Hei’jūs PPL (…Pentakostāli – Pāvestveidīgie Luterāņi)
Kādas gan asociācijas Jums raisās dzidrot vārdu luterānis?; Vai tas Jums ko izsaka?; Vai tas Jums nozīmē to pašu (ko citu) ko jēdziens ‘patiess kristietis’?
“…Jā, luterāņi, luterāņi, mēs esam luterāņi; un kristieši … jā, jā mēs esam kristieši. Luterisms?-Konfesionālisms?… nē, nē tas gan skan pārlieku radikāli – tas nava priekš mums.
Mēs esam parastie-vienkāršie luterāņi. Mēs esam … ai, lieciet vispār mūs mierā!…”
Es to saucu par vienaldzību pret Luterismu, vienaldzību pret Kristietību, vienaldzību pret Dievu…
“… atkal luterāņi, luterāņi… nu labi, lai arī luterāņi, bet galvenokārt mēs esam kristieši, jā, jā īstie kristieši! Jo redzi, pie mums ir visas zīmes – gan sajūsma garā, gan dziedināšanas, gan draudzes pieaugums. Drīz, pavisam drīz mēs būsim tik ietekmīgi sabiedrībā ka pat pentakostāļu draudzes neturēs līdzi. Mēs arī varam – nē!, mēs varam pat vēl labāk. Mēs taču esam luterāņi!…”
Tādu lūk dedzīgu sajūsmu par savu luterismu, aizraušanos ar Kristietību, degšanu par Dievu es saucu par jūsmošanu.
Bet kas tad īsti ir luterisms? Kas tā ir par sugu? Vai tik tā nava nezāle labības laukā?
Un, kas tā par apsēstību – saukt sevi pašus esam par pareizākiem kristiešiem starp pārējajiem?
Ar kādām tiesībām (kādā pilnvarā) jūs/tu/viņš/mēs/es… to daru/dari/dara/darait?
Vai, ak vai, mīļie draugi, kad jūs būtu redzējuši nobrieduša rudzu lauka patieso krāšņumu, tad jūs vaira nedomātu vai rudzu-puķe ir vai nava nezāle. Un kad jūs – jūsmotāji, rudenī kulsit n e-zāļu ražu, tad spļaudīdamies to ziemā arī varēsit ēst. Un jūs sliņķi – tad izsalkuši varēsit no tiem to par “lētu maksu (par savas dvēseles cenu)” atpirkt.
Kas mums ar jums, jūs progresīvie! Kas mums ar jums jūs stagnātiskie! Kas mums ar jums – jūs viltus pilnie velna bērni! Kas man ar jums – jūs, kas jūs nesaprotiet par ko iet runa.
Vai šī ir kliegšana tikai kliegšanas pēc? Vai šī ir nesaprašas runa?
Jā/Ja/Jā, tas ir tā.
Lai tad ar paliekam mēs ģeķi. Lai paliekam nesaprasti.
Ka tik no ticības; ka tik no kristības; ka tik no luterisma neatkrītam.
Bet jūs, kas saucat sevi par luterāņiem – tad tādi arī paliekat! Palūkojiet vēlreiz, kāds ir tas jūsu luterisms! Pamēģinat nu paši tikt skaidrībā: pie kādiem luterāņiem tad īsti piederat!
[Refleksija ir tapusi saskaroties ar mūsdienu kristīgajām kustībām (taj’ skaitā luteriskām) Latvijā un pasaulē, vērojot antikrista darbību (saskaņā ar Rakstiem) uz zemes kā arī pārlasot A.Bites Rakstu sēriju par Pentakostālisma ietekmi uz Luterismu]
Kristietība jau nav hinduisms, kas ietver un pieļauj jebkādu domāšanu un jebkādu darbošanos.
Ar cieņu,
gviclo
Tā jau varētu būt. Svētīgs, kas turas pie pārliecības, kas tam ir. Tikai viena lieta dara uzmanīgu – jūs tā īsti nesaprot pat tie, kuru pulkam sakāties piederat, t.i. konfesionālie luterāņi Latvijā. Ja tad nu neviens jūs nesaprot, vai tad tomēr nebūtu paškritiskāk jānovērtē sava rīcība, bet galvenokārt jau paštaisnība un nemaldīguma poza.
+Ervīnam
oi, tad nu sirds pilna… kas tur ar to luterismu?
sorry, bet man reizēm velkās … ieraugās paralēle kā adventistiem Vaite, tā luterāņiem Luters…
nav jau vienīgais Baznīcas pārstāvis un vienīgais pareizākās mācības dibinātājs… ir taču saknes , pirmsākumi, daudzi vīri ir gavējuši un rakstus skaidrojuši…Baznīcā
Baznīcai vienmēr ir ceļš ejams uz šīs zemes, un “reforma” jāīsteno, citiem vārdiem jācenšas pēc tiem standartiem, kuri ir Rakstos noteikti, arī luteriskajai. Domāju, ne velti šī viļņošanās luteriskajā baznīcā, kaut ko Dievs grib iemācīt, varbūt atsijāt, varbūt sapurināt…
kas shis bija? pusaudzha izmisuma breeciens: kaapeec neviens mani nesaprot?
Bāc nu Tāli, tas toč jau ir tāpat, kā šitie “Dieva draudze” uun adventisti. Viņiem ar palasīju mājaslapā – štoļi visi pārējie esiet nolādēti utt. Bet man šķiet, ka tu spried par visiem pēc vienas saujiņas, kas tur sinodē viskautko murgo. Bet es teikšu lūk ko – no mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav mūsēji, jo iegrimuši bezgalīgā pasaulīgumā, viss ko dara ir spriež par maznozīmīgām laicīgām lietām, bet garīgās atstāj novārtā. Taču ir vēl kaut cik tīras luteriskās draudzes Latvijā, kur par spīti visam tiek uzturēta tīra mācība. Nu lai tak tie prāvesti un visi citi cepās savā sulā, viņi atmirs no LELB dabīgā nāvē, ja tā turpinās. Un kas jums pašiem – ar visas tās pašas zajavas ar laiku ieviešas. Nu visur tā notiek, bet ar to ir jācīnās, nevis jābēg. Un ko padarīs – izslēgs no draudzes, neļaus ienākt baznīcā? Nu tā varbūt ir vienā otrā draudzē (Tālis zin par kuru runāju), bet nejau visās!!!
A par pentakostāļiem runājot – a ko var iebilst, jas notiek zīmes un brīnumi Jēzus vārdā? Ja cilvēki kļūst ticīgi, turas pie Jēzus? Nekur taču nav rakstīts, ne arī dots mājiens, ka tas tik apustuļu laikos bijis
Ingar, cik gan jauki dalīt sili vienā kūtī, tur kur viens ķēzī, bet cits ēd un cer: “tas tak nekas, gan jau še [starp sūdiem] ir arī kāds kārumiņš…” Labu apetīti..
Un galvenais, protams, ir turēties pie Jēzus, pie tā lielā neapzināmā Jēzus, kurš ir tik neizzināms un noslēpumains, ka katrai konfesijai jau kāda daļa patiesības arī ir
rakstiet vēl un vēl par To Kungu, kāds Viņš ir, kas Viņam patīk, ko Viņš nosoda, kā jūs Viņu esat iepazinuši, esiet liecinieki, ko Viņš jums “iečukstējis ausī”, to sakiet skaļi, citiem vārdiem, kur iespīd gaisma, tur tumsa atkāpjas.. veselīga kritika ir laba lieta, bet, manuprāt Kristus ar to neaizrāvās, man prātā, ka ir vien dažas lietas un reizes, kad Viņš patiesi bij ass vārdos – pret liekulību un dievnama padarīšanu ar tirgu (jūms ar par šo šķiet sāp sirds, tas labi)
varbūt esmu vienā silē, varbūt zaudējusi ilūzijas, bet man šķiet, ka zem šīs saules nekur, nevienā vietā, nevienā draudzē, nedz konfesijā nevar sastapt tādu pilnību, kur nebūtu kāds vai es pati? kādu mēslu piemetis… bet mēs taču esam aicināti grēcinieki, mums katram ir dots savs laiks pieaugt garā, atziņā un taisnībā, katram savs laiks iziet no pasaulīgā, nošķirties no nešķīstā, jautājums, vai šis ceļš maz ir uzsākts un tiek veikts, vai varbūt kāds palicis sākumpunktā, varbūt kāds novirzījies… bet tas jau ir individuāls jautājums.
lai jums pietiek spēka un ticības bez naida un izmisuma cīnīties par mācības tīrību, kā to mēģinājuši darīt baznīctēvi jau no paša iesākuma..
ekumēnisma un plurālisma ieraugs ir samaitājis daudzu prātus
Dišlers ir teicis apmēram tā, ka ekumēnisms ir fikcija.. es to gan tā īsti nesaprotu..
Robert, es domāju, ka lai mēs pareizi spriestu par lietām, mums tās ir jāiepazīst un jāizprot. Es dodu priekšroku konstruktīvai un analītiskai diskusijai. kaut kā ar Bites sniegto informāciju nepietiek, pārāk mas pētnieciskā momenta, nu gribētos tā lai būtu dziļāka analīze un vairāk bibliskā pamatojuma
Meja, bet tak visi Kristum ticīgie nokļūs debesīs, tak što nav tā nekāda fikcija, bet normālas attiecības ar brāļiem un māsām. Gluži vienkārši domas kādos jautājumos nesaskan, kādi maldās, tomēr ir vispārpieņemti principi un dogmas, kas nošķir kristīgos grupējumus no nekristīgajiem. Es do`maju, ka pavisam noteikti nekad līdz Kristus atnākšanai netiks izveidota viena vienota konfesija, jo vienmēr būs kādas domstarpības, tomēr balstoties uz kopīga pamata mēs visi esam brāļi un māsas Kristū.
Ir taču rakstīts, ka pamats jau visiem ir viens, tad ar to pietiek pestīšanai, bet cita runa – ko kurš ceļ uz tā pamata. Par to var būt laicīga uzslava vai laicīgs sods, taču mūžībā tā vai citādi visi, kas ceļ uz tā īstā pamata tiks izglābti
fikcija = iedoma
Lasi:
protams Ingar, lai uzzinātu, kur esi iekāpis, ir noteikti jāpagaršo
Labdien, draugi,
Runājot par vienu “konfesiju,” ar kuru daudzi saprot redzamu organizāciju, kas apvienota zem viena vadītāja laiku beigās, jāņem vērā Jņ.atkl.13:11-17; 2.tes.2:3-4.
Ar cieņu,
gviclo
Roberto, es cītīgi izlasīju visu šito Bites rakstu ciklu, taču neatradu pilnīgi apmierinošu argumentāciju. a ko tu vari atbildēt, ja tev reāli acu priekšā Jēzus vārdā tiek darīti brīnumi? Saproti, viss tad pazūd, jebkāda iespēja atbildēt, to nu BItes kungs nav paskaidrojis – kāpēc tad Dievs lai apstiprinātu ar zīmēm un brīnumiem maldu mācības???
Es šobrīd konkrēti šajā strīdā nenostājos nevienā pusē, jo nesaprotu kas ellē notiek. Nu protams, harizmāti jau ar neatpaliek zākāšanās ziņā, esmu dzirdējis no viņu puses tāpat nicinošus izteicienus un riebīgus apvainojumus, kā no jūsu puses pret viņiem. Ar ko jūs atšķiraties?
Un arī tas man nav saprotams – Dievs nerunā nekad pa tiešo. Un kā tad visi tie neskaitāmie bībelē aprakstāmie gadījumi? Un kā tad ar tām rakstuvietām, kur pravietim atklājas Dieva vārds? kā ar eņģeļu parādīšanos, kā ar liedmojošo ērkšķu krūmu un Dieva godības parādīšanos israēla priekšā? Kā ar to, kad Dieva balss runājusi no debesīm?
UN ķa ar to, ja harizmāts Jēzus vārdā dziedina un tas notiek, gluži kā apustuļu darbos aprakstīts? KO lai uz visu to atbild???????
Gviclo – par to jau arī nav runa, bet gan par garīgo vienotību, par neredzamo valstību, kas ir to cilvēku sirdīs, kuri tic uz Jēzu Kristu, neatkarīgi no konfesionālās piederības
he he dažam, liekas, piemeties karstuma dūriens ar organisma dehidratāciju
labi ka šamam rokas sasietas, a to pa visu zemi degtu ķeceri un daiļas bures he he
ja nu kāda patiesa kristiešu vienotība ir iespējama, tad ne jau dokumentu līmenī, ne no “augšas” noteikta, bet Kristū, ciešanu sadraudzībā, lūgšanās, aizlūgšanās, mīlestībā, pazemībā. esmu ievērojusi, ka cilvēki, kuri respektē Tā Kunga autoritāti, nopelnu…. lasa Rakstus, kopj lūgšanu dzīvi, nemetas par tiesātājiem, spēj saprasties, viņu starpā pastāv neredzama saikne… (nav jau daudz to cilvēku, kas analizē doktrīnas, iedziļinās to niansēs, tas jau arī, manuprāt, nav ierindas ticīgā uzdevums, bet gan klausīt Kristus balsij, ja Viņš saka, esmu ik dienas ar jums, tad to pieņemt ticībā, ja Viņš saka, piedodiet ienaidniekiem, tad tam paklausīt u.tml.)
Meja, tas, par ko Jūs sapņojas šīs zemes virsū tiek saukts par plurālismu*
droši vien kaut ko nesaprotu…
bet cik saprotu, plurālisms atceļ vārdus Bībelē “viss jums ir atļauts, bet ne viss der”, es šo situāciju, par ko runāju neredzu kā iespēju mainīt uzskatus vai pārņemt un praktizēt visu, ko citi jeb citu konfesiju pārstāvji liek priekšā (piemēram, ja mana kolēģe ir katoliete un lūdzās Marijai, tas nenozīmē, ka es automātiski saku o.k. tas der, tomēr tas man nav par šķērsli just līdzi, aizlūgt, dalīties savās atziņās…), bet kā iespēju saskatīt otrā cilvēkā Dieva bērnu, kurš visticamāk būdams kristietis arī cer uz Kristus žēlastību…
Kristīgā mīlestība neprasa, lai mēs piekrītam un pieklājīgi mājam ar galvu, kad kāds māca to, kas vien viņam ienāk galvā. Patiesa kristīgā mīlestība prasa ar visu noteiktību brīdināt no aplamām mācībām un mācītājiem. Dievs mums luterāņiem devis īpašu un godpilnu uzdevumu: turēt augstu Kristus un Svēto Rakstu karogu.
Meja – tā jau ir otra galējība. Doktrīnas un dogmas – pati mīlestība no tām sastāv. Un galvenā doktrīna un dogma – visu godu un nopelnus Dievam. Jā ir tādi kas neiedziļinās mācībā, ir tādi pavieglie, virspusējie. Jā viņi vai nu tomēr kļūst ar laiku dziļāki un tomēr iedziļinās mācībā, vai arī atkrīt no ticības.
Ja nu tu ņem līdzdalību elkdievibā un akceptē otra cilvēka maldus, tad tu nestāvi mīlestībā, tad tev laicīgais miers ir svarīgāks par otra cilvēka dvēseles mūžīgo mieru. Tava māsa iet pazušanā, bet tu neko nedari lietas labā, neaizrādi viņai mīlestībā, tad tā nav patiesa mīlstība. Ja tu vienkāršiesi mīlestībā un pacietībā soli pa solim maigi un nevardarbīgi centies viņu pamācīt, kā māsa māsu, tad tā ir cia lieta, jo protams arī otrā galējībā islīgt ir grēks – tiesāt otru lai pats rādītos taisns, arī tad cilvēks nestāv mīlestībā.
Un vēl par doktrīnām un dogmām (kas ir bibliskas) – Jēzus teica, ka Viņa vārdi ir Gars un dzīvība un kas Viņa vārdus tur, tas Viņu mīl. Bet ja sakām ka nost ardogmām nost ar doktrīnām, automātiski visu sabāžot vienā maisā, tad izraunam ne tikai nezāli, bet arī labību. Tad tas ir tas pats kas pateikt – nost ar Jēzus vārdiem, nost ar Jēzus mācību, nost ar Jēzu, mēs esam progresīvie xtieši, Jēzus vārdi ir sausas dogmas, bez Gara un dzīvības, bet mūsu atziņas ir Gars un dzīvība. Jā tieši tas arī no tā izriet