Ieskats vēsturē

Šeit redzamā 1867. gadā tapusī gravīra, kuras autors ir Aihens un kura pašlaik atrodas galerijā Hamburgā, Vācijā, atspoguļo spraigo un bieži nebeidzamo diskusiju par idejām un mācībām pasaulē un Baznīcā. Centrā aizmugurē redzams Mārtiņš Luters, kas tur rokās Bībeli, norādot, ka visu diskusiju noslēgumā galvenā loma tomēr ir Dieva Vārdam.

Baznīcā tikai dažas tēmas ir apspriestas un diskutētas spraigāk par Kristus vārdu nozīmi Svētajā Vakarēdienā. Turpmāk sniegsim ieskatu vēsturiskajā fonā, lai parādītu to, ka apmēram 1000 gadu garumā lielākā daļa kristiešu bija vienisprātis par Kristus patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Taču Luters uzstāja, ka visās garīgajās diskusijās Dieva Vārds vienmēr ir jātur augstāk par visām domām un saprātu. Šāda nostāja ir jo īpaši patiesa, kad aplūkojam Jēzus vārdu nozīmi, ko Viņš sacīja, iedibinot Svēto Vakarēdienu.”

KO AGRĪNĀ BAZNĪCA MĀCĪJA UN PRAKTIZĒJA SAISTĪBĀ AR SVĒTO VAKARĒDIENU?

Senā Baznīca bija tik pārliecināta par Kristus patieso klātbūtni (t. i., ka tie, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, patiešām saņem Kristus miesu un asinis), ka Hipolīts (ap 215. g.) savā Apustuļu tradīcijā brīdināja:

“Lai ikviens rūpējas par to, ka neviens neticīgais nebauda Vakarēdienu, pat ne pele vai kāds cits dzīvnieks, un ka nekas no tā nekrīt un nepazūd. Jo tā ir Kristus miesa, kas jābauda ticīgajiem, nevis jānicina.”

Moceklis Justīns kristietībai pievērsās laikā, kad kristieši tika šausmīgi vajāti (ap 130. g.) un Baznīca tika nepatiesi apvainota asiņu dzeršanā dievkalpojumu laikā. Justīns un Baznīca varēja izdevīgi teikt, ka maize un vīns tikai simbolizē Kristus miesu un asinis. Taču šie patiesie ticīgie atteicās noliegt Kristu. Justīns uzmanīgi izskaidroja, ka maize un vīns vairs nav parasta maize un vīns, bet “iemiesotā Jēzus miesa un asinis”. Lai apstiprinātu savu viedokli, viņš citēja Jēzus vārdus, ko Viņš teica Svētā Vakarēdiena iedibināšanā (Mk.14:22–24).

AGRĪNIE KRISTIEŠI TICĒJA KRISTUS VĀRDU SKAIDRAJAI NOZĪMEI

Mēs nedrīkstam nepievērst uzmanību arī Jeruzalemes Kirila vārdiem. Viņš mācīja jaunpievērstos pirms kristībām un pirmā Svētā Vakarēdiena saņemšanas ar šādiem nepārprotamiem vārdiem:

“Tā kā Sakramenta maize un vīns pirms Svētās Trīsvienības piesaukšanas bija tikai parasta maize un vīns, pēc šīs piesaukšanas maize kļūst* par Kristus miesu un vīns — par Kristus asinīm..”

Vēlāk, sludinot tekstu 1. Kor. 11:23–25, Kirils komentēja Kunga vārdus:

“Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis.” Kirils teica: “Ja Viņš pats paziņoja un teica par maizi, ka “Tā ir Mana miesa”, kurš gan joprojām uzdrīkstas to apšaubīt? Un, tā kā Viņš apstiprināja un teica, ka “Tās ir Manas asinis”, kurš gan vilcināsies teikt, ka tās patiešām ir Viņa asinis?”

Rietumos Milānas Ambrozijs (ap 387. g.) saviem katehūmeniem mācīja, ka

“pirms Sakramenta vārdiem maize ir maize; kad notiek iesvētīšana, maize kļūst* par Kristus miesu. Tāpēc ļaujiet mums to pierādīt. Kā gan maize var būt Kristus miesa? Ar iesvētīšanu. Bet kādos vārdos un kādā valodā notiek iesvētīšana? Kunga Jēzus… Kristus vārdi iesvēta šo Sakramentu.”

Salīdzinājumā ar šībrīža strīdiem par Bībeles mācību par Kristus patieso klātbūtni, nevienprātības un nesaskaņu neesamība agrīnajā Baznīcā šajā jautājumā ir ievērojama. Baznīca bija tik vienota, ka nevienam ekumēniskajam koncilam nenācās nodarboties ar doktrīnu par Kristus patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. 787. gadā Otrais Nīkajas koncils izdeva rīkojumu, ka maize un vīns nav tikai veidoli, tēli vai simboli, kas attēlo Kristu, bet Kristus patiesā miesa un asinis.

SĀTANA IZKROPĻOJUMI SĀKAS

Teoloģiski teksti, katehismi, ticības apliecības un jo īpaši liturģijas teksti liecina, ka vairāk kā tūkstoš gadu Baznīcai pietika ar vienkāršu ticību, ka veids, kādā Kunga miesa un asinis ir klāt Svētajā Vakarēdienā, ir neizdibināms noslēpums. Taču agrīno viduslaiku sākumā viss sāka mainīties. Devītajā gadsimtā mēģinājums izmantot saprātu Kristus klātbūtnes izskaidrošanā izraisīja teologu Rabanusa Maurusa un Ratramnusa strīdu. Ratramnuss teoretizēja, ka pēc iesvētīšanas maize un vīns ir tikai miesas un asins “attēls”.

Ratramnuss arī mācīja, ka Kristus miesas un asins realitāte nenonāk rokās vai mutē, bet gan prātā. Viņa galvenais iebildums pret Kristus patieso klātbūtni bija uzskats, ka saskaņā ar saprātu tas nav iespējams. Ap 1049. gadu, sekojot Ratramnusa tradīcijai, Tūras Berengārijs uzbruka Kristus patiesās klātbūtnes doktrīnai. Viņš mācīja, ka maize un vīns nozīmē (significant) Kristus miesu un asinis, ka tā ir līdzība (similitudo), zīme (signum), tēls (figura) un apliecinājums (pignus).

REFORMĀCIJAS LAIKMETS: NEPĀRPROTAMĀ MĀCĪBA ATJAUNOTA

Berengārijs bija Viklifa, Cvinglija, Kalvina un citu priekšgājējs, kas noliedza Kristus patieso klātbūtni. Viņi nolika saprātu augstāk par Dieva Vārdu. Marburgas sarunās Cvinglijs sacīja, ka, tā kā Jēzus fiziski ir uzkāpis debesīs, Viņu Svētajā Vakarēdienā nav ko meklēt, “jo viens un tas pats ķermenis vienā un tajā pašā laikā nevar būt vairākās vietās”.

Galu galā jautājums par to, vai ticēt Kristus patiesajai klātbūtnei, vienmēr tiek atbildēts, balstoties uz cilvēka uzskatu par Dieva Vārdu. Vai jūs pilnībā ticat Dieva Vārdam, vai arī jums jāpapildina sava ticība ar racionāliem pierādījumiem, kas padara Kunga Jēzus Kristus brīnumainos vārdus ticamākus?

NEAPŠAUBIET KRISTUS VĀRDUS. TĀ VIETĀ PRIECĀJIETIES UN SVINIET

Kā pastāvīgs izaicinājums tiem, kas nešaubīgi tic Dieva Vārdam, ir pretoties kārdinājumam atbildēt uz jautājumiem, uz ko Svēti Raksti nav atbildējuši. Bībele nepaskaidro, kā maize un vīns kļūst par miesu un asinīm, tikai to, ka to saka Jēzus Savā dzīvajā Vārdā. Tāpat mēs arī nestāvam pie altāra ar hronometru rokās un nemēģinām notvert to mirkli, kad iesvētītie produkti pārvēršas par miesu un asinīm.

Tādēļ tā vietā, lai apšaubītu vai noliegtu Kristus patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, ticēsim un svinēsim šo notikumu ar lielu prieku. Tāpat kā Luters gravīrā vienmēr turēsim Dieva Vārdu pāri visām mūsu domām un saprātam. Ir pietiekami zināt no paša Jēzus vārdiem, ka Viņa miesa un asinis tiek dotas mums maizē un vīnā par mūsu grēku piedošanu. Un kur ir piedošana, tur ir arī dzīvība un glābšana. PRIECĀJIETIES!

* – Mēs nedrīkstam sajaukt plaši lietoto vārdu “kļūst”, ko izmantoja agrīnā Baznīca, ar vēlāko racionalizācijas teoriju (latīniski transsubstantiatio), saskaņā ar kuru maize un vīns tiek “pārvērsti” miesā un asinīs. Sv. Pāvils skaidri saka (1.Kor.11:26), ka tad, kad mēs Svētajā Vakarēdienā saņemam Kristus miesu un asinis, caur sakramentālo savienību mēs saņemam arī maizi un vīnu. Šo notikumu nevar izskaidrot, tam var tikai ticēt.