Iedrošinājuma un pārliecināšanas vārdi

Kalna sprediķa beigu kadencē ir izteikta Jēzus mācības visraksturīgākā iezīme: “Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji (Mt.7:29).

Vajadzētu paturēt prātā, ka no parasta cilvēka viedokļa Jēzus bija tikai 30 gadus vecs galdnieks no Nacaretes. Viņa vara nav redzama tikai cilvēku “aplaimošanā” ar pravieša prasmi, bet arī pārliecināšanas vārdu saturā. Pēdējā Kalna sprediķa daļa dod mājienu par to, ko Viņa auditorijai, dzirdot šos vārdus, vajadzētu sajust sirdīs: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. …Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. …Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? …Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. …Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”

Šajā pārliecināšanas veidā mēs varam pamanīt kaut ko Rietumu teoloģijā neievērotu, kas parāda Midrash tipisko retorikas stilu. Visos šajos piemēros mēs vispirms atrodam doto tēmu, tad tās fasādes pusi, pēc tam seko pamati, kas atbalsta argumentu. Ortodoksālo jūdu profesors Mairons Bjaliks Lerners lielu daļu no savas doktora disertācijas par Rutes Midrash veltī Midrash literatūras pasniegšanas formātam, vairākos jautājumos citējot Jēzus vārdus. “Labā koka” tēlojumā Viņš saskata apgriežamu struktūru:

a)      Tā kā katrs labs koks

a)   nes labus augļus

b)      bet nelabs koks

b)   nevar nest labus augļus

a)   Labs koks

b)  nevar nest nelabus augļus

b)  un nelāga koks

a)    nevar nest labus augļus

Lerners norāda arī uz Jēzus vārdiem par kalpošanu diviem kungiem un citē Midrash Ījāba 3:19 interpretāciju, saskaņā ar kuru „mazais un lielais” kapā ir vienā stāvoklī, un “vergs ir atbrīvots no sava kunga”. Midrash saka:

“”Un vergs ir atbrīvots no sava kunga”: šis vīrs savā dzīvē kalpoja diviem kungiem; viņš bija sava Radītāja un savas dabas vergs –

a) darot sava Radītāja prātu,

b) viņš bija neapmierināts savā dabā,

b) un, darot pēc savas dabas,

a) viņš uztrauca savu Radītāju.”

Profesors Lerners dod pamatu agrīnai Rutes Midrash datēšanai, balstoties uz Mateja evaņģēliju, jo tiem abiem ir identisks pasniegšanas formāts. Norādot uz Kalna sprediķa svētībām un “vai”, viņš saka:

“Skaidri redzams, ka evaņģēliju sludināšanas veids atspoguļo agrīno retorisko stilu, kas parādās pirmajā kristiešu gadsimtā un vēlāk. Tas pats stils, kas redzams senākā Rutes Midrash slānī, liek domāt, ka arī tas ir izmantojams kā tanaītu perioda sludināšanas piemērs.”

Mūsu izdarītie novērojumi izraisa emocionālu jautājumu. Pēdējo 50 gadu laikā Jaunās Derības ekseģēzē ir dominējusi Rūdolfa Bultmana teorija, ka evaņģēliji nebija apkopoti līdz pat laikam pēc Tempļa sagraušanas un ka tie drīzāk atspoguļo nevis vēsturiskā Jēzus īsto mācību, bet to, “kam ticēja baznīca” – jeb “sludināšanu” par draudzes uzskatiem. Līdz ar to teologu uzdevums bija noplēst tiem mītisko ietērpu. Profesors Dāvids Flussers uzskata, ka no tādas “demitoloģizācijas” būtībā izriet “[evaņģēliju] atsvešināšanās no visa vēsturiskuma”, un tas neatbilst īstajam izcelšanās pamata attēlojumam.

Tomēr Bultmanam varēja būt kāda nojausma, ka evaņģēliju izveides forma faktiski atgādina Midrash stilu un šajā ziņā ir jāatzīst to sludinošās iezīmes. Bet Midrash cenšas pierakstīt idejas iespējami precīzi. Mūsdienās, kad mēs atrodamies labākā situācijā, lai salīdzinātu Jaunās Derības vēsti ar tās pamata jūdaiskajām saknēm, un kad ir skaidri redzams, ka evaņģēliju kompozīcija tika dota jau ļoti agri, joprojām visuzticamākais ceļš uz Jēzus izpratni ir uztvert Viņa vārdus tādus, kādi tie ir.

Arī Jēzus alegorija par plato un šauro ceļu labi saskan ar jūdu domāšanu. Aprakstot mūžīgo sodu un mūžīgo nāvi, Talmuds paziņo:

“Mums priekšā ir divi ceļi; viens uz paradīzi un otrs uz pazušanu.“

Par tuvākā tiesāšanu pats ievērojamākais rabīna Akibas skolnieks rabīns Meirs otrajā kristietības gadsimtā saka:

“Ar kādu mēru katrs mēra, ar tādu viņam atmēros.”

Tālāk parādītajā diskusijā ir teikts:

“Tas, kurš aizstāv savu draugu, tāpat tiks aizsargāts, …cik tas, kurš ir manā pusē, tikpat Dievs būs viņa pusē Tiesas dienā.”

Jēzus auditorija labi uztvēra Viņa domas.

Tāpat Talmudā atbalsojas analoģija par skabargu un baļķi. Rabīns Terfons, kurš mācījās no vecajiem Gamaliēla un Johanana Ben Zakkai, kas bija Jēzus laikabiedri, saka:

“Ja kāds tevi mudina izvilkt skabargu no acs, viņam ir jāatbild: “Izvelc baļķi no savējās”!“

Simt gadus vēlāk Johanana komentārs par Rutes pirmo pantu

“Soģu valdības laikā…” saka: “Šī paaudze tiesā savus tiesnešus; bet, ja kāds sacītu tev: “Izvelc skabargu no savas acs,” saki viņam: “Izvelc baļķi pats no savas acs.“

Sacīdams, ka mēs nevaram kalpot “Dievam un mantai”, jo spējam mīlēt tikai vienu vai otru, Jēzus varēja atsaukties uz kaut ko labi zināmu un vispāratzītu. 5.Moz.6:5 mēs lasām bausli mīlēt Dievu “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku”. Sinagogas oficiāli atzītais Onkelosa Targums to interpretē kā „Mīli Kungu savu Dievu ar visu savu sirdi, visu savu dvēseli un visu savu stāvokli.” Jonatāna Targums sniedz panta beigas šādi – „un ar visu savu mantu.” Abi senie tulkojumi meklē, kā novirzīt mīlestību praktiskā gultnē. Lūkas 12, ko varētu uzskatīt par Kalna sprediķa analoģijas turpinājumu, runā par „naudas makiem, kas nepaliek veci,” un „neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt”. Runājot par briesmām, kas rodas no nevajadzīgas raizēšanās, tas saka: „Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas”. Ja mēs cenšamies noteikt, kas atrodas aiz Kalna sprediķa, tad tas patiešām ir labs iemesls, lai izpētītu šos divus tēlainos izteicienus no Lūkas evaņģēlija.

Praktisko dzīvi un paklausību var skaidri redzēt sprediķa beigu daļā, kur Jēzus runā par Viņa vārdu „dzirdēšanu un darīšanu”. Ebreju valodā vārdu „dzirdēt” izmanto divos dažādos veidos. Savienojot to ar priedēkli eth-, kurš iezīmē akuzatīvu, mēs „dzirdam kaut ko”. Ja tam savukārt seko „inesīva” iezīmētājs be- (ar nozīmi „iekšā”), tad „dzirdēšana” kļūst par „uzklausīšanu”: mēs „paklausām” vārdam. Jēzus vienmēr pievēršas mūsu „iekšējai būtībai” un meklē praktiskus secinājumus kā mūsu dzirdēto vārdu rezultātu. Mēs atceramies, kā sv. Pēteris sinedrija priekšā liecināja par Svētā Gara darbu:

“Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.”

Talmudā ir līdzība, kas atgādina Jēzus alegoriju par namiem, kas bija celti smiltīs vai uz klints:

“Vīrs, kurš ir plaši pētījis Toru un kam ir daudz labu darbu, atgādina cilvēku, kas savu namu ir uzcēlis ar akmens pamatu un augšējo daļu no māla. Kad nāks plūdi un to aplenks, akmeņi paliks savā vietā. Bet kam līdzinās vīrs, kurš mācās Toru, bet kuram nav labu darbu? Viņš ir kā tāds, kas ceļ pamatu no māla un pārējo no akmens. Pat maza straumīte tūlīt sagraus viņa māju.”

Šis stāsts, ko datē ar II gadsimta sākumu, gluži labi var atklāt kristiešu ietekmi, jo rabīns Eliša Ben Abuja, kam to piedēvē, beigās pievērsās kristietībai. Somu tautai ir līdzīgs humoristisks izteiciens: „Uz šīs zemes ir daudz muļķu: tie ceļ namu uz ledus un tad taujā ciemā, vai tas stāvēs”.

Kaut arī Jēzus tiešām mācīja kā tāds, kam ir vara, mēs tomēr redzam, ka Viņš izmantoja rakstu mācītāju pieņemto valodu. Bet mums ir jāatceras, ka visi kristiešu žēlsirdības darbi drīzāk gūst impulsu no Jēzus mīlestības nekā no kaut kā cita. Tas bija Viņš, kurš, izmantojot Midrash raksturīgo spoguļattēla formu, Mateja 25:35-46 mācīja:

„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši…

Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši…

Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu…

Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.”

Tas ir Midrash apgrieztais stils, kas piešķir evaņģēlijam spēku un mērķa stingrību.

* – Ebreju valodā ir vārdu spēle ar vārdiem Yotsêr – „Radītājs” – un yetser – „raksturs”, „daba” un „nosliece”.