Īstāko bīskapu kari
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Tieši anglikānisms pieņēma izaicinājumu, kuru konfesionālajām vienībām meta Amerikas federālās padomes un Edinburgas konferences ekumēniskās idejas. Kad 1908. gadā Piektā Lambetas konference gatavoja vispasaules anglikāņu kongresu, Anglijas baznīca un tās aizjūras meitas joprojām skaidri apzinājās savu anglikānisko mantojumu un savu misiju visā pasaulē. Lai arī anglikānisms bija sašķēlies dažādās nometnēs un vecais angļu reformācijas mantojums bija kļuvis par mazākās nometnes īpašumu, XIX gs. notikusī “katoliskā atdzimšana”[1] bija nesusi savus augļus.
Pagājušā gadsimta traktariānisms[2], kura priekšgalā atradās Dž. Ņūmens un viņa līdzgaitnieki un kurš palika anglikāņu baznīcas sastāvā, pārtopot dažādos augstās baznīcas[3] un anglo-katoliskajos grupējumos. Taču vēlākajām paaudzēm tas atstāja patiesās katoliskās baznīcas ideālus un ciešu pārliecību par episkopālā amata dievišķo raksturu. Pirmais no tā dēvētajiem Traktātiem avīzei “The Times”, “Pārdomas par mācītāju komisiju”, kuru Ņūmens savā izcilajā angļu valodā sarakstīja 1833. gadā un izsūtīja visiem Anglijas baznīcas mācītājiem, atstāja milzīgu ietekmi uz visu garīdzniecību. “Mēs esam dzimuši ne no asinīm, ne cilvēku gribas, bet no Dieva. Kungs Jēzus Kristus ir devis savu garu saviem apustuļiem; viņi, savukārt, ir uzlikuši rokas tiem, kas sekoja viņiem; un tie – nākamajiem; un tā šī svētā dāvana ir nonākusi līdz mūsu bīskapiem, kuri ir nozīmējuši mūs par saviem palīgiem un, zināmā mērā, par saviem pārstāvjiem.” Tas ir kļuvis par mūsdienu anglikānisma articulus stantis et cadentis ecclesiae. Apustuliskā pēctecība ir aizstājusi reformatoru apustulisko ticību.
Arī Austrumu un Rietumu katoliskās baznīcas ir saglabājušas un saglabā “apustulisko pēctecību” kā savas ticības un kārtības jautājumu, taču viņi nekad nav tā uzsvēruši šīs pēctecības nozīmi, kā tas tiek darīts anglikāņu baznīcā. Apustuliskums viņām ir trejāds: apostolicitas originis, successionis et doctrinae. Kad tā laika Jorkas arhibīskaps Ramzejs devās oficiālā vizītē pie Maskavas patriarha un aicināja to atzīt anglikāņu kārtību, ptriarha atbilde bija šāda: “Mūs neinteresē jūsu pēctecība. Mūs interesē jūsu mācība. Kam jūsu baznīca tic un ko tā māca?” Varētu teikt, ka Anglijas baznīcai herētiķis ir nevis tas, kurš sludina maldu mācību, bet gan tas, kurš apgalvo, ka sludina Evaņģēliju un pārvalda sakramentus bez bīskapa pilnvarām. Tā kā ikvienam anglikāņu priesterim šādas pilnvaras ir, tad šinī baznīcā, neskatoties uz to, ka atsevišķi indivīdi varētu mācīt ko maldīgu, patiesu herētiķu nav.
Šī stingrā ticība “vēsturiskajam episkopātam” bija anglikānisma dvēsele laikā, kad sākās ekumēniskās diskusijas. Tas iemesls, kādēļ tika noraidītas Federālās padomes ekumēniskās idejas un kādēļ anglikāņi nebija apmierināti ar Edinburgas konferenci, kura apzināti izvairījās no doktrinālu jautājumu apspriešanas. Anglikāņu baznīcā tajā laikā netrūka spilgtu personību, spēcīgu teologu. Tā, piemēram, Bīskaps Gors, kurš ir daudz darījis, lai savienotu “katolicismu” un mūsdienu kritisko teoloģiju, gandrīz atstāja baznīcu, kad īsi pirms Pirmā Pasaules kara anglikāņi stājās interkomūnijā ar Austrumāfrikas (kikuju) brīvbaznīcas pārstāvjiem. Čārlzs Brents, tā laika Filipīnu bīskaps, bija viens no tā anglikāņu grupējuma pārstāvjiem, kuri Edinburgā ik rītu piedalījās Svētajā Vakarēdienā. Tieši šis grupējums, pēc viņa paša vārdiem, nāca klajā ar ideju par Vispasaules konferenci ticības un kārtības jautājumos. Šīs konferences uzdevums nebūtu meklēt vienotību – to savstarpēju pārrunu ceļā var panākt pašas baznīcas – vai arī ieteikt un sagatavot plānus baznīcu vienībām – tas kļuva par šīs konferences uzdevumu vienīgi pēc tam, kad tā tika pārveidota Pasaules baznīcu padomes apakšvienībā. Šīs konferences uzdevums bija rūpīgi izpētīt nesaskaņas un vienošanās, kuras pastāv starp dažādām baznīcām un darīt zināmus šos rezultātus ikvienai konferences baznīcai. Šī konference tika oficiāli dibināta 1910, gadā, Amerikas protestantiski episkopālās baznīcas ģenerālkonvencijā, kuras darbības rezultātā, ko kavēja karš un citi apstākļi, 1927. gadā Lozannā tika sasaukta Vispasaules konference.
1908. gadā notikušā Lambetas konference apstiprināja baznīcas apvienošanās programmu, kura XIX gs. bija sagatavota ASV un Kanādā, un kura bija oficiāli pieņemta Trešajā Lambetas konferencē 1888. gadā (slavenais Lambetas dokuments – Lambeth Quadrilateral). Saskaņā ar šo dokumentu, par nepieciešamu un pietiekošu pamatu baznīcu atkalapvienošanai ir jāuzskata:
- Svētie Raksti,
- apustuliskā un Nīkajas ticības apliecība,
- Kristības un Svētā Vakarēdiena sakramenti,
- vēsturiskais episkopāts.
Šī programma vēlāk ir tikusi apstiprināta katrā nākošajā Lambetas konferencē (1898., 1908., 1920., 1930., 1948., 1966., [ arī 1978., tulk.]). 1920. gadā tas kā “Lambetas uzsaukums” tika paziņots “visiem kristīgiem cilvēkiem”. Tas iedvesmoja Vispasaules konferences ticības un kārtības jautājumos rīkotājus un ir ticis izmēģināts daudzu baznīcu apvienošanās shēmās dažādās pasaules vietās. Strīda ābols visos šajos mēģinājumos allaž ir bijis jautājums par “vēsturisko episkopātu”. Allaž ir ticis uzskatīts, ka tas neizslēdz dažādas episkopālā amata formas, kurās bīskaps ir piešķīris prezbiteriem, diakoniem un lajiem noteiktu atbildību baznīcas pārvaldē. Jautājums, kurš allaž izsauca visnopietnākās diskusijas un strīdus, bija, vai ir spēkā tās ordinācijas, kuras tiek pienācīgā veidā veiktas protestantu baznīcā, taču kuras nav uzskatāmas par pēctecību šī vārda anglikāņu izpratnē. Dienvidindijā tās tika atzītas par spēkā esošām uz 30 gadu ilgu laika posmu. Šrilankā un citās valstīs tās tika noraidītas. Ir tikušas ieteiktas un mēģinātas dažādas papildus ordinēšanas formas. Šo rituālu parasti nemēdz apzīmēt kā “pārordinēšanu”.
Šī problēma tā arī nav tikusi līdz galam atrisināta un, iespējams, ka tas nemaz nav iespējams, it īpaši tādēļ, ka anglikāņu noteikto kārtību, ko bez ierunām pieņem vienīgi paši anglikāņi un atsevišķi augstās baznīcas grupējumi, kas atrodas ārpus anglikāņu baznīcas, neatzīst Austrumu pareizticīgā un Romas baznīca. Ir jāatzīst, ka tīri tehniskā ziņā anglikāņu baznīcai patiešām piemīt apustuliskā pēctecība, jo mūsdienās anglikāņu bīskapu konsekrācijā allaž piedalās kāds veckatoļu bīskaps. Bet kā viņi varētu attaisnot to, ka apustuliskums pēctecībā nav savienots ar apustuliskumu mācībā? Ikviens katolis zin, ka pēctecība bez mācības neko nenozīmē. Ir jāatzīst, ka pamatā aiz kontraversēm starp anglikāņiem un brīvbaznīcām, kā arī citiem protestantu grupējumiem, slēpjas dogmātikas jautājums. Ja mums tiek sacīts, ka, lai mūsu kalpošana tiktu atzīta par spēkā esošu, tad mums ir jāsaņem bīskapa ordinācija (šis rituāls varētu tikt saukts arī citā vārdā), tad nēs vēlamies zināt, kādēļ? Ja mūsu anglikāņu draugi mums stāsta, ka pietiek vienīgi ar to, ka bīskaps mums uzliek rokas un ka nav nepieciešams nekāds šī rituāla doktrināls pamatojums, tad mums būtu jāvaicā: “Kopš kura laika kristīgajā baznīcā bez doktrināla pamatojuma tiek pieņemti sakramenti vai kādi būtiski rituāli? Kāda ir jūsu baznīcas ordinācijas mācība un kāds ir tās pamats?” Tikai tas apstāklis vien, ka Jaunajā Derībā apustuļi ir uzlikuši rokas nākamajiem amata izpildītājiem, nebūt nenozīmē, ka tas allaž ir tā. Un, pat ja tā būtu bijusi vispārpieņemta tradīcija, tad kur gan ir teikts, ka tā būtu jāturpina visos laikos? Jaunajā Derībā mēs lasām, ka vienīgi pavēle sludināt un pārvaldīt sakramentus ir spēkā līdz pat pasaules galam. taču mums nekas nav pavēlēts ar formu, kādā šis uzdevums ir jānodod tālāk. Protams, baznīca var izvēlēties episkopālo ordināciju. Taču mācība, ka neepiskopāla ordinācija nav spēkā esoša vai ir nepareiza un ka tai ir nepieciešama papildus ordinācija, noteikti nebalstās Svētajos Rakstos, kā tam būtu jābūt ar ikvienu kristīgu mācību. Tas ir vienīgi teoloģisks viedoklis, kas balstās tradīcijā un attiecas uz to, kas par šādu tradīciju tiek mācīts VI un XXXIV anglikāņu artikulā.
[1] – XIX gs. vidū anglikāņu baznīcā parādījās spēcīga tendence atgriezties pie katolicisma, kuras rezultātā virkne lokālu baznīcu konvertējās atpakaļ katolicismā. Šo tendenci izraisīja tā dēvētā Oksfordas kustība.
[2] – Traktariānisms – Oksfordas kustības agrīnā stadija. Nosaukums radies no tā, ka kustības aizsācējs Dž. Ņūmens laika posmā no 1833. līdz 1841. gadam sarakstīja vairāk nekā deviņdesmit traktātu, kuru mērķis bija aicināt Anglijas baznīcu atgriezties pie tās katoļu saknēm.
[3] – Augstā baznīca (High church) – anglikāņu baznīcas daļa, kura uzsver liturģijas nozīmi un savu ciešo saistību ar Romas katolicismu.
Ieskaties