Īsti bīskapi allaž ir ortodoksi

Artikulos ir minēti rūpīgi pamatoti nosacījumi, kādos gadījumos bijušie bīskapi var tikt atjaunoti amatos. Šie artikulu izvirzītie nosacījumi ir jāuztver ar vislielāko nopietnību, jo pavirša to analīze var radīt nepareizu priekšstatu. Tā, piemēram, daži cilvēki apgalvo, ka luterāņi pakļautos Romas episkopālajai sistēmai, ja vien viņus pašus atzītu par vismaz iespējamiem kandidātiem uz svēto kalpošanas amatu. Taču pat vispaviršākais ieskats baznīcas vai pat laicīgajā vēsturē nedod nekādu pamatu šim pilnīgi anahroniskajam uzskatam par XVI gadsimta plurālistisko baznīcu.

Nē, gluži otrādi, pavisam nopietni tiek apgalvots:

“Ja bīskapi gribētu būt īsti bīskapi un rūpēties par baznīcu un Evaņģēliju, tad varētu pieļaut – mīlestības un vienprātības dēļ, bet ne tādēļ, ka tas būtu nepieciešams ka mūs un mūsu mācītājus ordinē un apstiprina, nepieļaujot tomēr nekādas tukšas ārišķības un māžošanos nekristīgu izrāžu un greznību veidā.”

Prasītās rūpes par baznīcu un Evaņģēliju faktiski nozīmē pilnīgu pāriešanu luteriskajā ticībā, kas, attiecīgi, izpaužas arī episkopālā amata praktizēšanā, pat liturģijas attīrīšanā. Skaidrs, ka neviens kandidāts uz luterāņu mācītāja amatu nevēlētos tik uzrunāts šādi: “Saņemiet varu pienest upuri par dzīviem un mirušiem.” Tomēr arī tad, ja visi šie vienpusējie nosacījumi tiek izpildīti, arī tad luterāņiem nav nekādas nepieciešamības atjaunot amatā šos herētiķus (tāds būtu viņu pareizs, kanonisks apzīmējums). Ja arī tas tiek darīts, tad vienīgi “mīlestības un vienprātības dēļ,” kā mātes svētās baznīcas mīlestības apliecinājums pret tās noklīdušajiem, taču nožēlas pilnajiem bērniem. Ja kādu tas pārsteidz, tad viņš acīmredzot nav sapratis ne vārdu no Šmalkaldes artikuliem.

Taču vienlaikus šāda nostāja apliecina, ka bez pāvesta Romas baznīcā ir arī “mācīti un saprātīgi ļaudis”” un ka artikulos izteiktie nosodījumi nebūt nenozīmē viņu pilnīgu atstumšanu. Pašā artikulu sākumā Luters piemin “lāga Gersonu”, svētās Romas Baznīcas kardināla mācekli, kuru savā Lielajā katehismā viņš jau bija aprakstījis kā Svētā Gara pildītu ticības tēvu, un tās ir atsauces altāra godībai, kuras ir jāuzņem nopietni. Runājot tieši par eklezioloģiskajiem artikuliem, mūsu rīcībā ir vēl kāda Lutera grāmata, kuru varētu uzskatīt par to autorizētu komentāru, proti, nepelnīti noniecinātais darbs “Wider Hans Wurst”. 1543.gadā šis raksts ar nosaukumu “Von rechter und falscher Kirchen, wobei jeglische zu erkennen sei”, tika pievienots Šmalkaldes artikulu otrajam izdevumam.

Šeit tiek pieminēti septiņi tūkstoši vīru, kas nebija locījuši ceļus Baāla priekšā (1.Ķēn.18:19), nevainīgi bērni, kurus šķīstījusi svētā Kristība un daži citi, “no kuriem es pats esmu daudzus pazinis,” kā arī divi ortodoksi bīskapi ariāņu imperatora Konstantīna valdīšanas laikā. Tas liecina, ka tumsā tomēr ir atspīdējuši arī daži gaismas stariņi. Pie šiem “mācītajiem un saprātīgajiem” ļaudīm, ar kuriem būtu iespējams zināms dialogs, mēs varētu pamatoti pieskaitīt pāvesta sūtni Vergeriju, kas jau no paša sākuma bija sekmējis sarunas, kurām gatavojoties, arī tika sarakstīti Šmalkaldes artikuli.

Iespējams, ka vēlāk, četrpadsmit gadus pēc savas sarunas ar Luteru, kad viņam nācās atsacīties no savas Horvātijas bīskapijas un bēgt uz teritorijām, kuras atradās ārpus pāvesta valdīšanas, viņš bija sapratis atšķirību starp īsto baznīcu un viltus baznīcu un to, ka Johanns Būgenhāgens bija patiesais Vitenbergas urbs catholica bīskaps. Diemžēl viņam tā arī neatradās jauna bīskapa vieta.