Ir bīstami attēlot Dievu šķietami labāku, nekā Viņš pats Sevi ir atklājis Rakstos

Tikai nedaudz par pagānu pestīšanas iespēju ārpus ticības Kristum, ko apliecina II Vatikāna koncils.

Gribu vērst uzmanību uz šādas teoloģiskās patvaļas bīstamību, ja tiek apgalvots, ka:

“Tie, kas bez pašu vainas, nepazīdami Kristus evaņģēliju un Viņa Baznīcu, tomēr ar šķīstu sirdi meklē Dievu un dievišķās žēlastības ietekmē cenšas pildīt Viņa gribu, ko tie uzzina no savas sirdsapziņas balss, var iemantot mūžīgo pestīšanu.”

Tā tiešām ir bīstama patvaļa un bijības trūkums Dieva svētuma priekšā – apelējot pie Kristus žēlastības, piedēvēt pestījošu spēku nekristiešu labajiem darbiem, ja Kristus un apustuļi māca, ka šāda spēka nav pat kristiešu labajiem darbiem!

Šajā sakarā gribu norādīt arī uz kādu paradoksu: nekad neviena maldu mācība nav radusies no cilvēku vēlmes mācīt par Dievu ko sliktu, bet vienmēr no vēlmes mācīt ko labu,- jā, pat šķietami daudz labāku, nekā māca Raksti un patiesā Baznīca.

Piemēram, ķeceris Ārijs noliedza, ka Jēzus būtu bijis Dieva Dēls, kas dievišķībā vienāds ar Tēvu, jo uzskatīja par zaimojošu pat domu, ka Dievs varētu iedzimt sievietes miesās kā mazs bērniņš, piedzimt, augt, ēst, dzert, gulēt utt. Viņaprāt, tas Dievam nepiederas, un apgalvot par Dievu šādas lietas, viņaprāt, ir visīstākā Dieva zaimošana. Līdzīgu iemeslu dēļ maldu mācītājs Nestorijs noliedza mācību par patiesu cilvēciskās un dievišķās dabas vienību Kristus personā un no tās izrietošo mācību par Mariju kā Dieva dzemdētāju jeb māti.

Baznīcas nosodītais Pelāgijs uzskatīja, ka mācīt par cilvēka samaitātību grēka dēļ ir dievišķās Majestātes aizskārums, jo Dievs nevarētu būt pavēlējis baušļus, ja cilvēks tos nebūtu spējīgs pats ar saviem spēkiem pildīt. Līdzīgi arī vēlākos laikos citi ķeceri mācīja, ka Dievs nevienu nenolemj mūžīgai pazudināšanai un mokām, jo tas būtu pārāk nežēlīgi, bet Dievs taču ir mīlestība! Šodienas maldu mācītāji māca, ka Kristum ticīgajiem jābūt fiziski veseliem un bagātiem, jo Dievam nepiedien ar tiem apieties citādi un likt tiem ciest.

Tā, iespējams, no sirds gribēdami mācīt par Dievu labi un cilvēka prātam pieņemami, tie kļuvuši par visīstākajiem zaimotājiem un patiesības noliedzējiem. Līdzīgi būtu vērtējama arī II Vatikāna koncila mācība, kas, apelējot pie Dieva žēlastības, māca par pestīšanu ārpus ticības Kristum un reālas piederības Viņa Baznīcai.

Galu gala Kristus lielā pavēle skan: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic [šim evaņģēlijam] un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk.16:15-16) – Nav sacīts: “Kas dara visu labu, ko vien spēj, tas taps izglābts, pat bez kristības.” Tāpat arī netiek sacīts: °Kas nedara labus darbus, tiks pazudināts”, bet ir sacīts – “Kas tic, tas taps izglābts° un – “kas netic, tas taps pazudināts”. Jo tikai ticība var satvert Kristus pestījošo nopelnu, un bez šā nopelna neviens nevar tapt izglābts. “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jņ.3:36)

Tad nu nekaitināsim un neizaicināsim Dievu, runādami par Viņu labāk un skaistāk”, nekā Viūš pats par sevi runājis caur savu Dēlu, apustuļiem un praviešiem. Jeb vai gribam To Kungu izaicināt? Vai tad mēs esam stiprāld par Vinu?” (1.Kor.11:22)

[Fragments pārpublicēts no laikraksta “Svētdienas Rīts]