīt ļauno, kas piemita Ādamam, mēs uzskatam, ka Luteram bija pilnīga taisnība, sakot: “Brīvā griba ir vienīgi izkārtne bez pašas lietas, jeb lieta, kurai nav nekā, izņemot izkārtni.”

Līdzīgi arī Konkordijas formula saka:

“Garīgās un dievišķās lietās, kuras attiecas uz dvēseles pestīšanu, cilvēks ir kā sāls stabs, kā Lata sieva, jā, kā stabs un akmens, kā nedzīva statuja, kura nelieto nedz acis, nedz muti, nedz prātu, nedz sirdi. Jo cilvēks nedz redz, nedz uztver Dieva šausmīgās dusmas par grēku un nāvi, bet aizvien droši turpina grēkot, pat darot to apzināti un labprātīgi.

Viņš neuztver nedz mācību, nedz sludināšanu, līdz top apgaismots, atgriezts un Svētā Gara atdzemdināts.

Un vēlreiz:

Tādēļ Raksti noliedz, ka dabiskā cilvēka saprāts, sirds un griba būtu paši par sevi piemēroti un spējīgi domāt, saprast, būt spējīgi darīt, sākt, vēlēties, uzsākt, rīkoties, veikt vai piedalīties kaut kā garīgi laba veikšanā (2.Kor.3:5; Rom.3:12; Jņ.8:37; 1:5; 1.Kor.2:14; Rom.8:7; Jņ.15:5; Fil.2:13).

Taču, lai arī mūsu ticības apliecības māca, ka cilvēkam garīgās lietās nav brīvas gribas, tās, pamatojoties Svētajos Rakstos, pieļauj, ka dabiskā cilvēka griba ir brīva pasaulīgās lietās un zināmā mērā pat civilās taisnības īstenošanā. Augsburgas ticības apliecības apoloģija apgalvo:

Cilvēka gribai ir brīvība, izvēloties darbus un lietas, kuras ir spējīgs aptvert pats saprāts. Zināmā mērā tā spēj īstenot civilo taisnību jeb darbu taisnību; tā var runāt par Dievu, piedāvāt Dievam kalpošanu ar ārējiem darbiem, klausīt maģistrātiem un vecākiem; izvēloties ārējos darbus, tā var atturēt rokas no slepkavošanas, no laulības pārkāpšanas, no zagšanas. Tā kā cilvēka dabā ir saglabājušās prāta un spriešanas spējas attiecībā uz tiem objektiem, kuri ir pakļauti maņām, ir saglabājusies arī spēja izvēlēties starp šīm lietām, un brīvība, un vara īstenot civilo taisnību.

Ārkārtīgi svarīgs ir šeit izteiktais nosacījums, proti, ka šeit uzskaitītajās lietās cilvēkam “zināmā mērā” piemīt brīva griba, jo pēc savas dabas viņš ir tik pilnīgi miris pārkāpumos un grēkos, tik ļoti nonācis sātana varā (Ef.2;2; Kol.1:13; 2.Tim.2:26; Ap.d.26:18), ka viņa civilā taisnība ir tāla no pilnības. Tādēļ Apoloģija pamatoti piebilst:

Samaitātības vara ir tik liela, ka cilvēki daudz biežāk pakļaujas ļaunām nosliecēm nekā skaidram spriedumam. Un velns, kas ir spēcīgs bezdievjos, kā Pāvils saka Ef.2:2, nerimstoši mudina šo vājo dabu uz visdažādākajiem pārkāpumiem. Šo iemeslu dēļ civilā taisnība cilvēku vidū ir retums, jo mēs redzam, ka pat paši filzofi, kuri it kā ir tiekušies pēc šīs taisnības, to nav sasnieguši.

Rakstu mācību, ka cilvēka griba garīgās lietās ir pilnīgi nebrīva, akla, mirusi un naidīga pret Dievu, ir allaž pilnībā nolieguši sinergisti un semipelagiāņi. Konkordijas formula apraksta sinergistu maldus šādi:

Garīgās lietās cilvēks nav labajam miris pilnīgi, bet ir tikai smagi ievainots un pusdzīvs. Tādēļ, kaut arī brīvā griba ir pārāk vāja, lai pati savā spēkā sāktu atgriešanos pie Dieva un no sirds paklausītu Dieva bauslībai, tomēr, kad Svētais Gars ir ielicis pamatu un ar Evaņģēlija starpniecību aicinājis mūs, un piedāvājis mums savu žēlastību, grēku piedošanu, mūžīgu pestīšanu, tad brīvā griba pati savā dabiskajā spēkā var sastapties ar Dievu un zināmā mērā, lai arī visai vāji, darīt kaut ko lai palīdzētu iemantot žēlastību, līdzdarbotos tajā un padarītu cilvēku par cienīgu to saņemt, spējīgu uztvert un pieņemt, un ticēt Evaņģēlijam, un arī pati savā spēkā spēj sadarboties ar Svēto Garu, lai turpinātu un uzturētu šo darbu.

Oponējot šiem maldiem, Konkordijas formula pasludina:

Garīgās un dievišķās lietās neatdzimušā cilvēka saprāts, sirds un griba ir pilnīgi nespējīgi paši savā spēkā saprast, ticēt, pieņemt, domāt, vēlēties, aizsākt, izraisīt, darīt vai līdzdarboties kaut kur, bet ir pilnīgi miruši visam labajam, un samaitāti, tā kā cilvēka dabā pēc grēkā krišanas, pirms atdzimšanas, nav nedz atlikusi, nedz pastāv ne mazākā garīgā spēka dzirksts, ar kuras palīdzību viņš pats spētu sagatavot sevi Dieva žēlastībai, vai pieņemtu piedāvāto žēlastību, vai būtu spējīgs uz to pats no sevis, vai piemērotu, vai pielāgotu pats sevi tai, vai pats savā spēkā būtu spējīgs pats par sevi palīdzēt, darīt, izraisīt vai līdzdarboties, lai izraisītu kaut ko, kas pilnībā, daļēji vai kaut nedaudz, kaut visniecīgākajā mērā sekmētu viņa atgriešanos; bet viņš ir grēka kalps (Jņ.8:34) un velna gūsteknis, kuram tas ir pakļauts (Ef.2:2; 2.Tim.2:26). Tādēļ dabiskā brīvā griba, saskaņā ar tās samaitātajām nosliecēm un dabu, ir spēcīga un darbīga vienīgi tajā, kas ir nepatīkams un pretējs Dievam.

Starp argumentiem, kuri ir tikuši minēti, lai oponētu bibliskajai mācībai par brīvās gribas pilnīgo zaudēšanu garīgās lietās, vissvarīgākie ir šādi:

1. Dabiskajam cilvēkam garīgās lietās piemīt brīva griba, jo Sv. Pāvils pasludina: “Pagāni [..] izpilda tikumības likuma prasības” (Rom.2:14). Atbilde: Sv. Pāvils šeit apraksta vienīgi pagānu ārēju paklausību, nevis īstenu paklausību, kuras pamatā ir ticība Dievam un mīlestība uz Viņu; jo tas pats apustulis, kurš pasludina, ka pagāni dara bauslības darbus, pasludina arī to, ka viņiem šajā pasaulē nav Dieva un nav cerības (Ef.2:12), ka viņi ir atsvešināti no Dieva (Kol.1:21) un ir Viņa ienaidnieki (Rom.8:7). Lai arī pagāni zināmā mērā var īstenot civilo taisnību, viņi nav spējīgi uz garīgu taisnību. Cilvēks dabiskā stāvoklī atstumj Evaņģēliju atstumj, bet žēlastībā tic.
2. Dabiskajam cilvēkam ir jābūt brīvai gribai garīgos jautājumos, jo Dievs viņam pavēl turēt bauslību un ticēt Evaņģēlijam (Mt.22:37-39; Ap.d.16:31). Atbilde: Dieva dotā pavēle mums nedod iemeslu uzskatīt, ka cilvēks ir spējīgs to izpildīt (No dievišķās pavēles līdz cilvēka varēšanai nepastāv konsekvence (t.i. – tas, ka pastāv Dieva pavēle, vēl nenozīmē, ka cilvēks to var piepildīt).). Tas pats Dieva vārds, kurš pieprasa turēt bauslību (Gal.3:10) un ticēt Evaņģēlijam (Mk.1:15; Ap.d.16:31), māca arī to, ka dabiskais cilvēks pats savā spēkā nevar nedz ievērot bauslību (Sal.māc.7:20; Ps.143:2; Jes.64:6), nedz ticēt Kristum (Jņ.6:44; 2.Kor.3:5). Tomēr bauslības pavēles (Lk.10:28) nav nevajadzīgas un arī Evaņģēlija aicinājumi nav tukši (Mt.11:28), jo ar pirmo palīdzību Svētais Gars rada grēka apziņu (Rom.3:20), savukārt ar otro palīdzību Viņš izraisa ticību (Rom.10:17; 1.Kor.2:3), tā ka grēciniekā tomēr tiek sasniegta Dieva labā un žēlīgā griba, ar Dieva vārda sludināšanu aicinot viņu uz atgriešanos.
3. Dabiskajam cilvēkam ir jābūt brīvai gribai garīgos jautājumos, jo atgriešanās bez viņa paša līdzdarbības nozīmētu piespiešanu no Dieva puses. Atbilde: Grēcinieka atgriešana patiešām ir Dieva visuvarenā spēka darbs (Ef.1:19); taču tas nav neatvairāms jeb piespiedošs spēks, jo tam var pretoties (Mt.23:37). Tomēr jau pati atgriešanas būtība izslēdz piespiešanas iespēju; jo pamatā tā ir paša Dieva žēlīga tuvināšanās grēciniekam (Jņ.6:44), kas notiek ar žēlastības līdzekļu palīdzību (Rom.10:17). Konkordijas formula saka:
   

   [Mēs noraidām] arī to, ka tiek lietoti šādi izteicieni, proti, ka [..] Svētais Gars ir dots tiem, kuri Viņam apzināti un uzstājīgi pretojas; jo, kā saka Augustīns, atgriešanās brīdī Dievs nelabprātīgos padara par labprātīgajiem un mīt tajos.

4. Dabiskajam cilvēkam ir jābūt brīvai gribai garīgos jautājumos, jo Dievs izraisa vienīgi spēju ticēt un ne pašu ticību. Atbilde: Šis arguments balstā maldīgā premisā; jo “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Fil.2;13; sal. arī Ef.1:19; Fil.1:29). Citiem vārdiem, pati ticība, pateicoties kurai mēs topam pestīti, ir Dieva žēlīga dāvana un darbs mūsos.
5. Dabiskajam cilvēkam ir jābūt brīvai gribai garīgos jautājumos, jo bez viņa līdzdalības atgriešanās procesā tas, kurš ticētu, būtu nevis viņš, bet gan Svētais Gars. Atbilde: Šīs argumentācijas maldīgums atklājas tad, ja mēs ņemam vērā, ka, lai arī laicīgā dzīve ir Dieva dāvana, kura tiek sniegta cilvēkam bez viņa līdzdalības, tomēr ar dzīvību apveltītais cilvēks dzīvo pats, tā ka Dievs to viņa vietā nedara. Tāpat tas ir arī ar ticību, kura patiešām ir Dieva dāvana, taču vienlaicīgi arī tāda dāvana, kura pieder pašam ticīgajam. 2.Tim.1:12: “Es zinu, kam es esmu paļāvies.”
6. Dabiskajam cilvēkam ir jābūt brīvai gribai garīgos jautājumos, jo, ja viņš var nolādēt pats sevi, atsakoties ticēt, tad pēc dzelžainas loģikas likumiem no tā izriet, ka viņš var arī pestīt pats sevi, vēloties ticēt un tiecoties pēc tā. Atbilde: Raksti skaidri māca, ka no pirmā apgalvojuma nebūt neizriet šāds secinājums (Hoz.13:9).

Visi šie un citi iebildumi attiecībā uz dievišķo monergismu atgriešanas procesā nāk no grēcīgās sirds, kura ir gan lepna, gan paštaisna. Tie, kuri izvirza šādus argumentus, varētu tikt iedalīti trijās kategorijās:

• pelagiāņi, “kuri mācīja, ka cilvēks pats savā spēkā, bez Svētā Gara žēlastības var pats pievērsties Dievam, ticēt Evaņģēlijam, no sirds paklausīt Dieva bauslībai un tādējādi izpelnīties grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību”;
• semipelagiāņi (arminiāņi), “kuri māca, ka cilvēks pats savā spēkā var aizsākt savu atgriešanos, taču bez Dieva žēlastības nevar to pabeigt”;
• sinergisti, kuri māca, “ka, [..] ja Svētais Gars ar Dieva vārda sludināšanas palīdzību ir aizsācis grēcinieka atgriešanu un tādējādi piedāvājis savu žēlastību, tad cilvēka griba pati savā dabiskajā spēkā var tam palīdzēt, lai arī nedaudz un vāji, un sagatavot sevi žēlastībai, un pieņemt to, un ticēt Evaņģēlijam”.

Līdztekus Melanhtona klajajam sinergismam, kurš mācīja, ka cilvēks savā dabiskajā spēkā var līdzdarboties savā atgriešanās procesā, pastāv arī vēlāku dogmātiķu (Latermans) mācītas maigāka sinergisma forma, kura apgalvo, ka cilvēks var līdzdarboties savā atgriešanā ar garīgām spējām, kuras viņš saņem no Svētā Gara. Abas šīs formas rod atgriešanās un pestīšanas cēloni pašā cilvēkā. Taču cilvēks nesekmē savu atgriešanos nedz ar savām dabiskajām, nedz ar garīgajām spējām; nedz ar dabiskajām spējām, jo pēc savas dabas viņš ir Dieva ienaidnieks; un nedz ar viņam dotajām garīgajām spējām, jo, tiklīdz kā viņš gūst šīs garīgās spējas, viņš jau ir atgriezts.

Attiecībā uz šo jautājumu Konkordijas formula māca:

Ar šo līdzekļu palīdzību, proti, ar Viņa vārda sludināšanu un uzklausīšanu, Dievs darbojas un salauž cilvēku sirdis, un tuvojas cilvēkam, tā ka ar bauslības sludināšanas palīdzību viņš iepazīst savus grēkus un Dieva dusmas, un piedzīvo savā sirdī patiesas izbailes, grēku nožēlu un bēdas, un ar svētā Evaņģēlija sludināšanas, un pārdomāšanas palīdzību, uzklausot vēsti par grēku žēlīgo piedošanu Kristū, viņā iedegas ticības dzirksts, kura pieņem grēku piedošanu Kristus dēļ, un mierina sevi ar Evaņģēlija apsolījumu; un tādējādi sirdī tiek sūtīts Svētais Gars [kurš to visu izraisa].