Ignorēt augstākās autoritātes vārdus

Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat [1.Tes.2:13].

Tas Kungs lai apžēlojas par mūsu kritušo siržu tumsu un atdara mūsu prātu! Mēdz būt tādi cilvēki, kas ne mirkli nešaubās, ka šis vārds ir Dieva vārds, taču savā rīcībā ar to nemaz nerēķinās, netic un nedomā, ka tas patiešām ir paša varenā Dieva vārds.

Kādu troksni un nemieru tas izraisītu pasaulē, ja cilvēki tiešām sāktu rēķināties ar dzīvā Dieva vārdu, kas pauž visvarenā Radītāja prātu un spriedumus! Kas tā būtu par trauksmi, skriešanu un kliegšanu, meklēšanu un jautāšanu, kad cilvēki gribētu atrast glābšanas ceļu,− ja vien cilvēki sāktu pieņemt to par Dieva vārdu, proti, to, kas tas īstenībā ir! Kas tas būtu par ticības prieku un pārliecību, dziedāšanu un gavilēšanu, mieru un spēku Tai Kungā, ja vien visi modinātie un ticīgie patiešām pieņemtu to par Dieva vārdu! Kas tā būtu par modrību un dievbijību, lūgšanu un bailēm no maldiem, ja to pieņemtu par Dieva vārdu − paša dzīvā Dieva vārdu!

Ja tu jau esi noticējis Dieva vārdam, kā gan tas ir iespējams, ka tevī nav drošības un pārliecības par lietām, kuras Dievs ir pieminējis? Kā tas iespējams, ka tu nebēdādams ēd, dzer un guli, kamēr vēl neesi guvis mieru ar Dievu, pārliecību par grēku piedošanu un neesi drošs, ka jebkurā mirklī vari nomirt svētīgs?

Ja tu tiešām pieņem Dieva vārdu, tad tu ticēsi tam, kas rakstīts Svētajā Grāmatā par vienīgo pestīšanas ceļu, pēdējo tiesu, par debesīm un elli. Ja, būdams bēdīgs un grūtsirdīgs, tu uzklausi Dieva liecību par Viņa Dēlu un tici Dieva paša vārdam, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu par izpirkumu, un pieņem Viņa laipno aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt,” [Mt.11:28] − tad kā tas iespējams, ka tu joprojām paliec tai pašā nebrīvajā, nedrošajā prātā, ja patiesi esi pieņēmis teikto kā Dieva vārdu?

Nav grūti pamanīt, ka vairums cilvēku svētā Dieva vārdu neuztver kā Dieva vārdu. Vispirms tas kļūst skaidrs tāpēc, ka Dieva vārds nesatver, neaizkustina un nesagūsta viņu sirdis. Un arī tāpēc, ka viņi neuzlūko to ar dziļu bijību, kā tas notiktu, ja viņu sirdis patiešām ticētu, ka te uz viņiem runā Dievs, debess un zemes Kungs.

Kad uz mums runā tikai pasaulīgs vadonis vai valdnieks, īpaši ja mēs esam no viņa atkarīgi, tad mēs viņu uzlūkojam un uzklausām ar pastiprinātu uzmanību un godbijību, lai nepalaistu garām nevienu viņa vārdu! Mūsu sirdis sažņaudz bailes un agonija, ja viņa vārdos ir kāds bargs lēmums vai, piemēram, nāves spriedums! Kādēļ? Protams, tādēļ, ka tie ir valdnieka vārdi un tie ir izšķiroši.

Ja viņa vārdi mums pauž žēlastības apsolījumus vai arī ja nāves spriedums tiek atcelts, tad mūsu sirdis pārņem neizteicams prieks un pateicība. Kādēļ? Pirmkārt, tādēļ, ka tos teicis pats valdnieks un uz viņa vārdiem var paļauties. Un, otrkārt, tādēļ, ka viņa vārdi man sola vislielāko dāvanu un žēlastību.

Jā, pat ja valdnieka vārdi nepauž mums nedz milzīgu žēlastību, nedz arī pasludina bargu spriedumu, mēs tik un tā bijājam un glabājam viņa vārdus, paturam tos prātā, iespējams, visu savu mūžu vienkārši tāpēc, ka tie ir suverēna valdnieka vārdi.

Kas notiktu, ja mēs pieņemtu Dieva vārdu − kā Dieva vārdu? Un kas gan ir pasaulīgs valdnieks salīdzinājumā ar Kungu un Radītāju Dievu, kas ir visu ķēniņu Ķēniņš! Ja pasaulīga valdnieka vārdi piepilda mūs ar tik daudz bailēm un prieku − atkarībā no tā, kā tie domāti −, cik gan daudz vairāk visvarenā Dieva vārdiem vajadzētu satvert mūsu sirdis un piepildīt tās ar bijību un prieku, ja vien mēs pareizi pieņemam šos vārdus kā paša Dieva vārdus.

Ar savu mīlestību, bijību un cieņu pret svarīgajiem valdnieka vārdiem mēs apliecinām, ka vēl lielākā mērā mums savā sirdī jāmīl, jābīstas un jāciena Dieva vārdi, jo mēs taču atzīstam un pieņemam tos par īstiem Dieva vārdiem.

No otras puses, attiecoties pret Dieva vārdu nevērīgi un miegaini, kad tā saturs mūs nedz biedē, nedz mierina un kad dzīvojam bezrūpīgi un neticīgi, tad nav nekādu šaubu, ka neesam pieņēmuši Dieva vārdu pareizi. Vai tava nedrošā un šaubīgā dzīve, tava svārstīšanās starp ticību un neticību, bailēm un cerību un tava aukstā, vienaldzīgā, bezrūpīgā dzīve nav pierādījums tam, ka tu nepieņem Dieva vārdu kā patiesu dzīvā Dieva vārdu?

Par to kristiešiem ir nopietni jādomā! Jo visa ticības, mīlestības un dzīves nepilnība ceļas no tā, ka nepieņemam Dieva vārdu kā svētu un neticam tam kā patiesam Dieva vārdam.