Īstā labo darbu motivācija

Apustulis skaidri saka: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom.7:4). Un tālāk: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom.7:6). Līdzīgi apustulis runā arī Vēstulē galatiešiem (2:19): “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam.”

Ievēro, cik ļoti Pāvils uzsver, ka ir neiespējami dzīvot un nest augļus Dievam, ja cilvēks vispirms nav nomiris Bauslībai! Ņem vērā šo divējādo lietu stāvokli.

Pirmkārt, to māca pieredze: kamēr dvēsele nav atsvabināta no verdzības gara, bet pati sev gādā dievbijību, raugās uz sevi un Bauslību un uztver Dievu vienīgi kā prasītāju, visas lietas ir kā mirušas, aukstas, smagnējas un sirdij nepieņemamas un visi mērķi ir grūti sasniedzami, jo tai nav spēka un piepildījuma, bet ir tikai domas, vārdi un ārēji rituāli, kas cilvēka dabai ir pa spēkam.

Turklāt, ja Bauslība satver cilvēka sirdi un tās iekšējo samaitātību, tad šis satricinājums notiek ar divkāršu spēku, kā saka apustulis: “Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru” (Rom.7:8-9).

Cik gan daudz iztrūcinātu grēka vergu mokās zem šīs pieredzes un nespēj saprast, kas par vainu! Tie klausās un lasa Dieva vārdus, tie lūdz un sauc, iet sūdzēt grēkus, taču viss velti, viss paliek nedzīvs un bez spēka, bet dzīvs un spēcīgs ir tikai grēks. Kaut šie cilvēki ieklausītos Dieva gudrībā, “tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi” (Jes.48:18) un tie saņemtu savā sirdī jaunu, debešķīgu labprātību un spēku!

Vaina ir tā, ka tu nekad neesi ticis atsvabināts no verdziskā gara un neesi baudījis, ko nozīmē patiesa ticība, jā, tu nekad neesi tapis īsti svētīgs šajā brīvajā un nepelnītajā žēlastībā. Tu esi saņēmis gaismu, ko dod nevis brālis brālim, bet kas ir Dieva atklāsme dvēselē, debešķīga dāvana un gaisma ar Jēzus apskaidrošanu. Tu esi saskatījis šo bezgalīgo žēlastību, kurā mūsu Debestēvs, zem kura baušļiem tu vergo, ir par mums tik ļoti apžēlojies, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu piepildīt visu, ko Bauslība jebkad no mums prasījusi.
Tavā vietā Viņš ir piepildījis visu, ko tu pats pūlējies panākt. Tagad Dievs ar Savu Bauslību vairs nevēlas neko citu, vien novārdzināt un nogalināt tavu paštaisnību. Viņš nekad nebija domājis, ka tu spēj darīt kaut ko citu kā grēkot (Rom.3:12–19), tāpēc Viņa Dēls ir izpircis visu tavu netaisnību un Viņš tevi mīl tādu, kāds esi. Dievs ir dzēsis visus tavus grēkus, un Jēzus Kristus, tava Brāļa un Vidutāja, dēļ Viņš ir ierakstījis tevi debesīs tādu, kāds esi.

Ja ar Svētā Gara gaismu tu spētu to visu saprast, arī to, ka Debestēvs nekad nepieminēs tavus grēkus, ko izpircis Savā mīļotajā Dēlā un Viņa dēļ tos nemūžam vairs neuzlūkos, jā, ja vien tu saprastu, ka pat visdziļākajā nospiestībā sava grēka dēļ tu Kristū esi Viņam tīkams un mīlams, kāds esi, ja tu ar Svētā Gara gaismu to saprastu, tad patiesi šīs Dieva mīlestības dēļ tu raudātu prieka asaras un līksmi gavilētu. Viss, kas līdz šim tev šķitis pārāk grūts un neiespējams, tagad tev kļūs viegls, patīkams un mīlams.

Kā bija iespējams, ka martiri ar prieku devās uz sārtu un Vincentius* tos sauca par rozēm no gruzdošām oglēm, jo pat gaužām vājas sievietes devās uz sārtu ar lielāku prieku, nekā tās jelkad devās uz dejām? Tas bija iespējams tikai tādēļ, ka šie ļaudis bija kā apreibuši no neizteicami lielās dievišķās žēlastības, ka Dieva Dēls ir viņu Brālis un, pateicoties Viņam, tie ir Dieva draugi un Viņa acuraugs. Svētie Raksti to spēcīgi uzsver, ka ticības spēks ir prieks Dievā, kad Viņš apgaismo un iepriecina sirdi, un viņi labprāt sāk staigāt Viņa Bauslības ceļu. Tas ir pirmais, kas mums jāsaprot: lai nestu Dievam augļus, mums jābūt brīviem no Bauslības.

Otrkārt, pat ja tu spētu paveikt daudz vairāk laba nekā visi ticīgie, tad neviens no taviem darbiem nebūs Dievam patīkams, iekams tavi darbi neizrietēs no evaņģēliskas ticības un mīlestības. Jo, kamēr vien Bauslība valda tavā sirdsapziņā, tā samaitā visu, ko vien dari. Iespējams, tu dari tādu pašu kalpošanu, ko dara ticīgas un brīvas dvēseles, taču visiem taviem darbiem virsū ir liels un melns traips, kas Dieva acīs tos dara atbaidošus.

Melnais traips ir tas, ka tu to dari Bauslības dēļ, nevis no visas sirds, brīva prāta un mīlestības. Tu dari labu baušļu, draudu un algas dēļ, un tas nenāk no tevis, no brīva prāta un labas gribas. Arī bērna laipnība un pieklājība, kas izspiesta ar tēva rīksti vai motivēta ar kādiem apsolījumiem, ir šāds tumšs traips, jo laipnība nav nākusi no patiesas sirds mīlestības pret tēvu un māti.

Viss Dieva vārds mums paskaidro, ka Tas Kungs no mums nevēlas piespiestu kalpošanu, bet gan sirdi, tās mīlestību un labprātību. Arī vīrs, kas patiesi mīl savu sievu, nebūs apmierināts vienīgi ar tās ārējo kalpošanu, bet gribēs iemantot viņas mīlestību. Ja viņš atklās, ka sieva pūlas nevis mīlestības, bet vīra naudas dēļ, tad visa viņas laipnība tam liksies pretīga un tikai izraisīs viņa dusmas.

Tāds ir arī Dieva prāts. Visu garīgumu un dievbijību Viņš uzskata par pretīgu un nepieņemamu, ja tas ir tikai kā pienākums, prasība un nepieciešamība, proti, tas ir legālisms un tādi darbi, kas neizriet no brīva, svētīga un pateicīga gara. Tie nenāk no šķīstas līgavas mīlestības, kas savu attieksmi pauž šādi:

“Tagad es nedarīšu pat sīkāko nieciņu, lai pelnītu sev glābšanu un Dieva draudzību vai lai izpirktu savus grēkus. To visu ir paveicis mans Līgavainis, kad trīsdesmit gadu Viņš manis dēļ vergoja zem Bauslības un tad izcieta asiņainu krusta nāvi. Taču to mazumiņu, ko es varu darīt, es daru pateicības dēļ, nevis tāpēc, ka man būtu jāizpelnās Viņa apžēlošana. Viņš manis dēļ jau visu ir paveicis, un Viņš ik brīdi stāv kā mana taisnība Dieva priekšā. Bet es visu daru tādēļ, ka tagad atrodos Viņa žēlastības valstībā, kur mani grēki man vairs nekad netiek pielīdzināti un Bauslība mani vairs netiesā.”

Tieši šī brīvība mani iekšēji motivē labprāt visu ciest un rīkoties saskaņā ar Dieva prātu, tāpēc ka Viņš ir paņēmis manu nepanesamo grēku un baušļu jūgu. Viņš ir uzņēmies lielo un smago nastu, manu pestīšanu, tāpēc arī es labprāt nesīšu kādu no mazākajām nastām – atstāt pasauli un grēku, savaldīt miesu un kalpot savam tuvākajam mīlestībā un labos darbos, vārdos un pacietībā, dot izsalkušam maizi, izstumtam – pajumti, apmeklēt slimos un ieslodzītos, piedot ienaidniekiem un panest neciešamu cilvēku vai kādu smagu savas dzīves aicinājumu.

Tā kā mans Kungs ir bijis man tik žēlsirdīgs un uzticējis man šīs mazās lietas, tad uzskatu to par lielu privilēģiju un gandrīz par paradīzi, ka uzticīgajam un dārgajam Kungam varu pildīt kādu tīkamu kalpošanu. Tas ļoti iepriecina manu sirdi, ka Viņš bijis pret mani tik pārmērīgi labs un iedibinājis tik brīnišķīgu žēlastības valstību, kur neviens mans grēks vairs netiek pieskaitīts un Bauslība mani vairs netiesās!

Tā ir īstā labo darbu motivācija.