Par Ilmāra Hirša grāmatu “Tajā naktī”

Mārtiņa Hemnica Svētā Vakarēdiena izklāsta otrā izdevuma priekšvārdā, kas iznāca 1590. gadā Jēnas universitātes teoloģiskās fakultātes redakcijā, izdevuma redaktori žēlojas par tā laika teoloģiskās literatūras pārbagātību, kas ne tikai nogurdina lasītāju, bet ir arī ļoti zemas kvalitātes raksti. Kā šādu grāmatu pārbagātības iemesls tiek minēts nicinājums pret senāku izcilo teologu rakstiem, kas tiek uzskatīti par vecmodīgiem, kamēr jauno autoru darbi tiek vērtēti nevis pēc kvalitātes, bet pēc tā, cik nesen tie tapuši. Atšķirībā no šiem darbiem, M. Hemnica grāmata tiek atzīta par noteikti pašu labāko un izcilāko, “patiesi zelta grāmatu”. Šiem vārdiem vajadzētu kalpot kā brīdinājumam ikvienam, kurš nolēmis publicēt jaunu darbu par Svēto Vakarēdienu.

Tomēr visā kristietības pastāvēšanas vēsturē latviešu valodā ir sarakstīts tikai viens teoloģisks darbs par Svēto Vakarēdienu – baptistu teologa Ilmāra Hirša grāmata “Tajā naktī”. Autors ar nožēlu atzīst, ka Latvijas baptistu draudzēs “Svētais Vakarēdiens bieži ir kļuvis par dievkalpojuma piedēkli un ir zaudējis savu lielo nozīmi garīgās dzīves kopšanā. Mēs priekšplānā esam izvirzījuši dziesmas, liecības, slavēšanu un varbūt vēl kaut ko, bet Svēto Vakarēdienu mēs esam atstājuši novārtā.” Autors arī atzīst, ka Svētā Vakarēdiena sakarībā “baptisti Latvijā savus uzskatus nav formulējuši.” Tādējādi I. Hirša grāmata galvenokārt ir mēģinājums palīdzēt orientēties dažādo uzskatu un neviendabīgās prakses vidū, kas šajā jautājumā valda Latvijas baptistu draudzēs. Tomēr mēģinājums vienā darbā aptvert gan vēsturiskos, gan doktrinālos, gan ekseģētiskos un praktiskos jautājumus jāvērtē kā pārāk ambiciozs. Atsevišķā darbā apskatīt pat visus vēsturiskos jautājumus nav viena cilvēka spēkos. Arī autora avotu izvēle diezin vai atbilst šādam projektam. Zināmas bažas rada arī autora attieksme pret avotiem, jo piemēram, luterāņu dogmatiķis Dž. T. Millers vienā lappusē divreiz tiek nosaukts par “katoļu baznīcas teologu”, kas liecina, ka tā nav pārrakstīšanās kļūda, bet autors vienkārši nav uzskatījis par vajadzīgu iepazīties ar grāmatas saturu. Tendencioza pieeja vērojama izklāstot arī Svētā Vakarēdiena dogmas vēsturi, kur tiek meklēta simboliskai Vakarēdiena izpratnei tuvāka nostādne, bet Hrizostoma un Damaskas Jāņa reālistiskā Vakarēdiena izpratne tiek nodēvēta par “vulgāru retoriku”, nevis “dogmatisku teoriju”. Iebildumi, protams, ir pret abiem formulējumiem, jo Hrizostoma un Damaska Jāņa formulējumi nav nedz retoriski, nedz vulgāri, savukārt baznīcas dogmas nav teorija. Šajā sakarībā I. Hirša tendenciozitāti labi raksturo mēģinājumi piedēvēt Augustīnam simbolisku Vakarēdiena izpratni, ignorējot to, ka mūža beigās Augustīna uzskati kļuva daudz reālistiskāki. Pat tikai no vēsturiskā viedokļa nav pareizi uzsvērt vienu, bet ignorēt otru. Nopietna kļūda, kas atkal atklāj autora tendenciozitāti ir Lutera un luterāņu Vakarēdiena mācības dēvēšana par konsubstanciāciju. Šis termins tika lietots senās Rietumu baznīcas Trīsvienības mācībā un kristoloģijā, kā arī modificētā veidā dažu Viduslaiku nominālistu vidū. Par konsubstanciāciju luterāņu Svētā Vakarēdiena mācību izsmējīgi mēdza dēvēt kalvinisti, pret ko luterāņu teologi noteikti iebilda. Luters tāpat kā luteriskā baznīca savās ticības apliecībās kategoriski attiecās skaidrot Kristus klātbūtni Vakarēdiena elementos ar kādas filozofiskas teorijas palīdzību.

Sniedzot Vakarēdiena iedibināšanas vārdu analīzi, autors norāda, ka Kristus miesa un asinis jāsaprot, kā viss Kristus, visa viņa persona, kas tiek dāvināta mācekļiem, Vakarēdienā viņš dāvina ne tikai daļu no sevis, bet visu sevi. Tas izklausās dievbijīgi un protams, jebkuri iebildumi pret šādu izklāstu tiek noraidīti kā vulgārs garīguma trūkums, bet Vakarēdiens nav viss Kristus, turpretī tieši viņa miesa un asinis. Luters šajā sakarībā stingri uzstāja, ka mums jāpaliek pie Kristus vārdiem – miesa un asinis, nevis jārunā par visu Kristu: “Kurš ir mums pavēlējis ielikt Sakramentā vairāk, nekā to dod skaidri saprotami Kristus vārdi?”

Šis jautājums tika diskutēts viduslaikos, un visas tā nianses mēs nevaram apskatīt šeit, bet mūsdienās ar visa Kristus klātbūtni parasti tiek saprasta Dieva žēlastības klātiene vārdā, kas tiek dāvāta ticībai, un tādējādi tā vairs nav skaidri noteikta sakramentālā dāvana. Tas ļauj viltīgā veidā skaidrot Kristus sakramentālo klātbūtni nevis kā klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā, bet kā vispārēju Kristus klātbūtni. Diemžēl tāda ir arī I. Hirša nostādne: “Eiharistijā tiek dāvināta līdzdalība pie Kristus personas.” Kā pamatojumu autors šeit citē Pāvila vārdus – “Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” Autora nolūks, kādēļ viņš patvaļīgi aizstāj Pāvila vārdu “miesa” ar vārdu “persona” atklājas tajā pašā vietā: Vakarēdiena iedibināšanas vārdi “apustulim ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai maizes un vīna identificēšana ar fizisko Kristus miesu un asinīm.” Vispirms autors tātad negribot atzīst, ka Pāvils patiesi identificē maizi un vīnu ar Kristus miesu un asinīm, ko citviet I. Hiršs noliedz. Otrkārt, izbrīnu izraisa, kas varētu būt tas “daudz vairāk” par Kristus miesu un asinīm? Izrādās, šis “daudz vairāk” ir pati draudze kā Kristus miesa. Doma, ka Kristus miesa un asinis Vakarēdienā rada un uztur draudzes vienību ir pareiza, bet mēģinājumi šādā veidā tieši un netieši mazināt būtiskā Pāvila teksta nozīmi ir nepareizi. Autora nolūks, diemžēl, ir izbrīvēt vietu garīgi mistiskai Vakarēdiena skaidrošanai līdz pat apgalvojumam, ka Pāvilam “faktiski nav īpaši svarīgs” tas vai Kristus vārds “ir” jāskaidro simboliskā vai garīgā nozīmē, jo “priekšplānā Pāvils šeit izvirza domu par sastapšanos ar Kristu,” vienlaicīgi pēc autora domām “priekšplānā Pāvils izvirza priekšstatu par draudzi kā Kristus miesu.” Tātad uzmanība tiek virzīta prom no Kristus dāvanas Vakarēdiena maizē un vīnā kā viņa miesā un asinīs uz sastapšanos ar Kristus personu kaut kur, vietā un veidā, kas netiek identificēti, un protams, nav identificējami, kā arī prom no dāvanas pie tās nestās svētības – draudzes kopības.

Tālāk autors raksta, ka Kristus Vakarēdienā “nav simboliski, bet gan reāli klātesošs” un sadraudzība ar Kristu “notiek ticības pilnā Vakarēdiena elementu baudīšanā”. Bet izrādās, ka tas tomēr nozīmē, ka brīnumainā veidā “Svētais Vakarēdiens ir simbolisks akts.. Vakarēdiena elementos pašos nav pārdabiska spēka. Nozīme ir tikai Vakarēdiena dalībnieku attiecībām ar mūsu Kungu Jēzu Kristu. Vakarēdiena elementi – maize un biķeris – simbolizē savienošanos ar Jēzus Kristus miesu un asinīm”, bet vienlaicīgi “apliecina Jēzus Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā.” Tajā pašā laikā “Jēzus vārdi ‘Tā ir Mana miesa’ un ‘Tās ir Manas asinis’ ir jāsaprot simboliski.”

Te neatliek nekas cits, kā būt iecietīgam pret autoru un uzskatīt, ka dažreiz viņa paša vārdi jāsaprot reāli, dažreiz simboliski, un katrs pats var izvēlēties, kā tos saprast. Bet jautājums – vai autora darbs palīdzēs baptistu draudzēm rast skaidru un vienotu Vakarēdiena mācības izpratni? -, protams, kļūst retorisks.

Analizējot Vakarēdiena tekstus autors uzskata, ka mēs nezinām patiesos Jēzus vārdus… un mums nav autentiska norises attēlojuma. Līdz mums notikums ir nonācis kā orālās tradīcijas un autora redakcijas rezultāts jaunajā draudzes situācijā.” Acīmredzot I. Hiršs neuzskata Jaunās Derības tekstu par Svētā Gara iedvesmotu, bet vēsturiski nosacītu. Savukārt Pāvila teksts vienā vietā tiek skaidrots ka “normatīvs Vakarēdiena svinēšanai” Korintas draudzē, bet citviet tiek sacīts, ka “tas, ko Pāvils korintiešiem saka par Vakarēdienu, nav sausa teorija vai dogmatisks izklāsts, bet no draudzes situācijas izrietoša pamācība.” Pāvila vārdi: “Jo no Kunga es saņēmu, ko arī esmu jums nodevis tālāk…” (1. Kor. 23), protams, tiek ignorēti.

I. Hiršs piekrīt, ka Luters pretēji Cvinglijam ir pareizi sapratis vārdiņu “ir” tā vienkāršajā nozīmē, nevis simboliski. Tomēr pēc viņa domām vārdi “tas ir” attiecas nevis uz maizi un biķeri, bet uz “visu kopējo procesu.. visu Jēzus darbību kopumā.. kad Viņš maizi un biķeri ņem, svētī un dod”. Tātad nevis maize, ko Kristus dod ir viņa miesa, un nevis kauss ir viņa asinis, bet maizes un kausa ņemšana, svētīšana un došana ir Jēzus miesa un asinis, un turklāt nevis maize un vīns, bet laikam pats process – “ņemšana, svētīšana un došana” ir jāēd un jādzer. Autors saka, ka te slēpjas kāda “daudz dziļāka nozīme”. Atkal te vērojama tā pati tendence – “daudz vairāk”, “daudz dziļāk”, lai pāri paliktu daudz mazāk un daudz seklāk. Vakarēdiena iedibināšanas teksts nepieļauj autora piekopto ekseģētisko žonglēšanu, jo kā pamatoti secināts Augsburgas ticības apoloģijā un Konkordijas formulā “ja Kristus miesa šeit būtu klātesoša un tiktu baudīta nevis patiesi un būtībā, bet tikai ar savu spēku un darbību, tad maize tiktu saukta nevis par savienošanos ar Kristus miesu, bet gan – ar Viņa garu, spēku un labajiem darbiem.” Tādēļ Pāvils “runā nevis par garīgu, bet gan – sakramentālu jeb Kristus miesas un asiņu baudīšanu ar muti…”

Pat, ja Jēzus runāja aramiešu valodā, kurā nav saitiņas “ir” un sacīja – “tā – Mana miesa”, tad Jaunās Derības grieķu teksts skaidri parāda, ka šie Kristus vārdi ir saprotami kā – ir mana miesa! Tas, ka maize grieķu valodā ir vīriešu dzimtes vārds un uz to nevarētu attiekties nekatrās dzimtes izteikums “tas ir”, jau ir atspēkots simtiem reižu, bet arguments nez kādēļ tiek atkārtots un atkārtots. Kādēļ šajā gadījumā autors aizmirsis tikko minēto aramiešu valodu un atkal pārsviežas uz grieķu valodas niansēm, lai paliek uz paša autora sirdsapziņas. Kristus šeit vienkārši runā par maizi un savu miesu kopā, un norādāmais vietniekvārds “tas” attiecas uz galveno lietu šajā kopumā, proti, Kristus miesu. Kādēļ šo maizes un Kristus miesas sakramentālo kopumu jāaizstāj ar kādu kopējo procesu, nav saprotams. Teksti taču skaidri saka, ka mācekļi ēduši tieši maizi un dzēruši vīnu, nevis apcerējuši Jēzus darbību. Uzmanības centrā šajos tekstos ir tieši konkrētas lietas – maize un vīns kā jauna īpaša Kristus dāvana, ar kuru viņš dod savu miesu un asinis.

Autors tālāk sniedz īsu ieskatu mācībā par grēku izpirkšanu, norādot, ka Jēzus nāve bija izpirkšana, maksa viņa asinis, tā bija vietniecisks upuris, bet nekur diemžēl netiek parādīta saistība ar Vakarēdienu. Tā vietā vairākas reizes tiek uzsvērts, ka Vakarēdiens pats par sevi nedod grēku piedošanu. Bet ko tad Vakarēdiens dod? Tas paliek noslēpums, jo Vakarēdiens ir darbība, kas kaut kādā veidā saista “kristīgu saturu ar kaut ko noslēpumainu”. Patiesi Vakarēdiens ir Noslēpums, bet ne jau jautājumā par to, ko tas dod. Šeit ir vajadzīga skaidrība un noteiktība, kas vērojama Lutera katehismā, kur atbildot uz jautājumu – kāds ir labums no Vakarēdiena baudīšanas? – tiek sniegta skaidra un noteikta atbilde: Vakarēdienā “tiek dota grēku piedošana, dzīvība un svētlaime.” Kā gan iespējams apgalvot, ka Vakarēdiens nedod grēku piedošanu, ja pats Jēzus saka: “Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt. 26: 28) Tas diemžēl liek I. Hirša darbu vērtēt kā vienu no daudzajiem mēģinājumiem ar tukšas daiļrunības palīdzību nolaupīt kristiešiem pašu lielāko dārgumu – Evaņģēliju jeb grēku piedošanu Kristū. Tā ir drausmīga, ar prātu neaptverama cietsirdība, patiesībā mēģinājums nolaupīt pašu Kristu. Tas attiecas ne tikai uz teoloģiju, bet arī autora ieteikto praksi.

“Lai intensīvāk izjustu sadraudzību, dalībnieki sadalās pa visu telpu pie vairākiem galdiem pa 10-15 cilvēkiem. Pie katra galda viens “mājastēvs”. Draudze svin Vakarēdienu kopīgi; Bībeles vārdi, dziesmas, lūgšanas, arī iedibināšanas vārdi tiek kopīgi nolasīti. Taču katram galdam atsevišķi ir maize un vīns. Vakarēdiens paliek noslēgts lielums, taču anonimitātes un individualitātes mūri tiek nojaukti. Pie galda drīkst sēdēt tie, kas grib viens ar otru būt kopā.” Tālāk “būtiskais moments ir, ka katrs dalībnieks maizi un biķeri pasniedz nākamajam.” Tālāk tiek ieteikti vairāki citi garīgi vingrinājumi. Vakarēdienu var pārvaldīt jebkurš cienījams draudzes loceklis, tam nav jābūt ordinētam mācītājam, Vakarēdienu var vadīt arī sievietes. Tādējādi Vakarēdiens no Tā Kunga žēlastības dāvanas ir ticis pilnīgi pārvērsts par cilvēku darbu, kura galvenais nolūks ir “intensīvāk izjust sadraudzību” savā starpā. Lai cik šķietami dievbijīgos vārdos tas tiek ietērpts, un cik brīnišķīgus reliģiskus pārdzīvojumus piedāvā, tas diemžēl vairs nav Tā Kunga Vakarēdiens, Jaunā Derība Jēzus asinīs un pēc grāmatas izlasīšanas atliek tikai kopā ar raudošo Mariju Magdalēnu secināt: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” (Jņ. 20: 13)