Halcedonas formula: Mācība par divam dabām
Halcedonas formulai (451.gads) kā έρμενεία τού συμμβολου – 325 un 381 g. simbolu skaidrojumam – ir precizējošā un robežojošā funkcija Jēzus Kristus, Kunga un Dieva vienpiedzimūšā Dēla apliecināšanā.
Apvienojot dievišķo un cilvēcisko dabu visās tās sastāvdaļās, taču bez grēka, – tās [dabas] nesadalot [divās personās], saglabājot katras īpašības vienā personā jeb hipostāzē, tās nesajoucot, nepārvēršot, neizmainot, – Jēzū Kristū tiek saglabāta pilnīga būtību kopība ar Dievu un ar mums, cilvēkiem.
Ar to, no vienas puses, lielais vairums kristoloģisko izteikumu Svētajos Rakstos tiek attiecināti uz vienu kopēju subjektu, no otras – tiek apliecināta reālā un pilnīgā Dieva un cilvēku sadraudzība Jēzū Kristū, tā caur Viņu tiek arī saņemta.
Bet tas nenotiek kādā vēsturiski nosacītā jēdzienu veidošanā vai interpretācijā, bet gan Jēzus Kristus apliecinājuma – no vecās uz jauno derību – kontinuitātē un identitātē baznīcas mācībā un dievkalpojumā.
Visi šie norobežojumi tiek veikti iepretim uzskatiem, ka:
- dievišķīgums un cilvēciskums Jēzū Kristū paliek šķirti, un ka savienoti tie tiek tikai pielūgšanā (tā uzskatīja Nestors un viņa sekotāji),
- dievišķīgums un cilvēciskums tiek sajaukti, topot par cilvēku, ar ko to abu savdabība izzūd vai tiek izmainīta (Eitihs),
- dievišķais kā garīgi reliģisks cilvēka princips (ar νοῦς un πνεύμα) tiek iezīmēts vispārīgas dihotomiskas antropoloģijas shēmā (Apolinārijs no Lāodīkejas).
Communicatio idiomatum – αντίδοσίς ἰδιοματών – dievišķās un cilvēciskās dabas maiņa un klātesamība vienā Dieva-cilvēka personā.
Pēc bibliskās liecības visi izteikumi par Jēzus Kristus personu un darbu ir attiecināmi uz vienu un to pašu subjektu. Tas ir Logoss (Jņ.1:1-4), kurš pats ir Dievs, caur kuru viss ir radīts, kurš reizē ir bērns silītē un Tas, kurš ir cietis, sists krustā, aprakts, augšāmcēlies un paaugstināts pie Dieva labās rokas, Dieva Dēls, kura redzamo atkalatnākšanu godībā mēs gaidām.
Pie tam jāņem vērā, ka šie uz šo vienu personu attiecinātie izteikumi nav saprotami tikai verbāli, kā apzīmējumi, bet gan ir reāli pamatoti pašā personā. FC VIII „Par Kristus personu“. Jo ar šo reālo Dieva un cilvēka kopību Jēzū Kristū saistīta arī mūsu, cilvēku kopība/sadraudzība ar Dievu caur Jēzu Kristu Viņa vārdā un Viņa sakramentos.
Dievišķās un cilvēciskās dabas īpašību saistību Jēzus Kristus personā var sistemātiski apkopot no trīs aspektiem:
Pirmais, genus primum / idiomaticum, nosaka: dievišķā un cilvēciskā daba Jēzū Kristū ir tā savienotas, ka katra no šo abu dabu īpašībām vienmēr ir attiecināmas uz visu personu [Kol.2:9; Ap.d.3:15; 20:28; 1.Kor.2:8; Gal.2:20; Ebr.13:8; 1.Jņ.1:1; Rom.9:5; 2.Kor.13:4; 1.Pēt.3:18].
Otrais, genus secundum / apotelesmaticum, attiecas uz Jēzus Kristus darbošanos un nosaka, ka abas dabas personas vienotībā sniedz pestīšanu.Kristus ir mūsu Vidutājs, Pestītājs, Ķēniņš, Augstais Priesteris, draudzes Galva etc. ne tikai ar savu dievišķo, bet ar abām savām dabām [2.Kor.5:19; 1.Jņ.3:8; 1.Moz.3:15; Lk.9:56; 1.Tim.2:5].
Trešais, genus tertium / majestaticum, nosaka: cilvēciskā daba: Jēzū Kristū paliek arī augstībā un godībā nešķirami savienota ar dievišķo dabu. T.i., Jēzus Kristus, arī paaugstināts pie Dieva labās rokas, paliek tas pats tagadējā laikā savā draudzē un Vakarēdiena elementos līdz savai redzamajai atkalatnākšanai laika beigās, tas pats, kas Viņš ir bijis savas eksistences laikā zemes virsū [Ef.1:21; Mt.11:27; 28:18-20; Jņ.3:34; 5:27; 6:51; 1.Kor.15:45; 2.Kor.5:10; Fil.2:5-11; Ebr.1:6; Ef.4:10].
Problēmas šajā vietā parādās vienmēr tad, ja mēs savus priekšstatus par laiku un te-pu attiecinām uz Dievu, uz to, kas saistīts ar Viņa būtību – ja mēs izdarām secinājumus, pamatojoties savā pieredzē, nevis Dieva atklāsmē, ko satur Viņa vārds. Ja cilvēciskā daba ar tās īpašībām paliek saistīta pie telpas un laika, tad arī dievišķajā ubikvitātē (Ubiquität visuresamība) tāpat notiek dievišķā logosa un cilvēciskās miesas atšķiršana (Logos extra carnem), kā tas ir, runājot par reālo klātbūtni Vakarēdienā.
Mārtiņš Luters:
„Cilvēciskuma un dievišķības apvienojums Kristū veido vienu vienīgu patiesu personu, nevis divas. Kas tiek piedēvēts vienai [dabai], tiek pamatoti uztverts arī kā apzīmējums otrai. Noliegt Kristus dabas nozīmētu apstrīdēt Viņa personu. Dievs ir cietis, cilvēks radīja debesis un zemi. Cilvēks ir miris, Dievs, kurš eksistē kopš mūžības, ir miris, bērns, kurš zīž Marijas krūti, ir visu lietu Radītājs. Tas kristietim jāiegaumē, lai viņš nekad neatrautu Kristus dievišķību no Viņa tapšanas par cilvēku, no Viņa iemiesošanās. Jo citādi būtu jārunā par diviem Kristiem.“ [WA 39, II, 280, 16-22; FC VIII]
Halcedonas formula |
Σύμβολο της Χαλκηδόνας |
---|---|
Tagad, sekojot svētajiem tēviem, mēs mācām vienprātīgi apliecināt vienu un to pašu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ir pilnīgs savā dievišķībā, patiess Dievs un pilnīgs savā cilvēcībā un patiess cilvēks, ar saprātīgu dvēseli un miesu, vienāds ar Tēvu būtībā savā dievišķumā un vienāds ar mums būtībā savā cilvēcībā, līdzīgs mums visās lietās, taču bez grēka; pirms laika sākuma no Tēva dzimis savā dievišķumā, pēdējās dienās mūsu pestīšanas dēl, saskaņā ar savu cilvēciskumu, dzimis no Jaunavas Marijas, Dieva Mātes; vienu un to pašu Kristu, Dēlu, Kungu, Vienpiedzimušo kas atklājies divās dabās, kas nav sajauktas, samainītas, ir nedalāmas, nešķiramas; nekādā ziņā šo dabu atšķirību neapdraud to vienība, to īpatnības saglabājas no šīm dabām, kas apvienojas vienā personā un vienā hipostāzē, bet nav sadalītas vai sašķeltas divās personās, bet vienu un to pašu Vienpiedzimušo Dēlu, Dievu, Logosu, Kungu Jēzu Kristu, kā kopš senatnes pravieši par Viņu un Jēzus Kristus mums pats ir mācījis, un kā to mums sniegusi mūsu tēvu apliecība. | ’Επoμενοι τοινυν τοις αγιοις πατρασιν ενα και τον αυτον ομολογειν υιον τον κυριον ημων `Ιησουν Χριστον συμφωνως απαντες εκδιδασκομεν, τελειον τον αυτον εν θεοτητι και τελειον τον αυτον εν ανθρωποτητι, θεον αληθως και ανθρωπον αληθως τον αυτον, εκ ψυχης λογικης και σωματος, ομοουσιον τω πατρι κατα την θεοτητα, και ομοουσιον τον αυτον ημιν κατα την ανθρωποτητα, κατα παντα ομοιον ημιν χωρις αμαρτιας προ αιωνων μεν εκ του πατρος γεννηθεντα κατα την θεοτητα, επ’ εσχατων δε των ημερων τον αυτον δι’ ημας και δια την ημετεραν σωτηριαν εκ Μαριας της παρθενου της θεοτοκου κατα την ανθρωποτητα, ενα και τον αυτον Χριστον, υιον, κυριον, μονογενη, [εκ δυο φυσεων or εν δυο φυσεσιν], ασυγχυτως, ατρεπτως, αδιαιρετως, αχωριστως, γνωριζομενον; ουδαμου της των φυσεων διαφορας ανηρημενης δια την ενωσιν, σωζομενης δε μαλλον της ιδιοτητος εκατερας φυσεως και εις εν προσωπον και μιαν υποστασιν συντρεχουσης, ουχ εις δυο προσωπα μεριζομενον η διαιρουμενον, αλλ’ ενα και τον αυτον υιον και μονογενη, θεον λογον, κυριον `Ιησουν Χριστον; καθαπερ ανωθεν οι προφηται περι αυτου και αυτος ημας ο κυριος `Ιησους Χριστος εξεπαιδευσε και το των πατερων ημιν παραδεδωκε συμβολον. |
Ieskaties