Iespēja sniegt skaidru un patiesu liecību par Jēzu

“Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.” [Jņ.1:19-28]

Jānis savu jaunību pavadīja Jūdejas tuksnesī. Apbrīnojamā sevis noliegšanā viņš valkāja rupju kamieļu vilnas apģērbu un spēja izdzīvot pārtiekot tikai no siseņiem un savvaļas bišu medus. Ar savu neparasto izskatu viņš ātri piesaistīja cilvēku uzmanību. Kad viņš kļuva pieaudzis, viņš sāka sludināt grēku nožēlošanu, uzsverot, ka ilgi gaidītā Mesijas valstība ir tuvu. Viņš arī kristīja tos, kas ticēja viņa sludinātajam.

Daudzviet starp cilvēkiem radās doma, ka Jānis ir pats apsolītais Mesija; vai Elija, kurš, viņuprāt, atgriezīsies dzīvs Mesijas dienās; vai lielais pravietis, kurš – saskaņā ar to laiku ierastajiem maldiem – arī dzīvotu Mesijas laikā. Ar katru dienu Jāņa autoritāte cilvēku vidū auga. Viņš kļuva tik populārs, ka varas iestādes nosūtīja pie viņa priesteru un levītu delegāciju, uzdodot jautājumu: “Kas tu esi?” Ja Jānis būtu atbildējis: “Es esmu Kristus, apsolītais Mesija,” cilvēki neapšaubāmi būtu viņu nekavējoties un aizrautīgi pagodinājuši. Neviens ierēdnis nebūtu varējis apturēt sacelšanos, ja Jānis būtu sevi nostādījis tautas priekšgalā.

Bet šodienas teksts mūs informē, ka Jānis “atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.”” Pēc tam delegācija viņam vaicāja, vai viņš ir Elija vai pravietis. Uz abiem šiem jautājumiem viņš atbildēja noraidoši. Tomēr pēc paša Kristus izteikuma [Mt.11:14] vai tad Jānis nebija Elija, kam bija jānāk pirms Mesijas? Vai saskaņā ar paša Kristus liecību viņš nebija arī pravietis – patiešām, lielāks par visiem citiem praviešiem? Zināmā nozīmē viņš bija. Tomēr Jānis noliedza abus šos sevis apzīmējumus. No Jāņa atturīgās rīcības mēs redzam, cik uzmanīgam cilvēkam ir jābūt, apliecinot savu ticību.

Jūdi vēlējās uzzināt, vai Jānis nav Vecās Derības pravietis Elija, par kuru bija pasludināts, ka viņš atgriezīsies. Tomēr Jāni sauca par Eliju tikai tāpēc, ka viņš bija cilvēks ar Elijas garu un spēku. Tāpēc viņš atbildēja saviem jautātājiem pēc jēgas, kas viņiem bija prātā, kad viņi viņam jautāja. Viņš nebija ne Elija, ne pravietis, kuru viņi gaidīja, un viņš atbildēja viņiem izlēmīgi un bez vilcināšanās, gribēdams izvairīties no pat mazākās neskaidrības savā apliecībā.

Bet delegācija spieda viņu tālāk, jautājot: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Pēc tam Jānis sevi raksturoja kā “vēstneša balsi, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis”.

Ņemiet vērā, cik uzmanīgi Jānis formulēja savu atbildi. Viņš sevi identificēja kā vēstnesi, kā priekšgājēju, kā to, kurš pirmais ieradās notikuma vietā, lai sagatavotu cilvēku sirdis Mesijas atnākšanai, sludinot grēku nožēlošanu.

Tagad delegācijas tonis mainījās no draudzīgas uz potenciāli draudīgu: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Ar prieku Jānis izmantoja iespēju sniegt skaidru un patiesu liecību par Jēzu no Nācaretes, tas ir, ka Jēzus ir Kristus vai Mesija un ka pats Jānis ir tikai Viņa valstības iemītnieks. Viņš atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.”