IV svētdienā pirms Lieldienām (Oculi)

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” [Lk.11:14-28]

Mūsdienu cilvēki bieži baidās, ka ticība Dievam liks tiem no kaut kā patīkama atteikties, ierobežos viņu brīvību, pat padarīs par reliģijas vergiem. Tomēr patiesībā viss ir tieši pretēji: neticīgs cilvēks nebūt nav brīvs, jo viņš ir spiests darīt to, ko grib viņa kungs velns. Tieši velns ir tas, kas laupa cilvēkam brīvību un padara viņu par vergu, atņemot tam Dieva dāvātās spējas. Turpretī Kristus padzen velnu un dāvā cilvēkam brīvību.

Te mums jāzina, ka vārds “brīvība”, tāpat kā daudzi citi vārdi, mūsdienās ir zaudējuši savu agrāko kristīgo nozīmi. Proti, mūsdienu cilvēka uzskati par brīvību lielākoties sakņojas pagānismā. Tā ir doma, ka būt brīvam nozīmē iegūt iespējami lielāku kontroli pār apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem un tad neviena netraucētiem rīkoties pēc saviem ieskatiem. Mūsdienu cilvēks ir dumpīgs revolucionārs, kas cenšas atbrīvoties no visiem ierobežojumiem un nemitīgi cīnās par savām tiesībām un brīvību. Lielākā daļa cilvēku vairs negrib pakļauties ne fiziskajiem, ne morālajiem, ne dzimuma vai kādiem citiem ierobežojumiem.

Tomēr šī mūsdienīgā brīvība, kas tiek izcīnīta, ir ilūzija. Patiesībā cilvēki izķēmo un izkropļo sevi kā Dieva radību un noraida patieso brīvību. Viņi pat nepamana, ka tas ir velns, kas tiem iemāca nebūt tādiem, kādus Dievs viņus ir radījis. Šī velna darbība uzskatāmi atklājas šīs dienas evaņģēlijā, kur stāstīts par kādu ļauna gara apsēstu cilvēku, kam bija laupīta Dieva dotā spēja runāt. Velns ir tas, kas laupa cilvēkam Dieva dotās dāvanas.

Ja mēs uzmanīgi lasām Svētos Rakstus, tad atklājam, ka brīvība ir nevis neierobežota patvaļa, bet klausīšanās sava Radītāja balsī un pakļaušanās Viņam. “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus,” saka Jēzus. (Jņ. 8:31-32) Tātad brīvība nav atdalāma no Dieva vārdiem un patiesības, kā to cenšas iegalvot melu tēvs velns. Īstenībā meli ir tie, kas cilvēku ierobežo un pakļauj velnam. Kamēr nav nācis kāds stiprāks par velnu, proti, pati patiesība pats Dievs, tikmēr cilvēks ir un paliek velna varā.

Iepriekšējās divās svētdienās mēs dzirdējām par Jēzus uzvaru pār velnu, un šīs svētdienas evaņģēlija lasījumā vēreiz ir uzsvērts, ka Jēzus ir stiprāks par velnu. Viņš ir nācis pasaulē, lai iznīcinātu velna darbus, tas ir, atbrīvotu cilvēkus no velna varas, kā to liecina arī šis notikums:”Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt.” Tas ir, kad velns tika patriekts, cilvēks atguva agrākās Dieva dotās spējas.

Jēzus darbība atvēra cilvēkiem acis, un Lūka raksta, ka “ļaudis brīnījās”. Vēl joprojām pasaule brīnās par ietekmi, kādu uz cilvēka dzīvi atstāj Jēzus. Un tas patiešām ir pārsteidzoši, kad nākas redzēt, ka visnocietinātākie ļaundari un rūdītākie blēži pēkšņi kļūst godīgi, labestīgi un uzticami cilvēki. Jēzum ir vara pār velnu, Viņš padzen to, un cilvēki vairs nelīdzinās velnam, bet atkal arvien vairāk un vairāk sāk līdzināties tai būtnei par kādu Dievs cilvēku ir radījis.

Bet, kamēr daži labvēlīgi brīnās par Jēzus spēku, daudzi tomēr to apšauba un meklē pārmaiņām citus izskaidrojumus: jā, brīnums, bet varbūt tā tikai tāda sagadīšanās, kas to lai zina. Un paši ļaunākie no viņiem, lai novērstu cilvēku uzmanību no Jēzus, saka: Viņš izdzen ļaunos garus ar paša velna palīdzību. Savukārt citi prasa arvien jaunus un jaunus brīnumus, arvien jaunus un jaunus pierādījumus.

Kristus baznīcai savā liktenī nākas dalīties ar savu Kungu. Ļauni cilvēki centīsies visu izskaidrot pēc sava samaitātā prāta. Tie, kas mīlēs Patiesību un ar skaidru Evaņģēlija sludināšanu liks velnam bēgt un Dieva tikumiem valdīt, arvien tiks uzlūkoti ar aizdomām tas tāds nevajadzīgs fanātisms, tie jau sektanti, paša velna kalpi un baznīcas ienaidnieki.

Tomēr Tas Kungs atklāj cik neprātīga ir šādu cilvēku runāšana! Ja jau Es ļaunos garus izdzenu ar velna palīdzību, kā tad velna valstība pastāvēs? Nevar taču viņš būt pats ar sevi ienaidā! Tāpat vienkārša loģika liecina, ka tā baznīca, kura skaidri sludina un māca Kristus Evaņģēliju, nevar būt velna sabiedrotā.

Kas no tā izriet? vaicā Kristus. Vienīgi tas: ja es izdzenu ļaunos garus, tad Es to daru Dieva spēkā. Velns taču necīnīsies pats pret sevi, nedz arī pieļaus, ka viņa valstība tiek grauta. Ja nu tas Dieva spēkā notiek “tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi”. Kā gan citādi tas varētu būt! Velns ir pietiekami stiprs, lai aizsargātu savu īpašumu. Ja nu viņš to nedara, tad vienīgi tādēļ, ka nespēj pretoties, jo ir atnācis kāds par viņu stiprāks. Šis stiprinieks ir Jēzus. Viņš nāk un atbrīvo cilvēkus no velna varas, un velns neko nespēj pret Viņu.

Tomēr nav tā, ka velns piekāpjas labprātīgi. Tas, ka cilvēks ir kļuvis ticīgs un velns no viņa bijis spiests atkāpties, nav tikai vienreizējs notikums. Patiesībā cilvēkam katru dienu no jauna ir jāatdzimst ticībā Kristum, un viņa vecajam, grēcīgajam cilvēkam arī ir jāmirst katru dienu no jauna. Svētais Gars ar Evaņģēliju dzen no mums ārā veco cilvēku un liek pieaugt jaunajam. Tā cilvēks top arvien pilnīgāks Kristū. Ja tas nenotiek, tad ticība maz pamazām tiek izkaisīta, tā kļūst arvien vājāka, līdz beigu beigās izzūd pilnīgi.Tad ar cilvēku kļūst vēl sliktāk, nekā bija iesākumā, jo izdzītais velns ne tikai atgriežas, bet sev līdzi ņem septiņus citus.

No Kristus vārdiem izriet, ka cilvēks nevar dzīvot viens un neatkarīgs, pats par sevi. Ir tikai divas iespējas vai nu viņš pieder Dievam, vai velnam. Cilvēkā nemitīgi notiek cīņa starp Dievu un velnu. Ar dažādiem meliem, grēkiem un netikumiem velns kārdina ticīgo un grib to atkal paverdzināt. Savukārt Kristus ar savu Evaņģēliju dzen velnu prom.

Šajā svētdienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām, ka tad, kad Jēzus šīs patiesības bija izskaidrojis, kāda sieviete sāka skaļi slavēt Kristus māti, ka viņai tāds gudrs un dievbijīgs Dēls. Jēzus atbildēja diezgan savādi: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” Tādējādi Viņš norādīja, ka ir svarīga nevis fiziska, bet garīga piederība. Pat tas, ka Marija bija Kristus māte un viņu var saukt par Dieva dzemdētāju, vēl neko nenozīmē. Jēzus vārdi skaidri norāda, ka miesīga radniecība vien vēl neko nedod. Tāpat kā vienīgi formāla piederība baznīcai vien vēl neko nedod. Tas, ja kāds saucas par kristieti vai ieņem kādu baznīcas amatu, vai pat ir mācītājs vēl nedod nekādu garīgu svētību. Tāpat arī baznīcas tradīcijas, rituāli un ceremonijas paši par sevi neko nedod.

Patiesa svētība nāk vienīgi no Dieva vārda klausīšanās. Turklāt Vārds ir ne tikai jādzird, bet tam ir arī jāpaliek, jāmājo cilvēka sirdī, lai velnam tur nebūtu vietas. Ar savu vareno spēku tas izdzīs velnu, atvairīs viņu un neļaus ļaunumam vaļu. Āmen.