Iestādīšanas vārdi misi padara par īstu misi

Tikai no absolūtā pretstata starp Romas katoļu viedokli par radības līdzdarbību savā pestīšanā un Reformācijas pārliecību, ka šādas sadarbības nav un ka vienīgi Kristus ir Tas “kas mums no Dieva dots par gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un par pestīšanu” (1.Kor.1:30) var saprast atšķirību izpratnē par konsekrāciju.

Neskatoties uz atsaukšanos uz Hrizostoma vārdiem un neskatoties uz apgalvojumu, ka priesteris konsekrācijas vārdus saka ex persona Christi, vēl jorpojām ir spēkā ir tas, ka viņš joprojām darbojas savā vārdā un ticīgo vārdā. “Mēs tavi kalpi, bet arī tava svētā tauta” pienesam Tēvam Kristus miesas un asiņu upuri – ne tikai kā slavēšanas un pateicības upuri, ne tikai kā upura dāvanas. Tā nav nejaušība, ka iestādīšanas vārdi tiek piemēroti mises kanona lūgšanām attieksmes teikuma veidā, un tādejādi tie kļūst par cilvēka lūgšanas daļu. Lai cik arī skaistas šīs Mises lūgšanas nebūtu, ne tikai Romas misēs, bet tādas ir arī antīkās pasaules liturģijās un visās Austrumu baznīcās, tās paliek cilvēku lūgšanas un iestādīšanas vārdus ietver cilvēku lūgšanā. Cilvēka lūgšanu pārsvaram ir raksturīgs tas, ka Austrumu baznīcā kopš ceturtā gadsimta epiklēze, Svētā Gara piesaukšana, lai Viņš pārveido elementus, tiek saprasta kā īstā konsekrācija iestādīšanas vārdu vietā. Bet pat ja kāds, kā tas iespējams notika senākajās misēs, visas lūgšanu sērijas, ieskaitot iestādīšanas vārdus, saprata kā konsekrāciju, tā tomēr varētu būt bijusi lūgšana, kas konsekrē. To apliecina fakts, ka Romas misē viss kanons tiek lūgts nedzirdami tā, ka draudze nedzird iestādīšanas vārdus un tā ir jābrīdina par brīdi, kad tie tiek teikti, ar zvaniņa skaņām. Konsekrētās maizes paaugstināšana visu praktisko iemeslu dēļ aizvieto iestādīšanas vārdu dzirdēšanu. Kādreiz varētu pārdomāt, ko vācu tautai pēc 700 gadu Kristietības vēstures nozīmēja pirmo reizi izdzirdēt iestādīšanas vārdus luteriskajā Reformācijā, un ka līdzīgi ir arī ar citām tautām, kuras pieņēma Reformāciju tajā laikā. Tad arī būs saprotams, ko luterāņu Mesa, kas tika noturēta mātes valodā, nozīmēja šiem cilvēkiem.

Jau ilgi pirms viņš pēc gariem rūpīga teoloģiskā un liturģiskā darba gadiem izveidoja mesu, Luters bija sapratis, kur ir meklējamas galvenās kļūdas Romas izpratnē par konsekrācijas vārdiem. Darbā Babilonijas gūsts viņš paziņoja, ka vienīgi Kristus vārds, piemēram, iestādīšanas vārdi, misi padara par īstu misi.

Jo tajos vārdos, un tikai tajos vārdos mājo mises spēks, daba un visa būtība.

Viss pārējais ir “papildinājums Kristus vārdam”. Gadu vēlāk darbā Privātās mises atcelšana viņš iestādīšanas vārdus skaidroja kā Altāra Sakramenta pašu sirdi. Šajā Sakramentā ir ielikta Evaņģēlija pati būtība, kā Pāvils to saka: cikkārt jūs no šīs maizes ēdiet un cikkārt jūs no šī biķera dzeriet, pasludiniet tā Kunga nāvi tiekāms Viņš nāk” (Luters citē Vulgātu). Tā paša gada raksta [Par mises sagrozīšanu] vācu valodas variantā viņš saka:

Jo ja jūs jautājiet – Kas ir Evaņģēlijs? – jūs nevariet dot labāku atbildi par to, kas ir Jaunās Derības vārdos, proti, ka Kristus deva savu miesu un izlēja savas asinis par mums grēku piedošanai. Kristiešiem ir jāsludina tikai tas, ieaudzinot to viņu sirdīs, un uz visiem laikiem uzticami nododot to viņu atmiņā. Tādēļ bezdievīgi priesteri no tiem ir izveidojuši konsekrācijas vārdus un noslēpuši tik slepus, ka viņi neatklāj tos nevienam kristietim, neskatoties uz to cik svēts un dievbijīgs viņš ir.

Dziļi apslēpti mises kanoniskajos rakstos starp vienīgi cilvēku veidotām lūgšanām, pie tam tādā veidā, ka kristieši vairs tos nevar dzirdēt, Svētā Vakarēdiena vārdi, tīrais un skaidrais Evaņģēlijs, ir iesprostots. Neļaujot tiem vairs izskanēt un ietērpjot tos cilvēku veidotos formulējumos, viņi no šī Evaņģēlija ir izveidojuši “svētību”, verba consecrationis, kā to apzīmē latīniski. Tas nozīmē, viņi ir nozaguši konsekrācijas vārdiem to patieso jēgu. Jo misē tie vairs nav labā vēsts ticīgajiem grēciniekiem, bet tikai konsekrācija tādā nozīmē, kurā notiek citas konsekrācijas, piemēram, baznīcu bīskapu konsekrācijas, svētīšanas rituāls ar īpašu iedarbību. Raugoties uz to visu, mēs varam saprast, kāpēc Luters, kad viņš sāka reformēt misi, nekavējoties ieviesa divas liturģiskas izmaiņas: liturgam Svētā Vakarēdiena vārdi ir jādzied skaļi un Kristus vārdu ietērpšana veselā lūgšanu virknē tika pilnībā atcelta. Vienīgā lūgšana, kuru Luters tur atstāja, bija Mūsu Tēvs lūgšana, kura Romas misē seko Kanonam, bet Luters to ielika pirms iestādīšanas vārdiem. Viņam neviena cilvēku veidota lūgšana nešķita piemērota, lai atrastos blakus iestādīšanas vārdiem.

Teodors Knolle vairākos darbos ir parādījis luteriskās mesas dziļo doktrinālo un liturģisko nozīmi un izteicis brīdinājumu pret euharistisko un epiklēzes lūgšanu ieviešanu, kas iestādīšanas vārdus atkal ieliktu relatīvā teikumā starp tīri cilvēciskiem vārdiem, pat ja tie būtu skaisti un godājami cilvēku vārdi. Pat ja kāds maksimāli mēģina runāt par upuri tikai neapstrīdami evaņģēliskā veidā, viss, kas ir luterisks, joprojām kļūst par Romas misei piederošu. Dievbijīgais cilvēks atkal noliek sevi blakus Kristum, un iestādīšanas vārdi vairs nav Evaņģēlijs. Draudze pacilā sevi ar savām brīnišķīgajām lūgšanām, bet tā Svētajā Vakarēdienā vairs nedzird Evaņģēliju. Grēku piedošana atkāpjas. Tā vairs netiek uzskatīta par Sakramenta lielo un līksmo dāvanu.

Vai šeit ir kāda saistība ar to, ka grēksūdze, kurai saskaņā ar luterisko mācību ir jānotiek pirms Altāra Sakramenta saņemšanas, vairs netiek uztverta nopietni? Vai tādā gadījumā vispārējā grēksūdze notiek bez nopietnas sevis pārbaudīšanas, kura mūsu tēviem bija kaut kas pats par sevi saprotams, vai arī daudzās Augstbaznīcas kustībās tā ir kļuvusi par sliktu Romas bikts atdarinājumu. Bet dziļā saistība, kas pastāv starp absolūciju un Svētā Vakarēdiena saņemšanu, vairs netiek izprasta. To var saprast tikai tādā gadījumā, ja ir zināms, ka gan absolūcija, gan Altāra Sakraments ir vienas un tās pašas lietas divas puses, ka gan viena, gan otra ir Evaņģēlijs grēciniekiem. Bet ja kāds prāto, kāpēc mums divreiz ir jāsaņem grēku piedošana, ko tas nozīmē, ka ir jāsaņem grēku piedošana un tad vēl jāsaņem Svētais Vakarēdiens grēku piedošanai, mēs varam atbildēt šādā veidā – Luters uztvēra tā būtību – “Jūs vēl neesiet sapratuši, cik liels ir grēka svars.”