Herders un citi I
Būtu īstais brīdis izstāstīt stāstu par kādu izcilu vīru, kas bija saistīts ar pašiem Biķeru baznīcas pirmsākumiem, – par Johanu Gotfrīdu Herderu.
Vērtējot pēc atrašanās vietas un nozīmīguma, Biķeru baznīca atrodas stipri nomaļus no lielās vēstures un arī no nozīmīgajiem pasaules, Latvijas un pat Rīgas ceļiem. Tomēr ir arī kāds cits skatījums un vērtējums – mūsu dievnama tapšana un pirmsākumi ir neparastā veidā ieausti lielajā pasaules vēsturē, un tikai rūpīgam vērotājam pamanāmi smalkie pavedieni, kas sniedzas no mūsu dievnama līdz pat būtiskiem, nozīmīgiem vēstures notikumiem.
XVIII gadsimta otrā puse ir ļoti interesants un neparasts laiks visā pasaulē, kas spilgti atklājās arī šeit – mūsu Rīgā un Pierīgā. Ticības lietās tas bija ļoti smagu pārbaudījumu un cīņu laiks. Racionālisms un apgaismība, kas pārņēma tālaika cilvēku prātus, nāca ar tik blīvu un intensīvu dažādu ideju pieteikumu, ka šķita, teju, teju sagraus tradicionālo evaņģēlisko ticību un dievbijību. Tika apšaubīts un noliegts viss pārdabiskais un „zinātniski” neizskaidrojamais Bībeles tekstos, un kristīgajai ticībai aizvien vairāk tika ierādīta vienkāršās tautas audzinātājas un paklausībā turētājas loma, kurpretim augsti izglītotie aizvien augstāk un augstāk lidinājās cilvēciskā prāta un gara „augstumos”.
Arī tie, kas pretojās tā laika valdošajai noskaņai – pacelt cilvēka prātu par visu lietu soģi un vienīgo izvērtētāju –, krita otrā galējībā: meklēdami pretsvaru un atbalstu savās jūtās un sirds nojausmās, tie dedzīgi cīnās pret luteriskās baznīcas „mirušajām dogmām” – t.i., pret visu, kas skar mūsu mācības būtisko saturu.
Šī šķietamo pretmetu cīņa un sāncensība raksturo arī mūsu apskatāmo laiku – 1760.–70. gadus Rīgā, jo, lai gan mūsu dievnams atrodas ārpus toreizējās Rīgas robežām, tas tomēr tika būvēts ar kā piederīgs Rīgai, – par to liecina Rīgas ģerbonis virs baznīcas durvīm.
1764. gadā Rīgā ierodas kāds jauns un visai daudzsološs cilvēks – Johans Gotfrīds Herders. Viņu uz Rīgu ataicinājis toreizējais Domskolas rektors Johans Gothelfs Linders[1], un divdesmitgadīgais Herders kļūst par Domskolas skolotāju un pilsētas bibliotēkas bibliotekāru (viņa pārziņā – filozofijas, jurisprudences un filoloģijas nodaļas), vienlaikus viņš ir arī adjunkts Jēzus draudzē un no 1767. gada – Sv. Ģertrūdes draudzē. Šādai augstai uzticībai, kas viņam uzreiz tika izrādīta, ir sava priekšvēsture.
Johans Gotfrīds Harders piedzima 1744. gadā Morungenas pilsētā, Austrumprūsijā. Viņa tēvs bija skolotājs un vietējās draudzes zvaniķis. Ģimene bija samērā trūcīga, Johanam Gotfrīdam bija smagi jāstrādā, lai varētu turpināt mācības. Sākumā viņš, kāda krievu ķirurga iedvesmots, devās mācīties medicīnu uz Kēnigsbergu, taču pēc pirmā anatomikuma apmeklējuma viņš sapratis, ka medicīnai nav piemērots, un turpat Kēnigsbergā nolēmis studēt teoloģiju.[2]
Jau 18 gadu vecumā viņa enciklopēdiskās zināšanas un talanti izraisījuši vispārēju apbrīnu. Stāsta, ka Herders neesot spējis paiet garām namiem, pa kuru logiem viņš redzējis kādas grāmatas; viņš tūdaļ gājis iekšā un no pavisam nepazīstamiem cilvēkiem tās aizņēmies izlasīšanai. Jau studiju laikā viņš parādījis sevi kā apdāvinātu oratoru un pedagogu. To pamanīja un novērtēja tālaika Kēnigsbergā dzīvojošie dižgari – Imanuels Kants (1724–1804) un Johans Georgs Hāmanis (1730–1788).[3] Ar Hāmani Herderu turpmāk saistīja mūža draudzība un cieši kontakti. Iespējams, ka Hāmanis, kas jau agrāk bija strādājis Rīgā un Vidzemē, bija arī viens no tiem, kas sekmējis Herdera pārcelšanos uz Rīgu (arī pats J.G. Hāmanis pārceļas uz Jelgavu).<[4]
Herdera attiecības ar I.Kantu veidojās citādas – vēlākajos gados viņš kļūst par Kanta – sava laika ietekmīgākā filozofa – ievērojamāko oponentu. Harders saraksta Tīrā prāta kritikas metakritiku (1799) un citus darbus, kuros cīnās ar Kanta strikto racionālismu. Šīs cīņas vērotāji to gan nosauc par „rozes cīņu ar akmens bluķi”, kur Herders tiek skatīts kā roze, bet Kants – kā akmens bluķis; rezultātu, protams, nav grūti paredzēt. Taču tas notiek vēlāk. Mūsu apskatāmajā posmā Rīgā 1764. gada ierodas divdesmitgadīgais Herders, kuram, vēl jaunam un daudzsološam esot, Kants raksta: „Vērojot Jūsu talanta straujo attīstību, es ar prieku paredzu, ka iestāsies brīdis, kad radošais gars, kuru uz priekšu virzīs vairs ne tik daudz jaunības kvēle, sasniegs, saglabājot izjūtu bagātību, to mieru un līdzsvaru, kas it kā iemieso filozofa vērojošo dzīvi — pilnīgu pretstatu tam, ko sludina mistiķi. Izejot no tā, ko par Jums zinu, es noteikti ceru, ka tāda stadija iestāsies Jūsu talanta attīstībā, — šāds dvēseles stāvoklis vairāk nekā kas cits noderīgs gan tam, kas ar to apveltīts, gan arī pasaulei kopumā.”[5]
HERDERS UN BIĶERU BAZNĪCA
Rīgā jaunais un daudzsološais Herders ātri vien iemanto vietējo aristokrātu, inteliģences un citu pilsētas ievērojamāko ļaužu interesi un kļūst ļoti populārs, īpaši kā sprediķotājs. Tālaika Rīgas augstdzimušo un ietekmīgo iecienīta vasaras dzīves un atpūtas vieta bija Juglas ezera apkaime, kur viscaur gar ezera krastu bija saceltas vasaras muižiņas (Jūrmala tolaik bija tikai nomaļa zvejnieku dzīves vieta). Augstākajā sabiedrībā uzņemtais jaunais Herders kļūst par gaidītu viesi šajā apvidū – Rīgas Lielās Ģildes eltermaņa jeb vecākā Ernesta Heidefogeļa muižiņā Grāvenheidē, kas atradās tagadējās Ūdeļu ielas pašā galā, viņš, iespējams, pavadīja savas skaistākās dienas Rīgas periodā (1764–1769).
Jāpiezīmē, ka vēl pirms došanās uz Rīgu Herderu sāk vajāt grūtsirdības lēkmes. 1764. gada augustā viņš raksta: „Mana poēzija ir izsīkusi. Bezdelīga, kas nevar dziedāt, mācās būvēt ligzdu.”[6] Šādā sirds noskaņojumā – mācīties būvēt ligzdu – Herders ierodas Rīgā, un nebūtu domājams, ka darbs ar apputējušajiem foliantiem, kas paņem lielāko daļu no viņa laika, varētu viņu no šīs grūtsirdības izraut. Viņš pats par to raksta 1766. gadā: „Kad ieeju bibliotēkā, kur zirnekļu tīkli klāj vecās grāmatas, mani pārņem tikpat grūtsirdīgs noskaņojums kā ķēniņam Dārijam, uzlūkojot savus karavīrus. Nabaga folianti, kas tikāt rakstīti lasītājam, kur ir jūsu publika? Tikai klusās un neatlaidīgās kodes.”[7]
Tieši uzturēšanās Grāvenheides muižiņā un tās gleznainajā apkārtnē un draudzība ar krietniem un laipniem ļaudīm, kas mīt Grāvenheidē un citās netālajās vasaras muižiņās, ir kā balzams viņa noskumušai sirdij. Par to liecina Herdera dzejolis, kas veltīts Grāvenheidei[8]:
- Ir Grāvenheide vieta laba,
Kaut nav tā dievu mājoklis,
Bet nevainīgi smaida daba
Un aci iepriecē tur viss.Kad debesis mirdz rieta krāsās skaistās,
Ceļš man uz ezeru!
Kad sidrabrasā pļavas laistās,
Ceļš man pa aleju!Kad saule augstu pakāpusies,
Es mežā patveros;
Kad vakarkrēsla nolaidusies,
Pie draugiem ciemojos.Šeit varu es kā karalisku rotu
Vīt rožu vainagus;
Šeit jūtu savu dzīvi atjaunotu
Un prātus veldzētus.Ne ar kādu naudu
Šis prieks nav atsverams,
Šeit draudzību es baudu,
Ko uzticīgi dāvā man šis nams.- (Atdz. Valdis Bisenieks)
Herdera uzturēšanās laiks Grāvenheidē sakrīt ar brīdi, kad dzimst iecere celt Biķernieku jeb Biķeru baznīcu – tuvākajā apkārtnē nebija dievnama un atpūtnieki no Rīgas, kas vasaru dzīvoja Juglas ezera apkaimē – Grāvenheidē, Zelustes muižā, Strazdumuižā, Vaivados, Odiņu, Lapiņu mājās vai citur –, bija atrauti no baznīcas un dievkalpojumiem, kas tālaika cilvēkiem bija neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Draudze šajā apkārtnē, protams, bija jau sen – kopš 1654. gada –, taču tās koka dievnams, kas bija celts 1699. gadā un atradās pie Sunīšu ezera, bija Ziemeļu kara (1700–1721) laikā nodedzināts un tā pulcējās kādās zemnieku mājās. Domājams, ka tieši Grāvenheidē ap 1765. gadu radās doma celt jaunu dievnamu pie ceļa no Juglas ezera uz Rīgu, jo muižas īpašnieks un Herdera draugs Rīgas Lielās Ģildes eltermanis Ernests Heidefogels ir bijis dievnama celšanai nepieciešamo ziedojumu vācējs, celtniecības darbu vadītājs un vēlāk – arī pirmais draudzes priekšnieks! Viņam izdevās ne vien savākt 1000 zelta dālderus, bet arī atrast vēl 67 ziedotājus Juglas vasarnieku un vietējo zemnieku vidū, kas uzdāvina dievnama celšanai un aprīkošanai nepieciešamās lietas.[9] Nozīmīgs apstāklis mūsu dievnama tapšanā būs bijis arī ķeizarienes Katrīnas II (Lielās) viesošanās Rīgā 1765. gadā, jo jaunuzceltajai baznīcai tiek piešķirts Sv. Katrīnas vārds par godu ķeizarienei. Katrā ziņā arī viņas augstībai bija sava nozīme pie baznīcas tapšanas, jo neviena „citticībnieku” (t.i., ne pareizticīgo) baznīca nevarēja tikt uzcelta bez ķeizariskās majestātes atļaujas, un Katrīna II bija šādu atļauju devusi – iespējams, savas vizītes laikā Rīgā.
Jādomā, ka svarīga loma dievnama celšanas ieceres dzimšanā un īstenošanā bija arī Herderam, kas bija nozīmīga garīga autoritāte Juglas ezera vasarnieku, proti, Rīgas ievērojamo ļaužu, vidū. Par to, ka Herders Biķeru baznīcas tapšanas notikumos nebija nekāds malā stāvētājs, liecina tas, ka viņš, Grāvenheidē dzīvodams, ir sacerējis vārdus kantātei jeb dziesmu skaņai, kas tika svinīgi atskaņota jaunuzceltā dievnama iesvētīšanas dievkalpojumā 1766. gada 1. oktobrī. Vārdi sacerēti vāciski, bet svinīgajam brīdim par godu tie tika iztulkoti latviešu valodā. Mūziku šai kantātei sacerēja komponists amatieris Daniels Boetifers, un dievnama atklāšanas dienā to atskaņoja Juglas vasarnieku kopa.
Kantātes ievada daļas solo dziedājumam Herders sarakstījis šādus vārdus:
- „Še, kur papriekš viens smilšu kalniņš bij’,
gar kuru Jēzus ganāms pulks izklīde,
še – drebiet kristīgi! ir svēta zem’!
Dievs pats, priecājieties! izvēlējās šo namu
mūžam, kā nu. – Še ir Tā Kunga ēka!
ko daudz[i] gan vēlē[jās], bet ne redzēja,
ko mirdami ar iekš beidzamām karstām nopūtām
priekš bērnu bērniem par mantošanu lūdze,
tā stāv! – Jūs, brāļi, pielūdzat! –
Še ir Tā Kunga ēka!
Še, tēvi, jūsu bērnu bērnus
pabaro mācība, tas prieka piens.
Caur Dieva pērkona vārd’ top tas drošs blēdnieks
pamodināts, atgriezts
un nikniem par priekšzīmi
caur Jēzus mokām glābts.”
Tā arī līdz šai dienai tolaik uzceltais dievnams Dievam par godu kalpo šim augstajam mērķim!
Turpmākajā laikā – līdz 1769. gadam, kad Herders dodas prom no Rīgas – viņš vairākas reizes sprediķo jaunuzceltajā baznīciņā. Tā mēs, biķerieši, varam pieminēt J. G. Herderu kā vienu no mūsu draudzes un dievnama veidotājiem un atbalstītājiem.
HERDERS UN KRIŠJĀNIS BARONS
Herdera viesošanās laiks Grāvenheidē ir vēl arī citādā veidā nozīmīgs visai latviešu tautai. Par savu lielāko garamantu, ar kuru mēs izceļamies citu tautu starpā, mēs vienmēr esam uzskatījuši mūsu tautas poēziju un dziesmas. Šajā sakarā mēs cildinām Krišjāni Baronu kā tautas garamantu apzināšanas dižo celmlauzi. Protams, mēs atceramies arī citus savus dižos tautiešus (un ne tikai), kas veicinājuši šo lielo darbu. Taču plašākam lokam ir palicis nepamanīts fakts, ka tieši Herderu mēs varam uzskatīt par pirmo, kas ar augstiem atzinības vārdiem ir cēlis gaismā, vācis un apkopojis šos mūsu tautas dārgumus un kļuvis par paša termina tautasdziesma tēvu un popularizētāju. Turklāt, kas būtu īpaši nozīmīgi mums, biķeriešiem, tieši mūsu tēvi – XVIII gs. biķerieši – iespējams, ir bijuši vistiešākie Herdera ierosinātāji šinī ziņā, svinēdami Jāņus Liepkalnā – iepretī Grāvenheidei!
Vēsturnieks Arveds Švābe uzskata, ka tieši Grāvenheidē Johans Gotfrīds Herders guvis iespaidus par “latviešu Jāņu svētku sinkrētisko tautas mākslu ar dejām, kora dziesmām un ugunīm”[10]. Viņš ir sajūsmā par “seno savvaļas (wilder) dziedāšanas, ritma, diešanas dzīvajiem reliktiem dzīvā tautā”, ko Rietumu (vācu) civilizācija vēl neesot paguvusi “sakropļot” pēc sava ģīmja un līdzības.[11] Visu vēlāko laiku latviešu nacionālās atmodas veicinātāji (sākumā tieši, pēc tam pastarpināti – t.i., citēdami savus priekšgājējus) ir pastāvīgi atsaukušies uz Herderu un, kā norāda pētnieki, popularizēdami tautas garamantas, ir viņu pastāvīgi citējuši un pārfrāzējuši, atkal un atkal smeldamies no viņa ierosmi un entuziasmu.[12]
Herdera dziļā pietāte pret tautisko poēziju un dziesmām nav tikai romantiķa mirkļa izjūtas un sajūsma par visu skaisto un īsto, bet pamatojas viņa filozofiskajā izpratnē par cilvēku, valodu un nāciju un cilvēci. Herderu droši var uzskatīt par nacionālā romantisma paradigmas izveidotāju Eiropas un visas pasaules domāšanā XIX gs., kurai ir ietekme arī mūsdienu kontekstā, (to mazliet atklāsim sadaļā Herders un Eiropas Savienība). Viņa uzskatos šajā jautājumā izceļamas četras svarīgākās idejas: 1) ideja par dabiski veidojošos nacionālo savdabību – tautas garu, dvēseli, kas īpaši izpaužas tautas dzejā; 2) ideja par tautasdziesmu ciešo saistību ar tautas vēsturi, jo šī vēsture tajās atspoguļojas; 3) ideja par nāciju kā organisku kopību, kam ir sava dabiski izveidojusies unikāla dvēsele jeb tautas gars; 4) ideja par visas civilizācijas progresu, kas panākams vienīgi, katrai tautai attīstoties saskaņā ar savas dabas doto raksturu; tikai tā tiek nodrošināta cilvēces daudzveidība.[13]
Lai gan mēs varētu Herderu saukt arī par latviešu tautasdziesmu pētniecības celmlauzi, kas vismaz 100 gadus pirms Krišjāņa Barona veica nozīmīgu ieguldījumu to pētniecībā un popularizēšanā, tomēr par īstu pētniecību vārda pilnajā nozīmē to nevar saukt, jo Herders vairāk vadījies no saviem vispārīgajiem priekšstatiem un iepriekšpieņēmumiem par vienkāršās jeb nemācītās tautas kultūru; latviešu valodu Herders nav pratis. 1766. gada decembra vēstulē draugam, skolotājam un izcilajam filozofam Hāmanim Herders rakstīja: “Latviešu valoda – to jau sen varēju sākt mācīties, ja man būtu kaut vismazākā vēlme.., un kļūt par lauku mācītāju – vēl jo mazāk [vēlmes].”[14]
Savā mācītāja pienākumu izpildes laikā Herderam nebija saskares ar latviešu draudzi. 1770. gada 21. novembra vēstulē draugam no Kēnigsbergas laikiem un grāmatizdevējam Hartknoham viņš minēja savu “latviešu un igauņu pasaules nezināšanu” kā iemeslu vājajām izredzēm iegūt Vidzemes ģenerālsuperintendenta amatu sakarā ar šā amata līdzšinējā izpildītāja Jakoba Andreasa Cimmermaņa nāvi.[15]
Šis apstāklis diezgan labi raksturo Herderu – viņš parasti vadījās vairāk no savas nojausmas un filozofiskajiem iepriekšpieņēmumiem, nevis pamatojās konkrētā lietu un parādību pētniecībā.
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (38)]
[1] – Zanders, O. Herdera Kēnigsbergas draugi Rīgā – Hāmanis un Hartknohs. Herders Rīgā: Rīga, 2005, 50. lpp.
[2] – Брокгауз и Ефрон. Энциклопедический словарь [CD]. (Р) 2002 IDDK (C) 2002 Мультимедиа-издательство “Адепт”, sub. Гердер
[3] – Ibid.
[4] Zanders, 52.lpp.
[5] – Ideju vēsture Latvijā. No pirmsākumiem līdz XIX gs. 90. gadiem. Antoloģija. Sast. E. Buceniece. Rīga: Zvaigzne ABC, 194. lpp.
[6] – Zanders, 52. lpp.
[7] – Ibid.
[8] – Herders Rīgā. Rīga: 2005(teksts uz grāmatas vāka atloces).
[9] – “Rigasche Stadtblätter”, 1816.
[10] – Švābe, A. Kāda mācītāja dzīve. Stockholm: Daugava, 1958. -149.lpp. Tiešsaiste.
[11] – Ibid.
[12] – Bula, D. Johans Gotfrīds Herders un tautas dzejas interpretācija Latvijā. Herders Rīgā. Rīga: 2005, 14. lpp.
[13] – Ibid.,14.–15. lpp.
[14] – Herdera vēstule Hāmanim 1766. gada decembra sākumā. [Sk. Herder, Johann Gottfried. Briefe. Gesamtausgabe 1763 – 1803, bearb. v. Wilhelm Dobbek und Günter Arnold. 9 Bd. Veimar, 1977–1988.] No: Beata Paškevica, Latviešu kultūrnācijas veidošanās Herdera ideju gaisotnē: “tauta tik vien kā tauta!”, Latvijas Arhīvi, Rīga: 2008.
[15] – Herdera vēstule Hartknoham 1770. gada 21. novembrī. [DA, 1. sēj., 282. lpp]. No: Beata Paškevica, Latviešu kultūrnācijas veidošanās Herdera ideju gaisotnē: “tauta tik vien kā tauta!”, Latvijas Arhīvi, Rīga: 2008.
Ieskaties