Gudrie

Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt.2:1-12)

Šis ir visai neparasts stāsts, tik neparasts, ka pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir teika. Tikai rūpīgi iedziļinoties vēstījumā, notikumos, kas ar to saistīti, un ņemot talkā arī daudzus citus Bībeles vēstījumus, mēs varam šos vārdus pa īstam izprast. Kad Dieva vārdi kļūst izprotami, tie apgaismo un dara gudrus pat vientiesīgos.

Šī evaņģēlija sakarā būtu jāapskata trīs ļoti svarīgas lietas.

Pirmkārt, lai sastaptu Dievu Kristū, nav jāiet no mazāka spožuma uz lielāku, kā to iedomājas pasaule, bet gan otrādi – no lielāka spožuma uz mazāku, kā nācās iet gudrajiem. Tie devās projām no spožās, slavenās un gudrās Bābeles uz mazāk spožo un provinciālo Jeruzālemi un vēlāk tika vadīti uz pavisam necilo Bētlemes miestu, kura nosaukumu tie, visdrīzāk, nekad nebija dzirdējuši.

Otrkārt, tie sasniedza ceļa mērķi, vienīgi Dieva žēlastības vadīti, ticībā paklausīdami Rakstiem. Zvaigzne un Dieva praviešu balss tos vadīja ceļā.

Treškārt, šajā evaņģēlijā mēs varam skaidri ieraudzīt norādi uz mūsu Kunga Jēzus Kristus – ķēniņa, augstā priestera un upurjēra – trejādo kalpošanu.

Taču vispirms mums jāaplūko, jāpārdomā pats stāsts jeb notikums. Lai gan pirmajā brīdī tas šķiet gandrīz vai teiksmains, Matejs savā evaņģēlijā rīkojas kā īsts vēsturnieks un teologs, viņš apraksta notikumus, kas saistīti ar Jēzus dzimšanu tā, lai katram vērīgam lasītājam būtu iespēja gūt pārliecību, ka šie notikumi patiesi ir norisinājušies, un lai katram, kas izglītots Rakstos, būtu skaidrs, ko šie notikumi izsaka. Tas ir ļoti svarīgi tādēļ, lai katrs kristietis līdz ar apustuli Pēteri varētu apliecināt: “Nevis izgudrotām pasakām [mītiem] sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2.Pēt.1:16) Apustulis šeit lielo grieķu vārdu μῦθος jeb mīts, kas bija ļoti nozīmīgs pagānu reliģiskajā dzīvē. Pagāni ar šo vārdu apzīmēja stāstus, ar kuru palīdzību tie vēlējās izteikt kādas nozīmīgas savas reliģijas idejas; viņiem nebija īpaši svarīgi, vai mītos aprakstītie notikumi patiesi ir notikuši vai arī tie ir tikai viņu iztēles auglis. Turpretī kristīgās ticības galvenais spēks ir evaņģēlija aprakstīto notikumu vēsturiskums – tas, ka Dieva Dēls tiešām ienāca šajā pasaulē, tapa cilvēks, patiešām uzņēma mūsu grēkus sev, patiesi mira ar tiem pie krusta, patiesi augšāmcēlās trešajā dienā un patiesi sēž pie Dieva Tēva labās rokas godībā, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Līdz ar to arī pestīšana nav mūsu iztēles auglis, bet gan patiess notikums, kura veicējs ir pats Radītājs.

Arī Kristīgajā baznīcā ir tādi, kas uzskata un māca. ka nav svarīgi, vai evaņģēlija notikumi ir vēsturiski patiesi vai ne, jo tiem taču esot jābūt vienīgi stāstiem, ar kuru palīdzību tiek izteiktas kādas garīgas ticības patiesības. Šie ļaudis grib sekot mītiem, kā to saka apustulis, tādēļ viņu ticībai nekad nebūs droša pamata, viņi visai drīz nomaldīsies gan no kristīgās mācības, gan dzīves. Lai tas nenoliktu ar šī evaņģēlija lasītājiem. Matejs īpaši uzsver daudzas vēsturiskas lietas, kuras viņi vai nu zināja, vai arī varēja pārbaudīt, jo Matejs raksta par notikumiem, kuriem bija daudz liecinieku.

Vispirms Matejs piemin ķēniņu Hērodu. kas valdīja Jēzus dzimšanas laikā. Tieši Hēroda Lielā vārda pieminēšana mums palīdz noskaidrot Jēzus dzimšanas laiku, jo ir zināms, ka Hērods Lielais nomira 4. gadā pirms Kr., tātad Jēzus īstenībā ir piedzimis dažus gadus ātrāk, nekā tas tradicionāli ir ticis uzskatīts.

Hēroda valdīšana pati par sevi bija īpaša zīme, kas jūdiem saistījās ar Mesijas jeb Kristus dzimšanu. Viens no senākajiem pravietojumiem Bībelē, kas vēstīja par Mesijas dzimšanu, ir lasāms Mozus grāmatā: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekāms tas Šilo[1] nāks. Viņam tautas klausīs.” Šī ir viena no mīklainākajām Vecās Derības vietām, ko Jēzus laika jūdu skolotāji uzskatīja par pravietojumu, kas norādīja uz. Mesijas dzimšanas laiku, – jūdu skolotāji īsti nezināja, ko nozīmē Š1LO, taču ticēja, ka tas ir viens no Mesijas slepenajiem vārdiem, un mācīja, ka Mesijam jānāk tad, kad Dieva izredzētajai tautai vairs nebūs ķēniņa no ķēnišķās Jūdas cilts, bet valdīs kāds svešinieks. Pirmais svešinieks, kas kā ķēniņš valdīja pār jūdiem, bija tieši pieminētais Hēerods. Viņš bija no idumejiešu jeb ēdomiešu cilts, kas bija cēlusies no Jēkaba brāļa Ēzava pēctečiem. Šos senos Israēla ienaidniekus tikai pirms simts gadiem jūdu valdnieks Makabejs Hirkāns ar varu bija piespiedis apgraizīties un pieņemt jūdu ticību. Tātad katram ticīgam un Rakstu zinībās izglītotam jūdam, dzirdot pieminam nežēlīgā tirāna un uzurpatora Hēroda vārdu, bija jāsatrūkstas: “Scepteris ir zudis no Jūdas un valdības zizlis no viņa kājām, tas nozīmē, ka Mesija drīz būs klāt!”

Tālāk Matejs raksta par gudrajiem vīriem no austrumu zemes, kas nāk uz Jeruzālemi, lai taujātu pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa. Matejs gudro vīru apzīmējumam grieķu valodā lieto vārdu μάγοι jeb magi. Šādi sauca Babilonijas zinātniekus un ķēniņu padomdevējus, arī Bībelē mēs sastopam šo vārdu, īpaši pravieša Daniēla grāmatas grieķu tulkojumā. No tā var diezgan droši secināt, ka arī Mateja pieminētie vīri ir nākuši no Babilonijas. Ko gan šie pagānu gudrie meklē Jeruzalemē, un kāda gan viņiem daļa gar kādu jūdu ķēniņu? Viņi taču nebija jūdi. Un no kurienes viņi zina par gaidāmo jūdu ķēniņu – Mesiju, kam jābūt visas pasaules pestītājam?

Atbildi uz šo jautājumu dod aprakstītie notikumi Daniēla grāmatā, kuras otrajā nodaļā mēs lasām par to, ka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars redzēja kādu zīmīgu sapni, kura svarīgumu viņš apjauta, bet tā jēgu nesaprata. Viņš paturēja redzētu sapni noslēpumā un pavēlēja savas zemes gudrajiem (magiem) gan uzminēt viņa sapni, gan to izskaidrot, un, tā kā neviens to nespēja, ķēniņš dusmās izdeva pavēli visus gudros jeb magus sacirst gabalos un viņu namus padarīt par drupu kaudzi. Arī Daniēlam un viņa biedriem, kas pēc Jeruzālemes izpostīšanas bija aizvesti uz Bābeli trimdā un nodoti ķēniņa galmā, draudēja nāve. Kad viņi lūdza Dievu, Daniēlam tika atklāts gan sapņa saturs, gan nozīme. Tā Daniels varēja izskaidrot sapni, kurā Dievs ķēniņam gribēja atklāt viņa impērijas likteņus. Daniēls tādējādi izglāba arī visu Bābeles gudro (magu) dzīvības un tika iecelts par Bābeles zemes pārvaldnieku un par Bābeles gudro priekšnieku. Tā Visuvarenais gādāja, lai arī šajā tālajā zeme taptu zināms evaņģēlijs par Viņa Dēlu.

Daniēla grāmatas turpinājumā mēs lasām, kā Dievs savam pravietim atklāj to, ka pasaulē nāks visas pasaules Pestītājs un ķēniņš: “Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā. (..) Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana tā, ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.” (Dan. 7:13-14) No šī pravietojuma arī Bābeles gudrie uzzināja, ka jūdu ticīgie gaida atnākam ne vien savu, bet visu tautu Pestītāju un Ķēniņu, turklāt šo vēsti tiem bija paudis tas vīrs, par kura gudrību un patiesumu viņi visi bija varējuši pārliecināties, turklāt šis vīrs bija izglābis arī viņu dzīvības un mantu – tas vēl īpaši atvēra viņu sirdis pamācībai.

Tāpat Dievs savam uzticamajam pravietim atklāja arī laiku, kad Kristum – Viņa svaidītajam -jānāk šajā pasaulē un kā Viņam jācieš par visu cilvēku grēkiem. To visu mēs varam izlasīt Daniēla grāmatas devītajā nodaļā. Daudzi gan mēģina apstrīdēt, ka Daniēla grāmatas devītās nodaļas pravietojums (Dan.9:24-27) par Kristus atnākšanas laiku būtu bijis jāsaprot burtiski, taču arī šiem Šaubīgajiem nākas atzīt, ka sakritība ir patiesi pārsteidzoša. Daniēla 9:24-26 mēs lasām: “Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika (burtiski – “septiņdesmit sabatus laika”), lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskan vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām (sabatiem) un sešdesmit divām nedēļām (sabatiem); šajā laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām (burtiski – “sabatiem”) tas Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana.”[2] Šī ir Daniēlam dotā Dieva atklāsme, kas ir atbilde uz pravieša pārdomām un lūgšanām par svētās pilsētas Jeruzālemes izpostīšanu. Pravietis Daniels dzīvoja laikā, kad drīzumā bija jāpiepildās pravieša Jeremijas pravietojumam par to, ka Svētajai zemei ir jāpaliek postā un atmatā septiņdesmit gadus (Jer.25:11-12; Dan.9:2).

Otrajā Laiku grāmatā (36:21) ir minēti pravieša Jeremijas vārdi, kas īpaši paskaidro šos septiņdesmit izpostīšanas gadus: “Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!” Šie septiņdesmit gadi bija Dieva nospriestie piespiedu sabata jeb atmatas gadi kā sods par tautas nepaklausību. Mozus bauslība noteica, ka katram septītajam gadam bija jābūt sabata gadam, kad zeme bija jāatstāj atmatā un tautieši, kas atradās verdzībā, jāatlaiž brīvībā.

Taču kopš Jeruzālemes lempja uzcelšanas apmēram 490 gadus gan šī, gan citas Dieva pavēles netika pildītas, tādēļ Dievs lika nākt septiņdesmit piespiedu sabata gadiem, kas atbilda neievēroto sabata gadu skaitam pagātnē. Un tā, Šiem septiņdesmit Dieva nospriestajiem sabata gadiem piepildoties, ap 538.gadu pirms Kristus dzimšanas, Dievs atklāj Daniēlam vārdu par vēl citiem septiņdesmit sabata gadiem (tas ir, 490 gadiem), kuriem jāpaiet līdz Mesijas nāvei. Šos septiņdesmit sabata gadus (jeb kopā 490 gadus) Dievs saista ar kādu vārdu par Jeruzālemes atjaunošanu (“Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskan vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedē|ām (sabatiem) un sešdesmit divām nedēļām (sabatiem).”)

Pirmoreiz šis vārds atskanēji] 539.gadā pirms Kristus dzimšanas, kad Persijas ķēniņš Kīrs ļāva atgriezties jūdiem savā dzimtenē un atjaunot izpostītās pilsētas un Jeruzalemes templi. Tas notika tikai kādus divus gadus pēc tam. kad Daniēlam Dievs bija atklājis šo vārdu par Kristus nākšanas laiku. Taču pravietojums runā arī par to, ka turpmāko septiņu sabata gadu (tas ir. parasto 49 gadu) laikā pilsēta tiks atjaunota. Jūdi, kas Zerubābela vadībā atgriezās savās dzimtajās vietās saskaņā ar šo ķēniņa Ķīra atļauju, nespēja pilsētu un Templi atjaunot. Šai atjaunošanai īpaši pretojās kaimiņu lautas, tādēļ ķēniņa Artakserksa laikā tika izdots jauns dekrēts par Jeruzālemes un tās Tempļa atjaunošanu, tas notika apmēram 457.gadā pirms Kristus (Ez.7:11-26). Tauta rakstu mācītāja un priestera Ezras vadībā šos darbus arī uzsāka. No šī laika tad arī būtu jāsāk skaitīt pravietojumā norādītie gadi.

Daniēla 9.nodaļas pravietojumā atklāts Kristus nāves laiks. Turklāt tiek stāstīts arī par to, ka “tas Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts, gan ne Viņa vainas dēļ”, tātad par to, ka Viņš mirs citu vietā – par svešiem grēkiem. Pravietim Daniēiam tika atklāts: pirmkārt, ka Kristum tiks piešķirta “vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt” (Dan.7:14); otrkārt, Daniēlam tika norādīts uz laiku, kad Kristus nāks; treškārt, viņam tika atklāta Kristus vietnieciskā nāve. No Bībeles mēs zinām, ka Daniēls bija dedzīgs Dieva lietās un nebaidījās tās apliecināt, tādēļ var droši apgalvot, ka viņš šo brīnišķo evaņģēliju par visu ļaužu Pestītāju pauda arī Bābeles pazudušajiem grēciniekiem, pie kuriem pieskaitāmi arī Bābeles gudrie (magi), kas Daniēlu īpaši cienīja un apbrīnoja.

Visu šo iepriekšminēto ir nepieciešams zināt, lai saprastu, kādēļ gudrie no austrumiem, kas bija Daniēla izglābto gudro pēcteči, meklē jaundzimušo jūdu Ķēniņu un ilgojas Viņu redzēt un pielūgt. Mateja vēstījumā mēs redzam, cik uzticīgi Dieva dāvātajai atklāsmei ir šie tālās zemes vīri. Viņiem nebija nekā cita kā vien Daniēlam uzticētā atklāsme un zvaigzne, kas bija brīnumains Dieva pamudinājums atcerēties seno stāstu par Cilvēka Dēlu, kas būs pasaules Pestītājs un Ķēniņš. Dieva vārda atklāsme un zvaigzne izstaroja dievišķu slavu un godību, taču ceļš, kas gudrajiem bija ejams, viņu acīm atklāja pavisam citādu ainu – ārēji viņiem bija jāiet pretī arvien zemākām un tumšākām lietām: no Bābeles spožuma un godības uz daudz necilāko Jeruzālemi, no Jeruzālemes uz pavisam necilo un nabadzīgo Bētlemes miestu, no Hēroda Lielā bagātās un krāšņās pils uz Bētlemes nabadzīgo ļaužu būdiņu, no varena ķēniņa, kas bija izveidojis stipru un plaukstošu valsti, pie maza, šķietami nevarīga bērniņa, kas, autiņos ietīts, guļ lopu silītē. Un tomēr aiz visa tā, kas šķiet aplams, neprātīgs vai pat muļķīgs cilvēka prātam. Dieva dāvātā ticības gudrība ļauj viņiem ieraudzīt un iemantot pasaules lielāko dārgumu – Cilvēka Dēlu, kas ir pasaules Pestītājs un Ķēniņš.

Šis nav īpašs un neparasts notikums salīdzinājumā ar Dieva brīnišķīgajiem darbiem, bet gan veids un paraugs, kā ikviens var nākt un kā viņam ir jānāk pie šī Pestītāja. Ir jātop par pēdējo nelgu pasaules tā sauktajās gudrajās lietās un bieži vien arī par nelgu pasaules acīs, jo gudro ceļš pie Bētlemes silītē dusošā pasaules Ķēniņa un Pestītāja šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no ceļa pie krustā sistā Pestītāja, pie kura ir jānāk katram, kas vēlas tapt pestīts. Apustulis Pāvils vēl nebija paguvis noslepkavot. Jautājums “Kar ir jaundzimušais jūdu ķēniņš?” Hērodam un viņa atbalstītājiem bija kā dunča dūriens sirdī.

Taču tirāns; bija ļoti viltīgs un apdomīgs, viņš uzreiz saprata, ka austrumu gudrie nav nākuši, lai gāztu viņu no troņa, bet viņus šurp atvedušas ilgas pēc Mesijas. Šajās lietās bija jābūt ļoti apdomīgam un delikātam, jebkura neuzmanība vai kļūda varēja izraisīt tautas neapmierinātību vai pat sacelšanos. Hērods sasauc savus padomdevējus, lai noskaidrotu jautājumus, kas saistīti ar Mesijas dzimšanu, un tie viņam pavēsta to, ko zināja katrs izglītots un dievbijīgs jūds,- ka pravietis Mihasavā pravietojumā ir rakstījis: “Un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem: jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” Matejs citē tikai to, kas attiecas uz Mesijas dzimšanas vietu, taču izglītotie ļaudis ļoti labi zināja, kas rakstīts šī pravietojuma turpinājumā:”(..) un kura izcelšanas meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos. (..} Un Viņš stāvēs un ganīs Savu tautu Tā Kunga spēkā un Tā Kunga, sava Dieva, Vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens līdz pat pasaules galiem. Un Viņš būs miers.” (Mih.5:1-3) Droši vien Hēroda padomdevēji izlasīja viņam arī šos vārdus, tādēļ Hērods saprata, ka šie vīri ieradušies nevis politisku, bet gan reliģisku motīvu vadīti.

Bet, ak vai! Kurš gan varētu novilkt drošu robežu starp reliģiju un politiku šajā gadījumā? Hērods ļoti labi saprata šīs grūtības, un droši vien tūlīt pat viņam bija skaidrs, ka ir jārīkojas, tikai viņš vēl nezināja, kā. Viņam vajadzēja laiku, lai saprastu, kā kļūt par noteicēju šajā nepatīkamajā gadījumā. Tādēļ, iztaujājis gudros par zvaigznes atspīdēšanas laiku, viņš sūta tos uz Bētlemi, sacīdams: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.” Tas, ka Hērods zina, ka šeit viņam nav darīšana ar kādu parastu ķēniņu, bet gan īpašu dievišķu valdnieku, izskan vārdos “ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu”, jo nav dzirdēts, ka jelkad kāds ķēniņš būtu izrādījis šādu augstu godu jaundzimušam troņmantniekam un vēl mazāk – jaundzimušam konkurentam. Ar šo teikumu viņš vismaz ārēji izrāda, ka ir gatavs pakļauties Mesija.

Austrumu gudrie dodas tālāk uz Bētlemi. Nav jau tālu, tikai kādas pāris stundas, ko iet. Neviens viņus nepavada, ne Hērods, ne viņa |audis. Un nav jau arī nekāds brīnums, – katram šī tirāna un uzurpatora kalpam bija skaidrs, kādus secinājumus izdarīs Hērods, ja uzzinās, ka viņa kalps ir devies sveikt jaundzimušo ķēniņu. Gudrie redz šo apjukumu Hēroda pilī, saprot, ka nekas nenotiek tā, kā iepriekš paredzēts un cerēts. Neviens nepriecājas par Pestītāja dzimšanu, neviens nevēlas Viņu patiesi godināt, nevienam Viņš nav vajadzīgs. Viņi dodas tālāk uz Bētlemi, tie vairs neredz zvaigzni, tikai senā praviešu balss viņus vada šajā ceļā.

Tad viņi ir klāt – īstajā laikā (ko tie zināja no Daniēla) un īstajā vielā (ko tie uzzināja no Mihas). Viņi ir ieradušies, lai sastaptu To, par kuru viņiem bija vēstījusi senā praviešu baiss. To, pēc kura viņu sirds ir tā noilgojusies. Un tad viņi ierauga zvaigzni virs kāda nama. Viņu ticība nav likusi viņiem pievilties. Dievs ir bijis uzticams katrā savā vārdā! Cik neparasti saskanīgi ar šo evaņģēlija stāstu par to raksta apustulis Pēteris: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vielā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” (2.Pēt.1:19) Tā notiek arī ar austrumu gudrajiem.

Gudrie nāk iekšā namā, un viņus nemulsina, ka ķēniņu ķēniņš un kungu kungs dus silītē nabadzīgā mājoklī, ka Viņš dzimis pie nabadzīgiem un zemiem ļaudīm, ka Viņu nesargā bruņoti sargi un grezns galms, ka pie Viņa tik vienkārši var atnākt gan svešinieki no tālas zemes, gan nabaga gani no pašu ļaudīm. Gods Dievam! Rīta zvaigzne ir uzlēkusi arī viņu sirdīs. Tad viņi pielūdz šo silītē dusošo kungu un noliek pie Viņa kājām dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Šīs dāvanas ir īpaša zīme un gudro ticības apliecība. Daniēls raksta: “Viņam [Cilvēka Dēlam] tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt” – tāpēc Viņam pienākas ķēnlišķais zelts. Daniēls sauc Viņu par priesterisko Ķēniņu Mesiju, kas ir starpnieks starp Dievu un grēcīgo pasauli, -tāpēc Viņam pienākas priesteriskais vīraks. Daniels māca, ka šis Ķēniņš mirs par citu grēkiem, – tāpēc Viņam tiek dāvātas mirres kā Viņa nāves zīme.

Reizē ar šīm dāvanām austrumu gudrie noliek pie Jēzus kājām savas dzīves un visas savas cerības, tas viss tagad ir nodots šī silītē dusošā bērniņa ziņā. Bērniņš dus silītē un reizē tur “visas lietas ar savu spēcīgo vārdu”. Viņi vairs negrib savas dzīves paturēt sev, bet gan nodod tās šim dievišķajam bērniņam, lai Viņš turpmāk būtu kungs un ķēniņš pār viņu dzīvēm.

Sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, gudrie aiziet pa citu ceļu uz savu zemi. Viņi ne vien dodas pa citu ceļu uz savu zemi, bet arī paši ir pavisam citi ļaudis, tagad viņi ir Kristū, un, kā raksta apustulis Pāvils: “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor.5:17) Gods Dievam!

---

[1] – Miers. – Bībeles piezīme.

[2] – Citāts ņemts no 1923.g. latviešu Bībeles izdevuma, jo 1965.g.rediģētais un pārstrādātais izdevums šajā vietā nav precīzs.

[Pārpublicēts no mūsdienu Latvijas luterāņu mācītāju sprediķu grāmatas Iesākumā Dievs 1]