Iespējas laulības dzīvei

Saskaņā ar Bībeli dzīvot laulībā ir cilvēka dabiskais stāvoklis. Protams, ka arī celibāts var kļūt par kristieša dzīves veidu, bet tas ir iespējams vienīgi Dieva žēlastības dāvanas spēkā kā īpašs aicinājums un tikai tādēļ, lai tādējādi gūtu iespēju labāk kalpot Dievam un izvairītos no nevajadzīgām grūtībām “bēdu” laikos (1. Kor.7). Citos gadījumos Jaunā Derība laulības dzīvi nepārprotami uzskata par cilvēka dabisko stāvokli. Neprecēto problēmas, kas ir tik aktuālas mūsdienās, Jēzus laikā gandrīz nemaz neeksistēja. Tamdēļ Bībelē par laulāto dzīves jautājumiem ir vairāk runāts nekā par neprecēto.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Bībelē dotie pamudinājumi precētām sievietēm neattiecas uz neprecētajām. Mēs esam aplūkojuši Jaunās Derības mācību, ka sievietes uzdevumi laulībā ir nesaraujami saistīti ar stāvokli, kad vīrietis un sieviete ir kļuvuši viens, līdzīgi kā Kristus ir vienots ar draudzi. Mēs arī varam vērot to, kā Bībeles pamudinājumi sievai būt paklausīgai, nedrīkst tikt padarīti par pilsoniskiem likumiem. Jautājumā par neprecētas sievietes stāvokli sabiedrībā šāds pamudinājums vēl jo mazāk iederas. Līdzīgi visiem citiem sociālo attiecību aspektiem arī šis jautājums ir risināms atbilstoši taisnības, saprāta un mīlestības normām. Ja sievietei nav iespējams iegūt drošību un dzīves piepildījumu, ko Dievs ir vēlējies tai dot laulībā, tad viņai tas ir sasniedzams citādā veidā. Kristietim kā galvenais cilvēku attiecībās ir un paliek neviens lai nemeklē savu labumu, bet gan to, kas der citiem.

Un tūdaļ būtu jāpiebilst, ka sabiedrība, kur lielākā daļa no pieaugušajiem cilvēkiem ir palikuši neprecējušies, patiesi ir sliktā situācijā. Tas ir labi un skaisti, ka mūsu sabiedrība pēdējo gadsimtu laikā ir ieguvusi labāku sociālo stāvokli. Taču, kamēr tik daudz cilvēku neredz iespēju nodibināt ģimeni, mums ir jāatzīst, ka mūsu sabiedrībai piemīt nopietni trūkumi. Vīrietis un sieviete ir radīti viens otram. Sievietes dabiskais aicinājums ir kļūt par māti. Tā ir viņas lielākā laime, un viņai tas dod visbrīnišķīgāko piepildījumu tām dāvanām, kuras viņa ir saņēmusi no Dieva. Protams, atbilstoši Dieva gribai ir arī savi izņēmumi, un tie ir jārespektē, un tomēr tie ir un paliek izņēmumi.

Kādēļ ir tā, ka modernā sabiedrība, šķiet, ir mazāk piemērota par citām tik dabiskai lietai kā dāvāt iespēju cilvēkam precēties? Pats pirmais iemesls neapšaubāmi ir grēks, kaut kas tāds, kas ir noticis pret Dieva gribu. Vaina ir meklējama gan sabiedrības iekārtā, gan katrā tās indivīdā.

Aplamības ir pašā sabiedrības iekārtā. Jau diezgan ilgu laiku sabiedrība sievu un bērnus uzskata par privātu luksusu. Neprecētam bieži vien ir lielāka alga nekā viņa precētajam darba biedram, turklāt neprecētais sev var tērēt tikpat daudz naudas, cik precētais tērē visai ģimenei. No kristīga redzes viedokļa raugoties, nav nekādu šaubu, ka sabiedrībai ģimene ir jāatbalsta. Valdībai taču tas būtu jānovērtē, ka tiek darīts kaut kas labs. Un laist pasaulē un audzināt bērnus tas patiesi ir kaut kas labs.

Acīm redzams, ka kaut kas nav kārtībā arī ar cilvēku attieksmi, ja tie domā vienīgi par to, vai viņiem ir “vērts” un “atmaksājas” stāties laulībā un kļūt par tēvu un māti. Bet visnopietnākā problēma ir saistīta ar dzimumdzīvi, jo tā vietā, lai dzimumdzīve būtu vīra un sievas savstarpējas mīlestības izpausme, tā kļūst vienīgi par savas egoistiskās iekāres apmierināšanu. Vecajam Ādamam ir tāda daba, ka viņš labprātāk apmierina savu dzimumiekāri, neuzņemoties atbildību par sievu un bērniem. Par nožēlu jāsaka, ka mūsdienās ir pārāk daudz sieviešu, kuras labprātīgi dod iespēju vīrietim apmierināt savu egoismu šai jomā. Jo “brīvāka” top mīlestība, jo mazākas top sievietes iespējas sev iegūt ģimeni. Sieviete kļūst par vīrieša pretenziju verdzeni. Baidoties palikt neprecētai, viņai ir jāļauj sevi reizi no reizes izmantot, bet viņai pašai atkal un atkal no jauna jāpieviļas savās cerībās nodibināt ģimeni. Un beigu beigās, iespējams, viņa kļūs rūgtuma pilna un noliegs, ka jelkad būtu ilgojusies pēc ģimenes un bērniem.

Kristus vārdā ir jāatzīst, ka tā ir verdzība, kas visrupjākajā veidā sagrauj sievietes identitāti. Aiz cieņas pret sievieti vajadzētu turēties pie laulības un pareizā veida, kā ieiet laulībā tas sievietei dod garantiju, ka vīrs patiesi uzņemsies atbildību par viņu, neizmantos viņu pēc savām vēlmēm, lai vēlāk, kad tas viņam labpatiks, viņu pamestu.

Būtu jāpadomā arī par to, lai atvieglotu sievietes stāvokli laulībā, kur viņai ir tik ļoti daudz pienākumu. Diemžēl ir vīri, kuri pārāk nenopūlas, lai to apdomātu, bet visu noveļ uz sievas pleciem tikai tādēļ, ka runa ir par “mājas darbiem”. Kur Dieva vārds saka, ka vīram nebūtu jānodarbojas ar mājas lietām? Vai gan nav rakstīts: “Nesiet viens otra nastas”? Tam jābūt pašam pr sevi saprotamam, ka vīrs uzņemas savu daļu darba, lai savu māju uzturētu kārtībā. Tāpat būtu jābūt pašam par sevi saprotamam, ka viņš pats tīra savu apģērbu un apavus, klāj savu gultu, nokopj galdu un palīdz uzkopt māju. Tas ir kristīgs uzdevums, kas ir svarīgs visiem vīriem: veltīt laiku, naudu, spēkus, ieinteresētību un attapību, lai atvieglinātu sievas darba nastu. Daudz var paveikt, samazinot savas prasības un izmainot savus paradumus. Tomēr ir arī tādas lietas, kas agrāk pat sapņos nav rādījušās, ko nevar paveikt citādāk, kā, piemēram, pieceļoties agrāk no rīta vai strādājot dienā dažas stundas ilgāk. Bet kādēļ tikai sievai būtu jādara tas, ar ko viņa iepriekš nebija rēķinājusies? Viņa taču ir “vājākais dzimums”, kam pēc dabas ir dots mazāk fiziska spēka. Un viņai jau tāpat ir pienākumu nasta, kas ir vairāk nekā pietiekama.