Īss vēstījums par grēksūdzi
“Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” [1.Tes.4:1-7]
Mēs jau iepriekš esam dzirdējuši par visām svarīgākajām lietām, izņemot grēksūdzi, par kuru mazliet parunāsim tagad.
Vispirmām kārtām, grēksūdze ir pamatota Rakstos, proti, ja kāds bija publiski grēkojis un cilvēki par to uzzināja, viņš tika atklāti saukts visas draudzes priekšā. Ja viņš atsacījās no sava grēka, draudze par viņu aizlūdza un palīdzēja izlīdzināties. Gadījumā, ja cilvēks negribēja atsacīt grēkam un uzklausīt draudzi, viņš tika izslēgts no draudzes un izraidīts no sapulces, tā ka nevienam vairs nevarēja būt ar viņu kas kopīgs.
Kristus par grēksūdzi saka: “Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pļeaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku” (Mt.18:15-17). Ja draudze viņu noraidīja vai ja draudze viņu atkal pieņēma, tad viņš bija arī Dieva noraidīts vai pieņemts. Tieši to saka arī mūsu Kungs: “Patiesi, es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt.18:18).
Mūsdienās baznīcās vairs nav ne miņas no šādām grēksūdzēm. Šajā ziņā Evaņģēlijs ir it kā pazemināts. Ja kāds apņemtos atkal ieviest šādu grēksūdzi, viņš paveiktu patiešām labu un vajadzīgu darbu.
Mīļie draugi, patiesi, jums vajadzētu savas pūles ziedot šādas grēksūdzes atjaunošanai un likt mierā citas lietas, jo par to neviens nedusmotos. To vajadzētu darīt sekojoši: kad tu redzi kādu augļotāju vai zagli, laulības pārkāpēju, netikli, dzērāju vai tamlīdzīgi pārkāpēju, tad aizej klusām pie viņa un nopietni brīdini, ka tam jāpārtrauc visa šī grēkošana. Ir labi, ja viņš tevi uzklausa, bet, ja viņš tevi neklausa un, skatīdamies prom, turpina grēkot, tad, ejot pie viņa, ņem līdzi divus vai trīs brāļus un to klātbūtnē viņu vēlreiz draudzīgi brīdini. Gadījumā, ja arī tad viņš vēl negrib jūs pieņemt un atsakās no šiem brīdinājumiem, tad aizej kopā ar abiem lieciniekiem pie mācītāja un visas draudzes priekšā atklāti viņam par to izstāsti, sacīdams: “Mīļais mācītāja kungs, šis cilvēks ir darījis tādu un tā.du grēku un nav uzklausījis mūsu brālīgos aizrādījumus atteikties no šiem pārkāpumiem. Viņš tos nav ievērojis un turpina grēkot. Tādēļ es viņam šeit atklāti visas draudzes priekšā aizrādu, kopā ar saviem lieciniekiem, kuri ir dzirdējuši manu brālīgo brīdinājumu”. Ja arī vēl tagad viņš neatsakās no grēka un labprātīgi neatzīst savu vainu, mācītājam draudzes dēļ viņu no tās jāizraida un jāizslēdz no baznīcas tik ilgi, kamēr viņš atzīsies un varēs tikt uzņemts atpakaļ. Tas būtu īsti kristīgi, ja kāds varētu to izdarīt. Es nevaru paļauties uz sevi vienu.
Otrām kārtām, grēksūdze ir arī tā, kad mēs savus grēkus uzticam tikai Dievam un Viņa priekšā noliekam visus savus noziegumus. Šāda grēksūdze mums ir ļoti nepieciešama, tik ļoti, ka mums tā vajadzīga ik stundu un ik brīdi. Tā ir arī pavēlēta Rakstos.
Dāvids par šādu grēksūdzi Ps.32:5-6 saka: “Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams”.
Treškārt, grēksūdze ir arī tā, kad mēs izsūdzam grēkus viens otram, paaicinot cilvēku uz klusu vietu un izstāstot par savu nelaimi un nepatikšanām, bet tā, lai saņemtu mierinošus vārdus un varētu nomierināt dvēseli. Pāvests ir stingri pavēlējis šādu bikti un iztaisījis no tās pat likumu. Tas gan ir nožēlojami. Sprediķodams un rakstīdams par grēksūdzi, es nopēlu tieši šo bikts uzspiešanu. Un tieši tādēļ es negribu iet uz bikti, ka to ir pavēlējis pāvests, jo viņam bija jāatstāj bikts manā brīvajā izvēlē, nevis jāuzspiež un jātaisa no tās kāds likums, uz ko viņam nav varas.
Tomēr es neļaušu nevienam man atņemt privāto bikti un neatdošu to ne par kādiem pasaules dārgumiem, zinot, cik daudz stiprinājuma un mierinājuma t,ā man ir devusi. Neviens nezina, ko spēj šāda privāta bikts, izņemot tos, kuriem ir nācies bieži cīnīties ar velnu. Velns būtu jau sen mani pieveicis un nožņaudzis, ja mani nespēcinātu privātā bikts. Ir taču tik daudz šaubīgu un aplamu lietu, kurām cilvēks nav nedz īsti piemērots, nedz spēj tās aptvert. Tad, kad viņš atrodas šādās šaubās un nezina, kā no tām izkļūt, lai aizved savu brāli uz klusu vietu, izstāsta viņam par savu nelaimi, izsūdz savus pārkāpumus, grēkus, neticību un lai lūdz mierinājumu un padomu. Ko tas gan cilvēkam kaitē, ja viņš sava tuvākā priekšā mazliet pazemojas un nostāda sevi kaunīgā situācijā?
Kad tu saņem no brāļa mierinājumu, tad tici tam, it kā to tev būtu pasludinājis pats Dievs, jo kā Kristus Mt.18:19-20 saka: “..ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”. Mums ir nepieciešamas daudzas absolūcijas, lai varētu savu biklo sirdsapziņu un bailīgo sirdi stiprināt un mierināt pret velnu un Dieva priekšā. Tādēļ privāto bikti nedrīkst nedz aizliegt, nedz kādu no tās atturēt.
Ja kāds cīnās ar grēkiem un grib no tiem atbrīvoties, vēlas uzklausīt drošu stiprinājumu un vārdus, ar ko nomierināt savu sirdi, lai iet pie sava brāļa, slepenībā viņam izstīdz visus grēkus, lūdz absolūciju un mierinošus vārdus. Kad viņš tev pasludina absolūciju, sakot, ka tavi grēki tev ir piedoti, jo tev ir žēlīgs Dievs un iejūtīgs Tēvs, kas negrib pieminēt tavus grēkus, tad tici šai absolūcijai un esi priecīgs, spirgts un drošs, ka to tev ir pasludinājis pats Dievs caur tava brāļa muti. Ja kādam ir stingra, spēcīga, nešaubīga ticība Dievam un viņš ir drošs, ka viņa grēki tam ir piedoti, tad lai nelieto šādu grēksūdzes veidu un izsūdz savus grēkus tikai Dievam. Bet cik starp jums ir tādu, kam ir šāda stipra ticība un paļāvība uz Dievu? Lai katrs labi ieskatās sevī, ka viņš nemaldās.
Tādēļ es esmu jau teicis un saku arī tagad, ka neļaušu nevienam atņemt man privāto bikti. Es negribu arī nevienam to uzspiest, bet gan gribu atstāt to brīvā izvēlē. Mūsu Dievs nav tik skops, lai dotu mums tikai vienu mierinājuma vārdu sirdsapziņas stiprinājumam. Evaņģēlijā ir daudz absolūciju, un mēs esam bagātīgi apbērti ar mierinājuma vārdiem, kurus nedrīkstam aizmirst, neievērot paši un kuri mums jāpieprasa arī no saviem brāļiem.
Lai mēs būtu droši, ka mūsu grēki ir piedoti, Kristus ir iestādījis sakramentus: Kristību un savu miesu un asinis altāra sakramentā. Es nedrīkstu noniecināt šos sakramentus. Jo Kristībā es saņemu pārliecību par Dieva žēlastību un žēlsirdību, ka es piederu Viņam un Viņš man, ka es esmu ar Viņu vienots un Viņš mani ir pieņēmis. Pēcāk es varu saņemt Kristus miesu un asinis drošībai, ka mani grēki man ir piedoti. Par šo zīmi un drošību es ēdu miesu, kas par mani dota, un dzeru asinis, kas izlietas par maniem grēkiem, lai nekad vairs nešaubītos, ka man ir žēlīgs Dievs un Tēvs.
Tātad jūs saprotat, ka privātā bikts nav jānoniecina, un es no savas puses nevienam uz pasaules neieteiktu to darīt. Jo tā ir ļoti svarīga lieta.
Tā kā mums jāstāv pret velnu, nāvi, grēkiem un elli, mums ir vajadzīgi daudzi mierinājumi un mēs nevaram pieļaut, ka mums tiktu atņemti ieroči, tieši pretēji mums jāsargā savas bruņas un mierinājums, ko mums devis Dievs. Jūs vēl nezināt, kādas pūles un darbu tas prasa – cīnīties ar velnu un viņu uzvarēt. Es velnu labi pazīstu. Ja ari jūs viņu pazītu tikpat labi, jūs nebūtu palaiduši privāto bikti vējā.
Par to tagad pietiks. Piesauksim Dievu un lūgsim Viņa žēlastību, lai mēs vienmēr paliktu uz pareizā ceļa un nekad netiktu no tā novesti.
Ieskaties