Ieeja Kristus valstībā ir pilnīgi atšķirīga

“Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.” [Jņ.6:1-15]

Brīnumaini paēdinājis cilvēkus, “Viņš sāka tos daudz mācīt” [Mk.6:34] un runāja par “Dieva valstību” [Lk.9:11].

Šķiet, ka Kristus sprediķis par Viņa vareno un spožo valstību ir atstājis dziļu iespaidu uz cilvēkiem. Viņi droši vien domāja, ka vienīgais iemesls, kāpēc Jēzus negribēja uzreiz nodibināt šo valstību, bija tas, ka Viņš baidījās, ka Viņam nebūs pavalstnieku. Tāpēc viņi gribēja izmantot spēku, lai sagrābtu Kristu, pasludinātu sevi par Viņa pavalstniekiem un padarītu Viņu par savu ķēniņu. To, ka tas bija muļķīgi, nav jāpierāda, jo Kristus neļāva viņiem Sevi sagrābt, bet ātri devās uz kalnu. Ir skaidrs, ka viss viņu nodoms bija miesas darbs un bija pilnīgi pretrunā ar Kristus jēgu.

Visi kristieši to noteikti atzīst. Tomēr vairums no viņiem joprojām izturas tikpat muļķīgi, kā šodienas tekstā atainotie Kristus klausītāji. Tur viņu muļķība sākās, kad viņi gribēja sagrābt Kristu un padarīt Viņu par savu ķēniņu. Viņi bija bez grēku nožēlošanas un bez atgriešanās, bet domāja, ka tikai pateicoties ārējai ticības apliecībai un pieturoties pie Kristus, viņi ir kļuvuši par Viņa pavalstniekiem. Vai gan savādāk domā un rīkojas tik daudzi tā saucamie kristieši tagad? Viņi ir kristīti. Viņi saprot, ka Kristum patiešām ir jābūt pasaules Glābējam, un to atklāti atzīst, dodoties uz baznīcu un saņemot Svēto Vakarēdienu. Šādi, pēc viņu domām, viņi ir padarījuši Kristu par savu ķēniņu un kļuvuši par Viņa valstības pilsoņiem. Bet arī viņi tiek maldināti. Kristus arī mūsdienās neļauj sevi sagrābt un padarīt par ķēniņu, gluži tāpat kā mūsu tekstā aprakstītā notikuma laikā.

Ieeja Kristus valstībā ir pilnīgi atšķirīga no ieiešanas šīs pasaules valstībā. Cilvēks pievienojas šīs pasaules valstībai, nonākot vietā, kur atrodas šī valstība. Pēc tam viņš tiek atzīts par šīs karalistes pilsoni, kad viņš zvēr pilsonības zvērestu, godina karali, ievēro zemes likumus, maksā nodokļus un, ja nepieciešams, pievienojas militārajam dienestam un cīnās, lai aizstāvētu valstību. Karalis un viņa amatpersonas nejautā par cilvēka sirds stāvokli, kurš to visu dara.

Kristus valstībā viss ir pilnībā savādāk. Šī ir neredzama, garīga, debesu valstība, siržu un dvēseļu valstība. Tā ir atrodama visur. Tādēļ cilvēks var atrasties jebkurā vietā un būt šajā valstībā vai arī palikt ārpus tās. Lai kur cilvēks atrastos, viņš var nokļūt Kristus valstībā. Bet lai kur šī persona dotos, tā nekad nenonāk šajā valstībā vai netuvinās tai. Cilvēks neieiet šajā valstībā ar jelkādiem ārējiem līdzekļiem, bet tikai saņemot jaunu sirdi. Viss ārējais vai nu nepieder šai valstībai, vai arī ir tikai līdzeklis, kam jāmaina sirds, ar kuru cilvēks tiek iekļauts šajā valstībā.

Turklāt cilvēks šajā valstībā neierodas ar kādu savu darbu vai nopelnu. Viņš var nopietni strādāt valstības labā, piedāvāt par to daudzas dāvanas, cīnīties par to, ciest un daudz paciest vai pat ļaut sevi sadedzināt par to. Bet, ja viņam nav šīs jaunās, izmainītās sirds, viņš var būt darbarīks, strādnieks un algotnis, bet ne loceklis, pavalstnieks un šīs valstības pilsonis. Visur, kur ir sirdis, kurās grēka valdīšana ir aizstāta ar Kristus valdīšanu, kurās Viņš patiesi ir novietojis savu troni un kuras Viņš vada un pārvalda ar Savu Garu, tur – un tikai tur – ir Kristus valstība.

Tāpēc tas, kurš nav pieredzējis šo izmainīto sirdi, vai tas, kurš to ir zaudējis, nav Kristus valstības pilsonis. Un ikviens, kurš vēlas būt tieši tāds kā tie, kas muļķīgā veidā gribēja sagrābt Kristu un padarīt Viņu par savu ķēniņu, tie velti cenšas.