Inkarnācija jeb miesā nākšana

« Dieva spēks pestīšanai | Dieva vārda spēks bauslībā un Evaņģēlijā »

Kad Ieva dzemdēja Kainu, tad viņas vārdi – “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību”- liecināja, ka viņa ticēja, ka saņēmusi apsolīto Glābēju. (1.Moz.4:1) Tomēr Kains nebija īstais. Luters par šo pantu saka:

“Te varam saskatīt vēl vienu iemeslu, kādēļ Ieva nav saukusi Kainu par dēlu, – savā lielajā priekā un godbijībā viņa nav gribējusi to saukt par dēlu, bet domājusi, ka viņš būs kas lielāks, proti, tas vīrs, kas samīs čūskas galvu. Tādēļ Ieva sauc šo dēlu nevis vienkārši par vīru, bet par Tā Kunga vīru, par kuru Dievs teicis apsolījuma vārdus: “Tavs dzimums sadragās čūskas galvu.” Lai gan šī Ievas cerība izrādījās maldīga, tomēr no šiem vārdiem redzam, ka viņa bijusi svēta sieva un ticējusi gaidāmajai pestīšanai ar svētā dzimuma palīdzību. Un ticēdama Ieva ļoti priecājas par savu dēlu, tādēļ saka par viņu tik lieliskus vārdus: “Es esmu ieguvusi Tā Kunga vīru,” as izturēsies labāk, nekā es un mans vīrs Ādams esam izturējušies paradīzē; tādēļ es viņu nesaukšu par savu dēlu – viņš ir Dieva vīrs, kuru Dievs apsolījis un devis. Tādēļ – es saku – arī Ieva nav saukusi Kainu par dēlu.”*

Šis apsolījums tika konkretizēts Ābrahāmam adresētajā vārdā: “Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Moz.12:3) Vēl konkrētāk tas parādās 2. Psalmā: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps.2:7) Pravietis Jeremija aposlīto sauc: “Tas Kungs mūsu taisnība.” (Jer.13:16) Salamana Pamācības 8. nodaļā Viņu identificē ar personificēto Gudrību, kas bija klātesoša pasaules radīšanā. Jesaja visspilgtākajā no visiem pravietojumiem saka: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls, tas ir, Dievs ar mums” (Jes.7:14) un “Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes.9:5)

Tādēļ, kad apustulis Jānis runā par Viņu un sauc Viņu par Λόγος, un saka: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs”, tad viņš uzticīgi identificē Mesiju, Kristu, kā Vecā Derība par Viņu liecināja. Kristus sludināšanas centrālā vēsts Jaunajā Derībā ir, ka Kristū, Mesijā Dievs ir kļuvis par cilvēku, kā Viņš to bija apsolījis (īpaši Jes.9:5). Jānis turpina, sacīdams: “Vārds (tas ir, mūžīgais Dēls) tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jņ.1:14) Pāvils Vēstulē kolosiešiem raksta: “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol.2:9), un Timotejam viņš raksta:: “liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā” (1.Tim.3:16).

Agrīnā kristiešu baznīca viennozīmīgi saprata mācības, ka Jēzus bija patiess un pilnīgs Dievs, nozīmi un cīnījās par šo patiesību Nīkajas koncilā 325.gadā. Šis koncils tika sasaukts, lai atspēkotu un noraidītu ticībai postošo Ārija ķecerību. Ārija mācība, ka mūžībā bija laiks, kad Λόγος nebija, un tādēļ Viņš bijis radīta būtne, centās padarīt Jēzu par kaut ko nedaudz, vai, patiesību sakot, daudz mazāku par Dievu. Nīkajas tēvi savu biblisko ticību izteica Nīkajas ticības apliecībā. Tajā viņi apliecināja, ka Dēls ir bijis ar Tēvu “vienāds būtībā”. Galvenais šā koncila varonis bija Atanasijs, kam atlikušajā dzīvē nācās piedzīvot daudz bēdu savas bibliskās ticības dēļ. 451.gadā Halcedonas koncilā Nīkajas ticības apliecība tika atkārtota un formulēti noteikti termini. Vēršoties pret Nestora mācību, ticības apliecinātāji, balstīdamies Dieva vārdā, apgalvoja, ka Marija bija Θεοτόκος, tas ir, patiesa Dieva dzemdētāja jeb Dieva māte. Viņi arī ļoti uzmanīgi izskaidroja attiecības starp Kristus dievišķajām un cilvēciskajām īpašībām. Raksti pieprasa ticēt tam, ka mūsu Kungs nekļuva par Dievu piedzimstot, tiekot kristīts vai kādā citā brīdī, bet tad, kad Viņš tapa ieņemts, Viņš bija Dievs, kas pieņēma cilvēka miesu. No Marijas dzimušais bija pilnīgs un patiess Dievs. Mums nevajadzētu justies neērti, saucot Mariju par Dievmāti (Θεοτόκος). Viņa tāda patiesi bija. Mums droši un skaidri jāpasaka, ka tas, kas piedzima no Marijas, bija pats visvarenais Dievs. Kad Viņš tapa ieņemts, Marija savā klēpī nesa augoša cilvēka miesu, kurā “mājo visa Dieva pilnība redzamā veidā”. Kā norādījis kāds teologs, – saucot Mariju par Dievmāti, vairāk tiek pasacīts par Jēzu nekā par pašu Mariju. Tas, kuru viņa dzemdēja, bija visvarenais Dievs, nekas mazāks.

Kādēļ tas ir tik svarīgi? Svētais Pāvils raksta galatiešiem: “Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības.” (Gal.4:4) “Dievs sūtīja Savu Dēlu” ir vārdi no eņģeļa pasludinājuma Marijai: “Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lk.1:31-33) Marijai ir jākļūst par māti, taču ne tikai par kāda zēna vārdā Ješua māti, bet par tāda cilvēka māti, kurš ir Dievs un tomēr cilvēks – Kristus, Mesija, Dieva apsolītais un svaidītais.

Apliecinādama šo patiesību, mūsu luteriskā baznīca to izdzied savā Lielās Piektdienas dziesmā: “Ak, bēdas drausmās! Mūsu Dievs ir miris, Viņš maksāja mūsu izpirkšanas maksu.” Dziesmas vārdi par Dievu, kas ir miris pie krusta, nenozīmē, ka pasauli nākamās trīs dienas vadīja autopilots. Tas nozīmē, ka tas, kurš mira pie krusta, patiesi bija pats Dievs, Dievs cilvēka miesā, kurš ar savu nāvi stājās manā vietā, nesa manus grēkus un izcieta par tiem sodu. Tajā dienā mira neviens cits kā visaugstākais Dievs – par tevi, par mani, par mūsu visu grēkiem.

Ja Viņš nebūtu miesā nākušais Dieva Dēls, tad Viņa upuris nebūtu pietiekams. Ja Viņš nebūtu pats visvarenais un augstais Dievs, tad augšāmcelšanās neko nedotu nedz Viņam pašam, nedz arī mums. Dievs izvēlējās šo pazemīgo jauno sievieti, tādu pašu grēcīgu būtni kā tu un es. Diženajā inkarnācijas brīnumā Dievs viņas klēpī ievietoja dievišķu būtni, pilnībā apveltītu ar augošu cilvēka miesu – “Visaugstākā Dēlu”, kam Dievs dos “Viņa tēva Dāvida kroni” un kura “valstībai nebūs gala”, un “Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu.” Tādējādi šī pazemīgā jaunā sieviete ir Viņa māte. Viņa ir māte tam, kurš nekādā ziņā nav mazāks par Dievu un tomēr ir cilvēks.

GRĒKU IZPIRKŠANA

Kristus veikums mūsu labā, Viņa salīdzināšanas darbs ir atkarīgs no tā, ka Viņš ir Dievs-cilvēks, Dievs, kas pieņēmis cilvēka miesu. Grēku izpirkšana ir vietnieciska, Viņš ir izpircis grēkus mūsu vietā.

Vārds “izpirkšana” ir tulkojums no Vecās Derības ebreju vārda כפר un īpaši norāda uz יוֹם כִּפּוּר – Izpirkšanas dienu, par kuras iedibināšanu lasām 3.Mozus grāmatas 16.nodaļā. Grieķu valodā šis ebreju vārds ir tulkots kā καταλλάσσω, kas tālāk latīņu valodā tulkots kā reconcilio. Daži uzskata, ka angļu vārdu atonement ieviesis angļu Bībeles tulks Viljams Tindals (William Tyndale), jo viņš uzskatīja, ka latīņu vārds reconcilio ne vienmēr der kā ebreju vārda כפר tulkojums, un tādēļ izveidojis vārdu at+one, un at+one+ment. Ebreju vārds nozīmē “apsegt” vai “apklāt” un šādā veidā attiecas uz grēku piedošanu. Vēstulē romiešiem 4:7 Svētais Pāvils citē 32.psalma pirmos divus pantus: “Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” Šeit atklājas vārda “izpirkšana” būtība. Grieķu vārds māca to pašu doktrīnu par vainas nepielīdzināšanu, bet tā vietā, lai lietotu apsegšanas vai apklāšanas tēlu, koncentrējas uz faktu, ka pārmaiņa notikusi tā, ka divas puses nonākušas saskaņā viena ar otru. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams.” (2.Kor.5:19) Dažādas ainas, bet viena un tā pati mācība.

Lai atjaunotu vienību starp Dievu un cilvēku, Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš pieņemtu cilvēka miesu un stātos kritušā cilvēka vietā: “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jes.53:6) “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku.” (2.Kor.5:21) “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” (Gal.3:13). Runājot šādā veidā, Dieva vārds runā tieši uz tevi un mani. Mēs esam Viņa nākšanas nolūks, Viņa, pie krusta veiktā izpirkšanas darba nolūks un Viņa augšāmcelšanās nolūks – vienkārši tādēļ, ka mēs esam vāji un nespēcīgi.

Viens no nozīmīgākajiem viduslaiku teoloģiskajiem darbiem ir Cur Deus Homo? (Kādēļ Dievs kļuva par cilvēku?) Šo darbu sarakstīja Svētais Anselms, Kenterberijas arhibīskaps (1033-1109). Anselms netiešā veidā, iztirzādams Rakstus, izklāstīja Kristus miesā nākšanas un upura iemeslus, turoties pie pārliecības, ka Dieva dusmas par grēku pieprasīja sodu, lai tās tiktu slāpētas; tam, kas saņēma sodu, bija jābūt cilvēkam, lai viņš varētu patiesi stāties cilvēces vietā, un Dievam, lai spētu samaksāt par cilvēces grēkiem. Daži modernie teologi ir noraidījuši mācību par vietniecisko izpirkšanu galvenokārt tā apgalvojuma dēļ, ka Dievam jāsoda grēks, lai remdētu savas dusmas. Tomēr mācība par vietniecisko izpirkšanu ir skaidri pausta jau Vecajā Derībā (sākot ar יוֹם כִּפּוּר un savus augstumus sasniedzot Jesajas grāmatas 53.nodaļā) un, protams, arī Jaunajā Derībā, piemēram, Vēstules romiešiem 5.nodaļā un daudzās citās vietās.

KRISTUS TAISNĪBA

Kristus taisnība, kas vienīgā ir mūsu pestīšana, sevī ietver to, ka Viņš ir Visaugstākā Dēls, vienāds ar Tēvu būtībā, kas pieņēmis cilvēka miesu. Dēls ir pilnīgs, visvarens Dievs. Viņš ir stājies manā vietā dzīvē, pakļauts visiem kārdinājumiem, ar kādiem jāsastopas man (Ebr.4:25), un tomēr bez grēka. Un Viņš ir stājies manā vietā nāvē, klusējošs, paklausīgs jērs, ko ved uz nokaušanu. Viņš ir piedzīvojis ciešanas un nošķiršanu no Dieva, kas pienākas man, manas nepaklausības dēļ. Tas viss ir noticis pilnīgi nošķirti no manām darbībām vai nodomiem. Tā ir Dieva taisnība. Tā kļūst par cilvēku taisnību tādēļ, ka Jēzus bija cilvēks, pilnīgi un patiesi. Tas remdēja Dieva dusmas par cilvēku grēku.

To sauc par ticības taisnību (taisnību caur ticību) ne tādēļ, ka ticība pati par sevi ir taisnības darbs, bet tādēļ, ka tā saņemama vienīgi caur ticību – tā ir apsolīta un tai tiek ticēts. Izpirkšana ar Kristus aktīvo un pasīvo paklausību ir vispārēja, universāla izpirkšana, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Tā neattiecas tikai uz izredzētajiem vai uz tiem, kuru ticību Dievs jau iepriekš paredzēja. Kristus pilnīgajā upurī pie krusta Dieva dusmas tika slāpētas un pasaule pasludināta par “nevainīgu”. Dievs ir samierināts, tas ir, maksa ir tikusi samaksāta un visai pasaulei atgūta Viņa labvēlība. “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams” (2.Kor.5:19) Dieva taisnība, Kristus taisnība attiecas tieši uz to, ko Kristus paveica, – Viņa pilnīgo paklausību bauslībai, ne tikai tās burtam, bet garam. Viņa taisnība ir visas sāpes un agonija, kuru Viņš izcieta viscaur savā dzīvē, bet īpaši pie krusta, Viņa nošķiršana no Dieva (“Man Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?”). Ticības taisnība nozīmē, ka tieši šī taisnība, Kristus piepildīta, kļūst mana caur ticību. Dievs saka: “Tas ir par tevi, tevis dēļ, tas ir tavs.” Un ticība tam tic.

Konkordijas Formulas III artikuls atrisina pāris strīdus attiecībā uz Kristus taisnību, kuri notika no 1548. līdz 1551.gadam. Kēnigsbergas universitātē Andrejs Ozianders mācīja, ka Kristus mājo ticīgajā caur ticību un ar savu ticīgajā iemājojošo spēku spiež viņu uz labiem darbiem, kas ir Kristus taisnība, ar kuru ticīgais tiek taisnots.** Pirmais teologs, kurš vērsās pret šo mācību, bija Mārtiņš Hemnics. Viņš tajā laikā ieņēma bibliotekāra amatu Kēnigsbergā, Prūsijā. Otra kontroverse, kas tiek risināta KF, bija Frančesko Stankaro uzskati. Viņš mācīja, ka Kristus ir mūsu taisnība tikai pēc savas cilvēka dabas. Konkordijas Formula apraksta luterāņu izpratni par ticības taisnību šādā kopsavilkumā:

“Par ticības taisnību Dieva priekšā mēs vienprātīgi, saskaņā ar iepriekš sniegto mūsu kristīgās ticības kopīgo izpratni, ticam, mācām un apliecinām, ka nabaga grēcīgais cilvēks Dieva priekšā top taisnots, tas ir, viņam tiek piedots, viņš tiek attaisnots un atbrīvots no visiem viņa grēkiem un pelnītā pazudinošā sprieduma, turklāt uzņemts par Dieva bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku – bez jebkādiem mūsu nopelniem vai cienīguma, arī bez kādiem iepriekšējiem, pašreizējiem vai arī nākamajiem darbiem, no tīras žēlastības, tikai šā vienīgā nopelna – mūsu Kunga Kristus pilnīgās paklausības dēļ, Viņa paklausība mums tiek pielīdzināta par taisnību. Šīs dārgās mantas mums tiek sniegtas svētā Evaņģēlija apsolījumā, un ticība ir vienīgais līdzeklis, ar kuru tās satveram, uzņemam un iegūstam savā īpašumā; ticība ir Dieva dāvana, tikai pateicoties tai, mēs Kristu, mūsu Kungu, Evaņģēlija vārdā patiesi atzīstam un uz Viņu paļaujamies, vienīgi Viņa paklausības dēļ no žēlastības iemantojam grēku piedošanu, topam uzlūkoti kā dievbijīgi un taisni Dieva Tēva priekšā un mūžībā iemantojam Debesu valstību. Ievērojot to, tiek uzskatīts un pieņemts, kā saka arī Pāvils, ka mēs tiekam taisnoti ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem (Rom.3:28) vai ka “ticība tiek pielīdzināta par taisnību” (Rom.4:5), tāpat arī viņa teiktajā, ka ar viena cilvēka – Kristus – paklausību mēs kļūstam taisni (Rom.5:19) vai – “viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību (Rom.5:18). Visos šajos teikumos ir izteikts viens un tas pats. Jo ticība cilvēku dara taisnu ne tādēļ, ka tā ir labs darbs un skaists tikums, bet tādēļ, ka ticība satver un uzņem Kristus nopelnu svētā Evaņģēlija apsolījumā; jo tam jātop ticībā saņemtam un jākļūst par mūsu īpašumu, jo caur to mums jātop taisnotiem; tādējādi taisnība, kura Dieva priekšā no tīras žēlastības top pielīdzināta ticībai jeb ticīgajiem, ir Kristus paklausība, Viņa ciešanas un augšāmcelšanās – tādēļ, ka Viņš mūsu labā devis gandarījumu bauslībai un samaksājis par mūsu grēkiem. Tā kā Kristus nav tikai cilvēks, bet Dievs un cilvēks vienā nedalītā personā, Viņš nebija pakļauts bauslībai (jo Viņš ir bauslības Kungs), tāpat kā Viņš nebija pakļauts ciešanām un nāvei savas personas dēļ. Tādēļ Viņa paklausība – ne vien ciešanās un miršanā, bet arī tādējādi, ka Viņš labprātīgi mūsu vietā bauslībai pakļāvies un ar savu paklausību Debesu Tēvam to piepildījis – mums top pielīdzināta par taisnību, tā ka šīs pilnīgās paklausības dēļ, kuru Kristus mūsu dēļ piepildījis savos darbos un ciešanās, dzīvē un miršanā, Dievs piedod mums grēkus, uzlūko mūs kā dievbijīgus un taisnus un sniedz mums mūžīgu atpestīšanu. Šādu taisnību mums sniedz Svētais Gars, Evaņģēlijs un sakramenti, un ticībā tā top saņemta un darīta par mūsu īpašumu, tādēļ ticīgajiem ir samierināšanās ar Dievu, grēku piedošana, Dieva žēlastība, dievbērnība un mūžīgās dzīvošanas mantojums.” (VG, 546, 547. lpp.)

Evaņģēlijā “atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:17) Pamatojoties paša Dieva izpirkšanas darbā, vietnieciskajā izpirkšanā grēcinieks ir taisnots. Grēciniekam tiek pielīdzināta pilnīgā Kristus taisnība – Viņa dzīvē, nāvē un augšamcelšanā. Tā nav iekšēja, iekšēji piemītoša vai iemājojoša Kristus taisnība, bet gan ārēja, ārēji pastāvoša Dieva Dēla taisnība. Tā ir taisnība, kas grēciniekam ir sveša vai ārēja. Un tomēr grēcinieks stāv Dieva priekšā (coram Deo) ar patiesu Kristus taisnību, paša Dieva taisnību, kas viņam piešķirta caur ticību. Viss, kādu Dievs vēlējās redzēt cilvēku, ir atrodams Kristū. Divi Svētā Pāvila izteikumi apraksta Dieva taisnību kopsavilkuma veidā: “Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.” (1.Kor.1:30) “Jo, ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu. Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.” (Rom.5:17-19)

Šī Kristus taisnība ir ticības taisnība vai, kā Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:17, tā ir atklāta “no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” No sākuma līdz beigām tā ir pilnīga ticības taisnība visos iespējamos veidos. Ticība netaisno mūs tādēļ, ka ticēdami esam kļuvuši Dievam patīkamāki. Ticība netaisno mūs tādēļ, ka tā ir tikums, bet vienkārši tādēļ, ka “tā satver un pieņem Kristus nopelnu svētā Evaņģēlija apsolījumā”. Ticība tic apsolījumam. Ja kāds būtu noguldījis bankā uz mana vārda milljonu dolāru un tad to pateiktu man, mana ticība tam vai neticība nemainītu mana konta stāvokli. Apsolījums ir, ka nauda kontā patiešām atrodas un labumu no tā es gūstu tikai tad, kad tam ticu. Konkordijas Formula taisnošanu saistībā ar Kristus taisnību apraksta šādi: “Tātad vārds “taisnot” šeit nozīmē – attaisnot, pasludināt par taisnu un brīvu no grēkiem, atbrīvot no mūžīgā soda Kristus taisnības dēļ, kuru Dievs pielīdzina ticīgajiem (Fil.3:9). Konkordijas Formulas Pamatdeklarācijas III artikula beigās ir dots šāds kopsavilkums:

“Tādējādi ne dievišķā, ne cilvēciskā daba vien pati par sevi netop pielīdzināta par taisnību, bet gan – vienīgi tās personas paklausība, kas bijis reizē Dievs un cilvēks. Tā ticība uzlūko Kristus personu, kā Viņš mūsu dēļ nolikts zem bauslības, nesis mūsu grēkus un savā gājumā pie Tēva – no savas svētās dzimšanas līdz pat nāvei – parādījis pilnīgu paklausību savam Debesu Tēvam mūsu, nabaga grēcinieku labā, ar to segdams visu mūsu nepaklausību, kura sakņojas mūsu dabā, tās domās, vārdos un darbos, – ka tā netop mums pielīdzināta uz pazudināšanu.” (VG, 556. lpp.)

Šis kopsavilkums pasvītro iemeslu, kādēļ ir tik ļoti nepieciešams ņemt vērā mūsu Kunga miesā nākšanu, kā mūžīgā Dieva Dēla miesā nākšanu, lai Viņš būtu mūsu vietnieks un Pestītājs. Darbs, kas jāpaveic mūsu pestīšanas labad, ir paveicams vienīgi pašam Dievam, un tomēr tas jāpaveic cilvēkam, lai viņš varētu stāties visu cilvēku vietā.

Šis ir Evaņģēlijs, kas ir Dieva spēks pestīšanai, Dieva taisnības atklāšanās, kas notiek caur ticību no sākuma līdz beigām. Tā ir vēsts, kas stāsta mums, ko Dievs paveicis savas radības labā. Tas ir stāsts par notikumiem, kas norisinājās klinšainajos Jūdejas pakalnos apmēram pirms divtūkstoš gadiem. Tomēr es pats nespēju atgriezties pagātnē pie krusta, nedz arī būt pārliecināts par vietu, kur tieši šis krusts atradās. Tādējādi jautājums, kas mums jāapskata tālāk, ir – kā Evaņģēlijs nokļūst pie manis, kā tas kļūst mans, kā es saņemu ticību, kas tic Kristus taisnībai?

Turpinājumā lasi: Augstais kalpošanas amats

** – Oziandera nostāja būtībā ir tā pati, kuru Pasaules luterāņu federācijas teologi pieņēma “Kopīgā paziņojumā par taisnošanas mācību” ar Romas katoļiem, un tai ir dažas satriecoši līdzīgas iezīmes ar Romas katoļu mācību par taisnošanu, kas ļāva šiem luterāņiem un Romas katoļiem vienoties par kopīgu taisnošanas mācības izpratni.