Izjūtas vai ticība?
Amerikāņu žurnāls Newsweek informē, ka vairākums (58%) Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju uzskata, ka viņiem nepieciešams “piedzīvot” savu ticību.
Harismātisko kustību locekļi, liecinot par savu reliģisko “pieredzi”, To Kungu slavē ar augstu paceltām rokām un entuziasmā degošām sirdīm. Pentakostāļu kustība radās Savienotajās Valstīs gadsimtu mijā un pašlaik strauji izplatās Baltijā, Ukrainā, Krievijā un Sibīrijā.
Pastāv viedoklis, ka šī kustība ir Dieva zīme par Jaunās Derības baznīcas rašanos, turpretī citi uzskata, ka balstīt pestīšanu izjūtās, kuras dažs “piedzīvo” un cits nepiedzīvo, patiesībā nozīmē taisnot pašam sevi un noliegt Dieva visaptverošo Evaņģēlija dāvanu, kas paredzēta visiem, neraugoties uz izjūtām, kādas katrs piedzīvo.
JĀPROT ATŠĶIRT
Tā kā jautājums, vai Evaņģēlija iedarbīgumam ir nepieciešamas emocijas, ir tik ļoti svarīgs, tāpēc lasītājiem tiek piedāvāti šādi skaidrojoši piemēri.
Divi 47 gadus veci vīrieši – viens no tiem londonietis, otrs Honkongas iedzīvotājs – bija izdarījuši slepkavību. Šo cilvēku noziegums bija vienāds, un par to viņi saņēma vienādu sodu. Pēc divdesmit gadiem viņiem abiem tika pasludināta tā pati labā vēsts – valdība bija apžēlojusies par viņiem un ļāva tos atbrīvot! Šie notiesātie daudzējādā ziņā bija tik līdzīgi, taču viņu reakcija uz labo vēsti bija pavisam atšķirīga.
Vīrs no Honkongas, izdzirdis labo vēsti, kļuva ļoti emocionāls. Vairākas dienas viņš staigāja kā pa mākoņiem.
Jaunatbrīvotais cietumnieks no Londonas pret labajām ziņām izturējās pavisam savādāk. Savu atbrīvošanas vēsti viņš uzņēma ļoti mierīgi. Sirds dziļumos viņš bija neizsakāmi laimīgs, taču viņš to ne mazākajā mērā neizrādija!
SECINĀJUMS
Šo vīru reakcija bija pilnīgi atšķirīga. Un tomēr abi tika atbrīvoti, neskatoties uz viņu emocijām. kādēļ? Tādēļ, ka abu vīru atbrīvošana nenotika nedz viņu sirdīs, nedz arī cietuma kamerās. Atbrīvošanu viņiem deva žēlsirdīgie valstsvīri.
Tāpat tas ir arī ar grēcinieku. Evaņģēlija avots nav vis grēcinieka sirds, viņa izjūtas vai arī grēka radītā “cietuma kamera”. Evaņģēlijs radās Dieva sirdī tobrīd, kad Jēzus samaksāja grēka izpirkuma maksu pie krusta, Golgātā.
RELIĢISKA PIEREDZE NAV EVAŅĢĒLIJS
Tādēļ arī rūpīgi mācītāji un citi garīgie darbinieki brīdina savu ganāmo pulciņu par iespējamām pārprastas personiskās liecības briesmām. Cilvēkam, kas sniedz šādu liecību, var būt labi nodomi un godīga attieksme pret savu pieredzi. Tomēr cilvēka izjūtas, lai cik spēcīgas tās nebūtu, nav Evaņģēlijs. Evaņģēlija nāk no tā, kas norisinājās nevis grēcinieku sirdī, bet gan ārpus tās. Evaņģēlijs ir labā vēsts par to, ka Jēzus tika sists krustā mūsu grēku un augšāmcelts mūsu taisnošanas dēļ (Rom.4:25).
APUSTUĻU PIEMĒRS
Jāatzīmē arī, ka apustuļi, sludinot labo vēsti, nekoncentrējās uz sevi – viņi nesniedza personiskas liecības par savām izjūtām. Tieši otrādi, Sv.Pāvils norādīja, ka “mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu” (2.Kor.4:5). Evaņģēlists Lūka apgalvo, ka “apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos” (Ap.d.4:33). Pāvils raksta korintiešiem: “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1.Kor.2:2).
Personiskās liecības savā būtībā ir emocionālās pieredzes izpausme. Tādēļ necelsim savu ticību uz tā, kas ir pārejošs, bet gan gaidīsim apstiprinājumu un nebeidzamu prieku no Dieva, pamatojoties Bībelē, kur Viņš saka: “Jo Es esmu Tas Kungs, un Es nepārveidojos” (Mal.3:6).
Ieskaties