Halcedonas koncils
Kristieši, kas atzīst ceturtā ekumeniskā koncila ievērojamās kristīgās mācības, kas jau tik sen tika apliecināta šajā koncilā, neapstrīdamību arī šodien, joprojām piemin šo koncilu. Koncils notika 451.gadā no 8.oktobra līdz 1.novembrim senajā pilsētā Halcedonā, kas atrodas iepretim Konstantinopolei, Bosforas līča Āzijas daļā.
Austrumu ortodoksās baznīcas šo koncilu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem. Pēc savas nozīmes tas bija otrais svarīgākais koncils pēc Nīkajas koncila, kas notika 325.gadā, un tajā piedalījās 600 baznīctēvi. Austrumu baznīca to dēvē par sinodi un lielu nozīmīgumu saredz jau tajā vien, ka šāds koncils ir noticis, – tādēļ ka Austrumu baznīca uzskata, ka šādu ekumenisku sinodi, kas reprezentē visu baznīcu, vada Svētais Gars. Ar šīs ekumeniskās sinodes starpniecību Svētais Gars kristīgo pasauli vada visā patiesībā, paveikdams brīnumu, ka visi baznīctēvi, kas tur piedalās, nonāk pie zināmas vienprātības.
Romas baznīcai Halcedonas koncils ir svarīgs piemērs tam, ka koncils ir svinīga baznīcas sanāksme, kurā Pētera pēctecis un Kristus vietnieks pasludina patiesību visai baznīcai, balstoties uz sava nemaldīgās mācīšanas amata pilnvarām. Pamatojoties uz to, nākamās svētku nedēļas Romas baznīcā vispirms būs veltītas diženajam pāvestam Leonam. Viņš panāca to, ka šis koncils kļuva par Romas baznīcas triumfu, kaut arī ne pilnīgu. Jo koncils patiesībā Leona mācību pieņēma kā paša Pētera teikto.
Evaņģēliskās baznīcas un īpaši luteriskās baznīcas nav apvijušas oreolu ne ap šo lielo sinodi, ne dižo pāvestu. Šī sinode notika Bizantijas vārtu priekšā, imperatora baznīcas politikas mijkrēslī. Bažas par baznīcas vienotību lielā mērā bija saistītas ar bažām par Romas impērijas tālāku pastāvēšanu. Tāpat arī Leons bija ne tikai Pētera pēctecis, bet arī Romas ķeizaru slepenais mantinieks. Tikai tā var izskaidrot viņa baznīcas politiskās aktivitātes.
Tikai viena iemesla dēļ tie, kas pieder evaņģēliskajai ticībai, Halcedonas koncilu uzskata par patiešām svarīgu notikumu baznīcas vēsturē, kuru baznīcai būtu vērts atcerēties, proti, tādēļ, ka tajā laikā, neskatoties uz visiem baznīcas un sekulārajiem politiķiem, “cilvēku apjukuma laikā un Dieva providences vadībā” tika pieņemts dogmatisks lēmums par vienu no vitāli svarīgākajiem jautājumiem kristīgajā ticībā, lēmums, kas nav aizmirsts līdz pat šim laikam pretēji citiem šīs sinodes lēmumiem un citu sinožu daudzajām dogmatiskajām rezolūcijām. Kristīgās pasaules lielākā daļa vēl šodien apliecina koncilā izveidoto mācību. Šo lēmumu luteriskā baznīca uzskata par patiesas mācības formulējumu, kura ir balstīta Svētajos Rakstos, no kuriem savukārt baznīca dzīvo.
Par šo mācību mēs arī runāsim – par Halcedonas koncila mācību, kā tā ir izteikta Halcedonas ticības apliecībā. Mēs nemēģināsim izskatīt atsevišķu tās jautājumu nozīmi dogmu vēsturē – to nav iespējams izdarīt šī darba ietvaros – , bet centīsimies noskaidrot, ko šī mācība mums nozīmē šodien.
Ieskaties